„ Mēs - mākoņi, kas mēness vaigu skaram,
Kas, nemierīgi drūzmēdamies, skrejam.
Vien mirkli atmirdzēt mēs naktī varam,
Uz neatgriešanos tad tumsā ejam.
Mēs esam it kā senaizmirstas stīgas,
Kas apklusušas glabā skaņu liesmas,
No kurām vēju brāzmas nemierīgas
Prot izvilināt neskaitāmas dziesmas.”
Persijs Šellijs „Pārvērtība”
Lai gan Persijs Šellijs šīs rindas bija rakstījis par cilvēkiem, manuprāt, nebija vārdu, kuri vēl precīzāk varētu raksturot vampīru pasauli. Stīgas, no kurām var izvilināt neskaitāmas dziesmas... Tādi mēs patiešām bijām. Ikviens vampīrs bija kā durvis uz pagātni. Bibliotēkas varēja iet bojā, manuskripti sadegt, bet vampīra prāts glabāja visu piedzīvoto pat tad, ja viņš to nemaz neapzinājās. Bija tikai viena nianse: atrast atslēgu, ar kuru atvērt šīs durvis, bija ārkārtīgi grūti.
Iezvanījās telefons. Uzraksts mana „Blackberry” displejā vēstīja, ka zvanītājs ir Čeizs.
- Sveiks, Čeiz.
- Sveika, Elisa.
- Vai man tā tikai liekas, vai arī tu šobrīd atrodies Meganas mājā?
Čeizs iesmējās.
- Kā tu zināji? Jā, es šobrīd patiešām esmu šeit.
- Kā klājas Meganai? Vai viņa ir kaut kur tuvumā?
- Meganai klājas... hmm... karsti. Viņa aizbrauca uz Floridu. Steidzams izsaukums. Tur parādījies jauns nevaldāms vampīrs. Pirms kāda laika vienā no Floridas elitārajiem rajoniem nomira kāda turīgas ģimenes atvase, neiedomājams tusētājs un nepatikšanu cēlājs. Trakas ballītes, meitenes, alkohols, narkotikas, dragreisi un apkaimes terorizēšana. Kad viņš astoņpadsmit gadu vecumā beidzot atdeva galus, par to nopriecājās pat viņa vecāki. Arī draugi atviegloti uzelpoja. Uz brīdi. Izrādījās, ka viņu dārgais draugs pēc nāves pārvērties vampīrā un ir dzīvāks par dzīvu. Iedomājies viņu sejas, kad vampīrs savā sarkanajā „Ferrari” kādu vakaru atkal parādījās pie viņu nama vārtiem un sauca tusēt. Tā nu viņš tur plosās – pa dienu guļ, pa naktīm braukā apkārt, sējot paniku. Megana aizbrauca tikt ar viņu galā. Es jau gara acīm redzu ainu: Megana savā pikapā dzenas pakaļ vampīram „Ferrari”, labo roku turot uz stūres, bet kreisajā turot arbaletu.
Pēc šiem vārdiem mēs ar Čeizu sākām sirsnīgi smieties. Viņa iztēlotā aina bija gana smieklīga, lai gan mēs abi zinājām, ka tā nav patiesa: pirmkārt, vienlaicīgi vadīt automašīnu un šaut ar arbaletu nebija iespējams, otrkārt, pat ja būtu, Megana nebija tik neprātīga, lai mēģinātu šaut uz dullo, riskējot ievainot kādu citu.
- Es tā nojaušu, ka tu man nezvani tāpat vien, vai ne?
- Nezvanu vis. Kamēr Megana vēl bija mājās, mēs nejauši atradām pazudušās vampīra dienasgrāmatas.
- Grāfa Alukarda*?
- Tā paša. Protams, mēs sākām tās lasīt un es atradu šo to, kas noteikti interesēs arī tevi.
- Lieliski. Kad varam satikties? Man ir laiks kaut šodien.
- Man arī.
- Man aizbraukt pie tevis?
- Tu domāji – pie manis manās mājās vai pie manis Meganas mājās?
- Kur teiksi.
