"Kopā mēs dejosim cauri gadsimtiem," Lorenss man teica.
Bija 1897. gada 30. decembris un mēs atradāmies Parīzē, kur bijām ieradušies sagaidīt Jauno gadu. Mums aiz muguras bija Eifeļa tornis, gaisā virmoja svētku noskaņa un mēs ar cerībām raudzījāmies nākotnē. Mūsu kopīgajā nākotnē.
Vīrietis man blakus bija mans līgavainis. Man bija 20 gadu, Lorensam 24. Mēs bijām pazīstami kopš bērnības, taču nekad nebijām īpaši draudzējušies savā starpā. Lietas mainījās, kad pusaudžu gados mēs abi, neatkarīgi viens no otra, aizrāvāmies ar ķīmiju. Kopīgā interese mūs satuvināja un drīz vien mūs vienoja arī jūtu ķīmija. Mēs bijām pāris jau četrus gadus. Mēs abi daudz laika pavadījām laboratorijā, strādājot ar dažādām vielām, veicot atklājumus, veidojot pierakstus un lasot visu pieejamo ķīmijai veltīto literatūru. Pretēji daudzu bažām, biežā kopābūšana nebija sabojājusi mūsu attiecības. Laboratorijā mēs tā aizrāvāmies ar darbu, ka nereti aizmirsām par otra klātbūtni vai arī izturējāmies viens pret otru kā pret vienkāršu kolēģi. Ārpus laboratorijas viss bija citādi. Tā bija arī tagad. Mēs bijām paņēmuši nelielu pauzi un baudījām Parīzi un viens otru.
Mums bija sapnis arī 1900. gadu sagaidīt Parīzē un ieiet jaunajā gadsimtā, dejojot Eifeļa torņa pakājē. Diemžēl tam nebija lemts piepildīties.
Tolaik mums trūka zināšanu par dažādu vielu īpašībām. Mēs nezinājām, ka daļa vielu vai nu ir vai arī noteiktos apstākļos var būt cilvēka veselībai kaitīgas. Nebija ne aizsargmasku, ne cimdu. Mēs strādājām arī ar radioaktīvām vielām, nezinot kas tā radioaktivitāte tāda ir. Tas viss, mums pašiem to nenojaušot, atstāja iespaidu uz mūsu veselību.
1898. gada pavasarī Lorenss pēkšņi saslima. Ārsti nespēja noteikt diagnozi. Simptomi bija dīvaini. Vasarā viņa veselības stāvoklis sāka krasi pasliktināties un tā paša gada 14. decembrī Lorenss nomira. Es biju klāt viņa dzīves pēdējos mirkļos.
Jau Lorensa slimības laikā sapratu, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Reiboņi, nogurums, slikta dūša, vemšana – sākotnēji mana ģimene domāja, ka esmu stāvoklī un, protams, kaunināja mani. Vēlāk, kad sāku zaudēt svaru un arvien biežāk jutu nespēku, viņi saprata, ka viss ir krietni nopietnāk un atzinās, ka vēlētos, kaut pie vainas būtu bijusi grūtniecība. Arī es būtu vēlējusies, kaut tā būtu bijusi tikai grūtniecība. Labāk ārlaulības bērns nekā pāragra nāve no nezināmas slimības.
Ārsti nezināja, ko darīt – diagnozi noteikt nespēja neviens, zāles palīdzēja tikai īsu brīdi un mans stāvoklis pasliktinājās ar katru mēnesi.
Vēl šodien, pēc vairāk nekā 100 gadiem, man nav skaidrs, kas bija mūsu saindēšanās iemesls. Laboratorijā glabājās dažādas vielas un es esmu studējusi dažādu literatūru par vielu īpašībām un saindēšanās simptomiem, taču atbildi uz savu jautājumu tā arī neesmu radusi.
Jo tuvāk nāca gada beigas, jo vairāk es sapratu, ka drīz sekošu Lorensam.
