- Kā man apnikusi šī uzspiestā pieticība! Dzīvot tā, lai nekristu acīs, uzturēties tikai vampīru vidū... Es vēlētos atkal dzīvot tā, kā dzīvoju deviņpadsmitajā gadsimtā – iegādāties milzu namu, algot kalpotājus, rīkot balles un neraizēties par to, ka kāds varētu atklāt manu noslēpumu. Nekādu fotoaparātu un videokameru, nekādu tabloīdu, nekādas globalizācijas. Cilvēki vēl nebija sākuši steigties paši nezina uz kurieni un tehnikas attīstība bija tikko sākusies. Tas bija Zelta laikmets. Kā man tā visa pietrūkst!
Šie vārdi piederēja Kleitonam, mūsu garlaikotākajam vampīram. Kleitonu bija piemeklējusi vampīru sērga – kad nodzīvoti jau vairāki gadsimti, rodas sajūta, ka dzīvē viss ir izmēģināts, bet priekšā ir mūžība.
Kleitons turpināja runāt par to, cik laimīgs bijis kādreiz, par dzīvi ar vērienu un nedēļas mērāmu uzdzīvi. Parasti mani šādas runas tracināja, tādēļ, blenžot uz savām gluži jaunajām „Rubber Duck Basic Wrap”*, mēģināju saprast, kādēļ es vispār viņā klausījos. Man krita uz nerviem šādas žēlošanās, ka agrāk viss bijis lieliski, turpretī tagad nav nekā un dzīvei vairs nav jēgas. Manuprāt, tas liecināja par dīkdienību, slinkumu un izlutinātību. Dzīvē vienmēr varēja atrast, ar ko nodarboties, kaut vai izmēģinot ko gluži jaunu. Vai tādēļ mēs visi savulaik bijām tiekušies iemantot mūžīgo dzīvi? Lai tagad pastāvīgi teiktu, cik viss ir slikti?
Man pašai šādu problēmu nekad nebija bijis. Mana pasaule rotēja ap manu sirdslietu ķīmiju, viss pārējais nāca pēc tam. Darbs laboratorijā, sekošana līdzi nozares jaunumiem, zinātnisku rakstu un grāmatu lasīšana – manā gadījumā nevarēja būt ne runas par garlaicību. Savas zināšanas biju papildinājusi arī akadēmiskajā vidē, man bija trīs maģistra grādi organiskajā ķīmijā. Ar to man kādam laikam pietika, savukārt Džeks ik pa laikam apsvēra iespēju atkal iestāties kādā universitātē un iegūt piekto augstāko izglītību IT jomā.
Kamēr es domāju, ko tādu varētu atbildēt, Kleitons sāka raudzīties apkārt. Es zināju, ko viņš meklē. Tieši tajā brīdī atvērās „Glory&Shame” durvis un ienāca Medora un Rebeka. Kleitons steidzīgi atvadījās un devās pie viņām. Medoras seja neizteica neko, bet Rebeka nez kādēļ neizskatījās iepriecināta, viņu ieraugot. Laikam viņš bija paspējis sakrist uz nerviem arī viņām. Tāpat kā pusei mūsu publikas. Starp citu, šī trijotne vienmēr apgalvoja, ka viņi iepazinušies tepat Ņujorkā pirms kādiem divdesmit gadiem, bet daudziem, tostarp man, bija nojauta, ka patiesībā viņi ir pazīstami krietni ilgāk un ka viņus vieno pāris tumšu noslēpumu.
II
- Kleitonam atkal uznākuši melnie, šodien viņš ir pilnīgi neizturams, - Rebeka sacīja. Viņa bija pienākusi pie bāra, aiz kura letes šobrīd rosījos es, kamēr īstais bārmenis rosījās pa noliktavu.
- Zinu. Es dabūju uzklausīt viņu pirms tevis, - es sacīju, ielejot vīna glāzēs viņai un Medorai domāto „SLOOD”.
- Brīžam viņš tik daudz skatās pagātnē, ka nākotni vairs neredz. Man arī patika deviņpadsmitais gadsimts, bet man nav iebildumu pret divdesmit pirmo. Dzīve nestāv uz vietas.
Rebeka norēķinājās un grasījās doties atpakaļ pie sava galdiņa, kad pēkšņi viņa sastinga un gandrīz nedzirdami teica:
- Nevar būt.
Arī es paraudzījos turpat, kur viņa. Bārā tikko bija ienākusi kāda vampīre. Nekad agrāk nebiju viņu redzējusi. Kaut kas viņā atgādināja Šandoru, arī ārēji viņas bijas līdzīgas, tikai ja Šandora izstaroja draudzīgumu, tad no šīs vampīres dvesa aukstums.
Rebeka aši ienira pūlī. Viņa negribēja, lai svešiniece viņu pamana. Ar to pietika, lai mana ziņkāre pamostos. Kas viņa bija un kāpēc Rebeka bija tā reaģējusi?
*http://www.amazon.com/Rubber-Duck-Womens-Basic-Wrap/dp/B002U83368
Kristīne Čeirāne (c) 2011
2. daļa - 24.03.