- Pie manis manis. Es Meganas mājā dzīvoju jau trešo dienu un tagad gribu doties atpakaļ uz savu dzīvokli, ieiet savā dušā un patukšot savu ledusskapi. Tiekamies pēc divām stundām?
II
Čeizs pasniedza man palielu grāmatu pelēkos ādas vākos. Āda bija nobružāta, lapas nodzeltējušas, tomēr, ņemot vērā to, ka dienasgrāmatai vajadzētu būt vairākus gadsimtus vecai, tā izskatījās pārsteidzoši labi saglabājusies. Es atšķīru vāku un ar pirkstu galiņiem pieskāros titullapai. Te nu tās bija. Stīgas, no kurām iespējams izvilināt neskaitāmas dziesmas.
Čeizs pavilka dienasgrāmatu uz savu pusi un pagrieza to otrādi, lai varētu lasīt tekstu. Acīmredzot viņš grasījās teikt runu un tikai tad ļaut man ar to iepazīties.
- Grāfs Alukards, lai arī kas viņš patiesībā būtu, jo nevienā no dienasgrāmatām nav minēts viņa vārds, mums atstāja vairākas dienasgrāmatas. Iedodot tās Meganai, viņš teica, ka tajās aprakstīta gandrīz visa viņa dzīve, izņemot agru jaunību. Bet... Dienasgrāmatas ir tikai piecas. – Čeizs apklusa un pacēla uz augšu labo uzaci, it kā jautājot man - kā tā?
- Tās nav viņa īstās dienasgrāmatas, bet gan pārrakstītā un saīsinātā versija.
- Bravo! Tieši tā.
Čeizs pāršķīra lapu un sāka lasīt:
„Savā dzīvē esmu pieredzējis visdažādākās lietas un gandrīz visu dokumentējis. Manis piedzīvotais ir vērtīgs vēstures avots un es vēlos saglabāt savas atmiņas. Tomēr, gadiem ritot, dienasgrāmatu kļuva arvien vairāk un man kļuva arvien grūtāk turēt tās visas pie sevis. Tādēļ es pieņēmu lēmumu tās pārrakstīt, aprakstot tikai galvenos notikumus, bet īstās dienasgrāmatas iznīcināt. Es to darīju arī drošības apsvērumu dēļ. Daļa no īstajās dienasgrāmatās aprakstītā varētu būt bīstama, ja to saturs nonāktu neīstās personas rīcībā. Es neatklāšu ne savu vārdu, ne izcelsmi, jo tam nav nozīmes. Nozīme ir tikai tam, ko esmu šeit aprakstījis.”
- Tālāk arī lasīsi pats vai dosi lasīt man? – es ironiski pajautāju.
- Kā tad! Tur ir pārāk daudz teksta. Lasīsi pati, bet es tikmēr uztaisīšu sev vēl vienu krūzi kafijas.
Čeizs piecēlās no krēsla un aizgāja uz virtuvi, atstādams mani viesistabā vienu. Ja neskaita to, ka pa logiem iespīdēja pārāk daudz saules gaismas, man patika viņa dzīvoklis. Viņš to bija iekārtojis pavisam vienkārši, viss interjers bija bēšos un pelēcīgos toņos, mēbeles bija saglabājušās vēl no pirmskara laika un šeit vienmēr valdīja tāda atbrīvojoša aura.
Dienasgrāmatas sākums, protams, bija stāsts par mūžīgās dzīves iemantošanu. Četri draugi – Rafaels, Andreass, Matiass un mūsu noslēpumainais stāstītājs, kurus vienoja interese par alķīmiju, nolēmu radīt līdzekli, kas padarītu viņus nemirstīgus.