1900. gadu es sagaidīju, sēžot uz palodzes savā istabā un nolūkojoties uz londoniešiem, kuri līksmi atzīmēja Jaunā gada un jaunā gadsimta iestāšanos. Man tas savukārt nozīmēja to, ka ir iestājies pēdējais gads manā mūžā.
Doma par nāvi mani biedēja un, lai kaut daļēji ar to aprastu, biju sākusi vakaros klaiņot pa Londonas kapsētām. Atceros, ka vienā no pirmajām reizēm es, raugoties uz kapu kopām, iedomājos kā pati drīz atdusēšos aukstajā zemē. Doma bija tik šausminoša, ka man sākās panikas lēkme un es skriešus metos laukā no kapsētas.
Vēlāk apradu ar šo domu un varēju stundām ilgi uzturēties kapsētās, domājot savas domas un nejūtot aukstumu.
Vienā no tādiem vakariem, sēžot uz soliņa pie kādas kapa vietas, es pēkšņi sajutu, ka kapsētā ir vēl kāds. Pagriezu galvu un ieraudzīju ļoti simpātisku, labi ģērbušos jaunu vīrieti. Viņam bija pusgari, gaiši brūni mati un izteiksmīgas zilas acis.
"Es gāju garām, kad pamanīju siluetu un nolēmu apskatīties. Kas gan tādai jaukai meitenei kā tev tik vēlā stundā meklējams šādā vietā?" viņš pajautāja un apsēdās man blakus.
Es paraudzījos viņam acīs un manā skatienā bija redzamas visas skumjas, kuras mani bija pārņēmušas pēdējā gada laikā.
Svešinieka skatiens bija neparasts – raugoties viņa acīs, man šķita, ka es ienirstu jūrā un ūdens aizskalo visas manas bēdas. Viņa skatiens bija draudzīgs, tajā jautās rūpes un es pēkšņā atklātības uzplūdā izstāstīju viņam visu. Viņš mani uzmanīgi klausījās, ne reizi nepārtraukdams.
"Es zinu, ka man nav atlicis daudz un esmu samierinājusies, tomēr es nespēju aizmirst, ka vēl nesen viss bija gluži savādāk," es teicu. Es jutos tik slikti, ka šaubījos vai nodzīvošu līdz 27. martam, savai 23. dzimšanas dienai.
"Un ja nu tev nebūtu jāmirst?"
"Ko?"
"Ja nu tev nebūtu jāmirst? Ja nu tu varētu dzīvot? Vai tu būtu gatava atteikties no visa, ko esi pazinusi līdz šim, uz visiem laikiem pamest mājas un savu ģimeni, lai sāktu jaunu dzīvi? Dzīvi, kura nekad nebeidzas."
Svešinieks man piedāvāja mūžīgo dzīvi? Tas izklausījās pārāk neticami, lai būtu patiesi.
"Es neesmu cilvēks, bet šajos apstākļos to varētu būt grūti pierādīt, tāpēc..."
Viņš pēkšņi uzpūta man dvašu un es izbīlī parāvos atpakaļ.
"Vai tava elpa ož pēc asinīm?" es apstulbusi jautāju.
"Jā. Lai dzīvotu mūžīgi, jāpārtiek no asinīm."
Es izvēlējos dzīvot. Meisons, tāds bija svešinieka vārds, mani pārvērta un es devos viņam līdzi. Bija 1900. gada 19. janvāris.
Man vajadzēja jaunus dokumentus un Meisons man tos sagādāja. Viņš man deva arī savu uzvārdu un es no Elisas Annas Lestenhārtas uz laiku kļuvu par Elisu Annu Lengdonu. Tā sanāca, ka vispirms mēs satikāmies, (formāli) apprecējāmies, tad satuvinājāmies un visbeidzot sagājām kopā. Meisons dzīvoja kopā ar vēl vairākiem vampīriem. Es nodzīvoju mājā piecpadsmit gadus, līdz nolēmu doties prom un mēs šķīrāmies.
Kristīne Čeirāne (c) 2010
Nākamā epizode - 01.11.