„Mēs sākām ar filozofu akmens meklēšanu, taču pagāja gandrīz divi gadi, bet mēs nebijām pavirzījušies ne soli uz priekšu. Turklāt, filozofu akmens darbojās vien tik ilgi, kamēr atradās pie tā īpašnieka. Mēs to uzskatījām par būtisku trūkumu un nolēmām radīt paši savu līdzekli. Līdz ar šī lēmuma pieņemšanu parādījās jauna problēma – kā mēs zināsim, ka līdzeklis patiešām darbojas? Mums vajadzēs to uz kāda izmēģināt. Pagāja vēl gandrīz divi gadi, taču šoreiz tie nesa augļus. Mēs bijām radījuši eliksīru, kurš varētu būt mūsu atslēga uz nemirstību. Tagad vajadzēja to pārbaudīt. Mēs nolēmām iet parasto taciņu un izmēģinājām to uz dzīvniekiem, pārsvarā suņiem. Mēs iedevām viņiem eliksīru, kādu laiku nogaidījām, tad ievainojām dzīvnieku un vērojām, kas notiks. Visi mūsu eksperimenti beidzās ar dzīvnieku nāvi. Mēs palielinājām laiku no eliksīra došanas līdz ievainošanai. Sākotnēji no pāris stundām līdz nedēļai. Nekas nemainījās. Izmēģināt eliksīru uz sevis mēs baidījāmies. Tas mūs iedzina strupceļā. Bija divas iespējas: vai nu eliksīrs nedarbojās vispār, vai arī tas neiedarbojās uz dzīvniekiem. Andreass ierosināja atmest šos eksperimentus. Tobrīd es nodomāju, ka viņš vēlas atmest tos pavisam. Patiesībā viņam prātā bija kas cits.”
Alķīmiķu vecums nekur nebija minēts, bet, spriežot pēc visa, eksperimenti bija sākušies pa vidu starp jaunību un brieduma gadiem. Brīdī, kad norisinājās aprakstītie eksperimenti, viņiem būtu varējis būt nedaudz pāri trīsdesmit. Lai gan viņi visi bija vienlīdzīgi, tomēr bija jūtams, ka Andreass un Rafaels bija kļuvuši par tādiem kā līderiem, kuri noteica, kas un kā jādara. Vai nu vaina bija rakstītāja izteiksmes veidā, vai arī es biju savā dzīvē gana daudz redzējusi, bet izlasot „Andreass ierosināja atmest šos eksperimentus”, es zināju, kas sekos.
„Andreass pateica, ka eksperimenti ar dzīvniekiem ir bezjēdzīgi un vienīgais veids kā noskaidrot, vai eliksīrs darbojas vai nē, ir eksperimenti ar cilvēkiem. Tajā brīdī mēs šķērsojām robežu, kuru nedrīksēja šķērsot.
Mēs dzīvojām kādas lielpilsētas tuvumā un lielpilsētas, kā zināms, vienmēr ir vilinājušas cilvēkus no malu malām, cilvēkus, kuri ieradušies meklēt laimi. Cilvēkus, kuri neviens nemeklēs un, pat ja meklēs, nekad neatradīs. Mums nebija grūti apvārdot ielu māksliniekus, bezpajumtniekus, ielasmeitas, visus, kuru nozušanai nebūtu nekādu seku.”
Es pārtraucu lasīšanu. Uz brīdi mani pārņema pretīgums.
- Smaga lasāmviela,vai ne? – Čeizs sacīja. Viņš tikko bija ienācis istabā un apsēdies pretī man. No lielās kafijas krūzes cēlās garaiņi un nez kādēļ ar interesi sāku tos vērot. Man vajadzēja pievērsties kam neitrālam, lai nomierinātos.
Es pamāju.
- Riebīga lasāmviela. Lai gan man patīk dzīvnieki, eksperimentus ar tiem vēl varētu piedot. Bet eksperimenti ar cilvēkiem... Viņi ievilināja savā slazdā vairākus desmitus cilvēku un vienkārši nolaida viņiem asinis!
- Nekur nav minēts ne datums, ne vieta, bet man liekas, ka runa varētu būt par kādu septiņpadsmito gadsimtu un, lai gan dienasgrāmata rakstīta angļu valodā, man nez kādēļ šķiet, ka notikumi risinājušies tagadējā Vācijas teritorijā.
- Jā, man arī tā liekas.
Čeizs iemalkoja kafiju no savas krūzes, savukārt es turpināju lasīt.
„Apbrīnojami, kā viss gadu gaitā var mainīties. Kad mēs sākām meklēt iespēju kļūt nemirstīgi, mēs bijām jauni un aizrautīgi un mēs bijām labākie draugi. Turpretī tagad... Andreass un Rafaels noteica, ko un kā darīt un necieta nekādus iebildumus. Nereti viņi vispār attiecās uzklausīt mani un Matiasu. Turklāt arī Andreasa un Rafaela attiecības vairs nebija tādas kā agrāk. Pēdējā laikā abi strīdējās arvien biežāk.”
Šajā brīdī ieraksts pārtrūka un sākās jaunā rindkopā.
„Matiasam nomira kāds attāls radinieks un viņš mantoja īpašumu teju otrā valsts galā. Matiass ieradās atvadīties un teica, ka cer visu ātri nokārtot un drīz atgriezties. Es zināju, ka tie ir meli. Viņš gribēja atteikties no turpmākas piedalīšanās mūsu meklējumos, bet līdz šim nebija varējis atrast iemeslu. Tagad viņam tāds bija. Tā arī notika. Pirmās vēstules vēl vēstīja par iespējamo atgriešanos pēc pāris mēnešiem, bet vēlākās tikai ziņoja par aizvien jaunām problēmām un šķēršļiem, kuri liedza pamest mantoto īpašumu. Vēl pēc pāris mēnešiem viņš atrakstīja, ka atgriešanās vairs nav iespējama. Mēs viņu vairs nekad nesatikām.”
Nu gan veikli izvairījās, es nodomāju.
„Kaut kādu iemeslu dēļ Matiasam nemirstība vairs nebija vajadzīga. Es savas domas nebiju mainījis, tāpat kā Andreass un Rafaels. Tomēr, lai arī cik daudz laika es nepavadīju kopā ar viņiem un lai cik cītīgi nesekoju līdzi abu gaitām, bija kaut kas, ko es palaidu garām.”
Lasot tekstu radās iespaids, ka visi aprakstītie notikumi risinājušies viens pēc otra, lai gan patiesībā tie bija risinājušies vismaz astoņus gadus ilgā posmā. Čeizs turpat blakus mierīgi malkoja savu kafiju un raudzījās laukā pa logu, izturoties tā, it kā manis telpā nemaz nebūtu. Es zināju, ka viņš deg nepacietībā pārrunāt ar mani šo dienasgrāmatu, taču viņš bija pietiekami pieklājīgs, lai ļautu man visu izlasīt līdz galam.
Es atkal pievērsos tekstam un, izlasījusi pirmās jaunas rindkopas rindas, jau zināju, kā attīstīsies notikumi.
„Pagāja vēl kāds laiks un pēkšņi Andreass paziņoja, ka eksperimenti ar cilvēkiem jāizbeidz. Ja nu gadījumā eliksīrs, kuru mēs arvien centāmies uzlabot, pēkšņi iedarbotos un mēs kādu padarītu nemirstīgu, tas varētu radīt neparedzamas sekas. Dīvaini, ka tas mums nebija ienācis prātā agrāk.”
Tik tiešām, kā gan viņiem tas nebija ienācis prātā agrāk. Aunu bars, es nodomāju.
„Es ar nolūku neminu precīzu mūsu eksperimentu gaitu un nepieminu eliksīra sastāvu. Es nevēlos, lai kāds mēģinātu to atkārtot.”
Vismaz kāds prātīgs vārds. Nemirstība, vai ziniet, ir nopietna lieta, es atkal ironizēju.
„Mēs sākām eksperimentēt paši ar sevi. Šiem eksperimentiem mēs izvēlējāmies ievainojumus, kuri nebija nāvējoši – mēs uzskatījām, ka nemirstīgā ķermenim jābūt spējīgam ātri sadziedēt brūces un pēc dzīšanas ātruma mēs varēsim noteikt vai formula darbojas vai nē. Mūsu sekmes kļuva labākas, bet vajadzīgo rezultātu mēs joprojām nebijām panākuši.
Kādu dienu, kad ierados laboratorijā, es jau ārpusē dzirdēju, ka Rafaels un Andreass strīdas. Tad arī es dzirdēju to, ko nebiju gaidījis dzirdēt – Rafaels vairs nevēlējās kļūt nemirstīgs. Es vēl nebiju paspējis atgūties no pārsteiguma, kad izdzirdēju ko vēl tikpat negaidītu – mums bija izdevies radīt eliksīru.
Es atrāvu vaļā durvis un iesteidzos laboratorijā. Nekad nebiju redzējis ne vienu, ne otru tik dusmīgus. Šķita - vēl mirklis un viņi metīsies viens otram virsū.
Rafaels iesaucās, ka viss, ko mēs šos gadus esam darījuši, ir nepareizi, ka cilvēkam nav jādzīvo mūžīgi, ka mēs mēģinām nostāties pret dabas likumiem. Andreass viņu apsauca, teikdams, ka Rafaels ir muļķis, turklāt „apskaidrība” viņu piemeklējusi neīstajā brīdī. Abi turpināja strīdēties, ignorējot manu klātbūtni. Rafaela rokās pazibēja pudelīte ar smaragdzaļu šķidrumu. Viņš iesaucās, ka tūlīt pat darīs šim neprātam galu un trieca to pret zemi. Redzot pudelīti pārvēršamies lauskās un eliksīru iesūcamies grīdas dēļos, mani pārņēma tādas dusmas, ka biju gatavs pats mesties virsū Rafaelam. Ko viņš iedomājās! Aizmēzt nebūtībā mūsu kopējo darbu! Es iesaucos, ka, ja Rafaelam mūžīgā dzīve vairs nav vajadzīga, lai viņš dodas prom un atstāj eliksīru mums ar Andreasu, jo mēs savas domas nebijām mainījuši. Rafaels vēlreiz pateica, ka mūžīgā dzīve ir neprāts un cilvēkam nav jādzīvo mūžīgi. Pēc tam viņš paziņoja, ka gatavojas iznīcināt ne tikai eliksīru, bet arī tā formulu un visus ar eliksīra radīšanu saistītos pierakstus. Dusmas guva virsroku. Manas rokas savilkās dūrēs. Tomēr, pirms vēl biju paspējis ko izdarīt, es pamanīju, ka Andreass aizbāž roku aiz jostas un viņa rokā parādās nazis. Izgrūzdams Rafaela virzienā pāris niknus lāstus, viņš ietrieca nazi Rafaelam kaklā. Pēc tam viņš pagrūda Rafaelu malā un piesteidzās pie galda, uz kura stāvēja vēl viena pudelīte ar eliksīru. Kamēr Rafaels smaka nost, aizrijies ar savām asinīm, Andreass steidzīgi atkorķēja pudelīti un iztukšoja to. Es vēlreiz paraudzījos uz galdu. Trešās pudelītes nebija. Man eliksīrs nebija paredzēts. Viņi abi mani bija nodevuši. Izmantojuši manas zināšanas un nodevuši.
Dusmas bija mani tā pārņēmušas, ka es pazaudēju laika un telpas izjūtu un nepamanīju, kā pie manis piesteidzas Andreass. Pēc mirkļa viss satumsa.
Kad atjēdzos, sapratu, ka guļu uz grīdas. Galva mežonīgi sāpēja. Gaisā bija jūtama deguma smaka. Apziņa par to, kas šobrīd gruzd kamīnā, lika man acumirklī aizmirst par sāpēm un pielēkt kājās. Es pieskrēju pie kamīna, bet bija jau par vēlu. Viss, viss kas saistīts ar mūsu eksperimentu bija pārvērsts pelnos. Paraudzījos apkārt. Laboratorijas durvis bija plaši atvērtas, Andreasa nekur nebija, bet uz grīdas asiņu peļķē gulēja Rafaels. Nebija nozīmes vairs šeit uzkavēties. Arī man bija jābēg. Tikai, atšķirībā no Andreasa, man vajadzēja turpināt nemirstības meklējumus.
Mana un Andreasa nākamā tikšanās notika pēc astoņdesmit gadiem. Mēs sastapāmies operā. Andreass nebija mainījies nemaz, savukārt es biju kļuvis vecāks nekā toreiz – nemirstību es iemantoju tikai vairākus gadus pēc notikuma laboratorijā. Mani vaibsti nebija pārāk mainījušies un pazīt mani varēja.
Kad Andreass mani ieraudzīja, viņa seja pauda neviltotu pārsteigumu. Pēc brīža gan viņš atguva savu parasto sejas izteiksmi. Mēs pārmijām pāris vārdus, kas drīzāk atgādināja indīgas replikas. Andreass nejuta nekādu nožēlu par izdarīto: ne par to, ka viņš un Rafaels bija nolēmuši mani apiet, noslēpjot to, ka beidzot bija izdevies radīt nemirstības eliksīru, ne to, ka viņš bija nogalinājis Rafaelu un iznīcinājis eliksīra formulu. „Tev taču izdevās kļūt nemirstīgam, par ko tu sūdzies?” viņš vienaldzīgi pajautāja. Tad viņš uzmeta man vēl vienu skatienu un aizgāja. Jā, man bija izdevies kļūt nemirstīgam, bet par kādu cenu? Es labprātāk būtu vēlējies paturēt cilvēka ķermeni, nevis kļūt par vampīru. Iegūt savu barību tikai medībās, jūtoties kā tāds plēsīgs zvērs, aizmirst dienasgaismu un piederēt naktij, norobežoties no visiem un aizvadīt savas dienas ķermenī, kas bija tik nevainojams, ka brīžam izjutu pret to riebumu. Reizēm mana jaunā būtība mani tik pamatīgi nomāca, ka es centos novest sevi līdz stāvoklim, kad būtu tik noguris, ka iekristu gultā un pamostos tikai pēc vairākām dienām vai, vēl labāk, nedēļām, bet kas to deva. Man laikam būtu vajadzējis kājām apiet apkārt visai Anglijai, lai sajustu kaut nelielu fizisku nogurumu. Par ko gan es sūdzos... Ko Andreass vispār zināja par vampīra dzīvi.”
Šajā vietā ieraksts beidzās. Dienasgrāmata bija tikko sākusies, bet noslēpumainais vampīrs jau bija noguris no mūžīgās dzīves. Daudzsološs sākums.
Es skaļi aizvēru ciet dienasgrāmatu, liekot Čeizam manīt, ka esmu gatava sarunai.
- Vai viņš vēl satiks Andreasu? – es jautāju.
- Nē. Vismaz ne šajā dienasgrāmatā. Mēs ar Meganu tikām tikai līdz otrajai. Kāpēc jautā?
- Būtu interesanti uzzināt, kā, kļuvis nemirstīgs, jutās Andreass. Viņam palika cilvēka ķermenis, bet vai viņš jutās apmierināts ar iegūto arī pēc gadsimta vai diviem?
- Jā, man arī radās tāds jautājums. Turklāt, būtu bijis interesanti uzzināt ko vairāk par pašu eliksīru.
Es pamāju.
- Būtu gan. Diemžēl, rakstot šīs rindas, mūsu grāfs Alukards nezināja, ka reiz viņš savas dienasgrāmatas nodos vampīru medniecei, kura savukārt tajās padalīsies ar vampīru pētnieku, kurš savukārt tajās padalīsies ar savu draudzeni vampīri.
Čeizs pasmīnēja.
- Nu ko lai dara? Tāda ir dzīve – visu ieplānot nevar. – Viņa balss tonis liecināja, ka pašlaik viņš ķircinās.
*Grāfs Alukards ir galvenais varonis filmā „Drakulas dēls” (1943). Viņš prata pārvērsties miglas mākonī un negaidot parādīties telpā. Meganas noslēpumainais viesis parādījās viņas kabinetā tieši šādā veidā un tādēļ ieguva šādu iesauku.
Kristīne Čeirāne (c) 2011
Nākamā epizode - 06.04.
