- Izskatās, ka šajā valstī vampīrus mīl, - es teicu un norādīju Džekam uz kādu reklāmas izkārtni. Viņš paskatījās uz to un iesmējās.
- Tik tiešām.
Uz kādas mājas sienas bija piestiprināta liela izkārtne, uz kuras bija attēlots vampīrs, kurš noliecies pār gulošu sievieti. Zem fotogrāfijas bija uzraksts „Zobi profesionāļiem”.*
Mēs bijām ieradušies savā trešajā, pēdējā galamērķī – Latvijā - un pa taisno no lidostas devāmies uz Rīgas centru, kur mums bija sarunāta tikšanās ar vietējo vampīru. Kontaktus mums bija iedevis Martins. Lai gan viņš pats dzimtenē nebija bijis kopš 1905. gada un joprojām nespēja saņemties un to apciemot, viņš uzturēja virtuālu saikni ar Latviju.
Martins bija tik daudz stāstījis par savu dzimteni, ka man bija radusies vēlme pašai šurp atbraukt un redzēt visu savām acīm, tādēļ, kad Martins pateica, ka viņam ir pazīstami vairāki šejienes vampīri un piedāvāja Latviju iekļaut manā un Džeka darījumu braucienā, es piekritu uzreiz.
Mums aiz muguras bija tikšanās ar Karelu Čehijā un Šandoru Ungārijā un pagaidām šķita, ka brauciens ir izdevies. Mēs cerējām, ka arī Latvijā sarunas būs veiksmīgas.
II
- Laipni lūdzam Barona ielā, visvampīriskākajā ielā visā Rīgā!
- Kā tā? – es jautāju.
- Divdesmit pieci vampīri divpadsmit mājās.
- Šķiet, pat Ņujorkā vienā ielā nedzīvo tik daudzi, - Džeks sprieda.
Džeks tikko bija norēķinājies par taksometru, kurš mūs bija nogādājis Mareka norādītajā adresē. Tāpat kā Šandora, viņš bija mūs ielūdzis paviesoties savās mājās.
- Jums visa pilsēta ir tik kontrastaina? – es jautāju, kad Mareks mūs bija ievedis savas mājas pagalmā. Jau no ārpuses māja neizskatījās necik spoži, bet iekšpagalmā mūs sagaidīja neskaitāmām bedrēm rotāts asfalts un vēl vairāk nolupusi krāsa uz mājas sienām.
- Kāpēc tikai Rīga? Visa valsts! – viņš iesaucās. – Restaurēti nami blakus graustiem, dizaineru drēbju veikals blakus lietotu apģērbu veikalam, „Lexus” blakus žigulim lielveikala autostāvvietā... Ak, jūs droši vien nezināt, kas ir žigulis... Tas ir padomju autobūves brīnums. Savulaik viena no iekārotākajām automašīnām Padomju Savienībā. Cilvēki brauc uz Indiju, lai redzētu fantastiskus kontrastus, bet tikpat labi viņi varētu braukt uz Latviju. Gan nauda ietaupīsies, gan nebūs jāraizējas, kur dabūt tīru dzeramo ūdeni un pārtiku, no kuras nesāktos caureja.
Mareka pēdējos vārdus pavadīja sirsnīgi smiekli. Tie izrādījās lipīgi. Ārēji Mareks izskatījās kādus 25-27 gadus vecs, viņam bija gaiši brūni mati, kuri sniedzās līdz zodam, un zilganpelēkas acis. No viņa staroja tāda enerģija, kas otru varētu nogāzt no kājām un šķita, ka viņš visu laiku kaut kur steidzas, turklāt nevis vienkārši steidzas, bet jau kaut ko kavē.
Kāpņu telpa bija vēl iespaidīgāka nekā pagalms. Krāsa lupa nost no sienām, remontēts nekas nebija gadus piecdesmit un nams vēl glabāja sen pagājušo laiku auru. Mareks apstājās pie viena no dzīvokļiem, atslēdza durvis un ieveda mūs iekšā.
Dzīvoklis varētu būt ticis būvēts pagājušā gadsimta 20.-jos vai 30.-jos gados. Tam bija masīvas koka durvis, augsti griesti un plaši logi. Tagadējie saimnieki bija minimālisma piekritēji, par ko liecināja pavisam nelielais mēbeļu daudzums. Gaišās krāsas vedināja domāt, ka viņi dod priekšroku skandināvu dizainam.
Mareks nometa atslēgas uz galda, sabāza rokas mēteļa kabatās un pagriezās pret mums.
- Kā jau minēju sarakstē, es labprāt pamestu šo mūžam nomodā esošo metropoli un savu, lai arī dārgo, draugu dzīvokli un parādītu jums savas lauku mājas. Ja ļoti gribat, es, protams, varu jums novadīt fikso tūri pa pilsētas ievērojamākajām vietām, bet, ja godīgi, man nav vēlēšanās to darīt.
Mēs ar Džeku saskatījāmies. Mums galvenais bija saruna. Un sarunas labāk vedās, ja sarunu biedrs atradās savā vidē, savā komforta zonā. Apskatīt pilsētu mēs varējām paši.
- Lai paliek pilsēta, braucam uz laukiem, - es teicu.
- Lieliski! – Mareks iesaucās. – Tad varam doties ceļā tūlīt pat. Tikai... kur es noliku mašīnas atslēgas?
III
- Par „SLOOD” es jau iepriekš biju dzirdējis, - Mareks sacīja.
Mēs bijām ieradušies viņa lauku īpašumā un šobrīd atradāmies pagalmā. Māja bija pavisam neliela, būvēta pirms kādiem simts gadiem, un ar visu aku pagalmā. Zemes nebija daudz, varbūt kāds hektārs vai divi. Apkārt nebija ne citu māju, ne meža, tikai kaila zeme, daļai no kuras pavasarī bija lemts pārtapt pļavā.
- Jūs īstenībā nākat kā saukti, - viņš turpināja. – Daudzi šejienes vampīri ir dzirdējuši par to, bet „SLOOD” ir ārkārtīgi grūti dabūt. Zinu pāris vampīrus, kuri to ved no Berlīnes. Paši sev un drusku arī tirgošanai. „SLOOD” acumirklī izķer. Esmu viņiem teicis – veči, noīrējiet taču vienreiz fūri, beidziet māžoties ar to minivenu, bet viņi dara pa savam.
Ko tur slēpt, Mareka sacītais bija tieši tas, ko mēs vēlējāmies dzirdēt. Protams, mēs nebijām cerējuši, ka viss notiks tik viegli. Karels bija paredzējis panākumus „Renviro”, Šandora – „VampNet”, savukārt Mareks apgalvoja, ka „SLOOD” būs labs noiets. Perfekti.
- Man laikam jāapskaidro jums šejienes situācija. Redziet, cilvēku asinis kļūst arvien negaršīgākas. Gan tādēļ, ka pārtika arvien vairāk tiek piebāzta ar visādām piedevām, gan tādēļ, ka mūsu nācija pārāk daudz dzer. Ceturtdiena šeit tiek saukta par jauno piektdienu. Un ko viņi dzer... Pārsvarā lētos vīnus un septiņgrādīgo alu divu litru plastmasenē, jeb, sauksim lietas īstajos vārdos, šķaidītu spirtu. Laukos nav labāk. Cilvēki pārceļas uz pilsētām, kamēr vampīri pārceļas uz laukiem. Miers, klusums un nevienas dzīvas dvēseles apkārt. Diemžēl, tiklīdz jādodas medīt, šī priekšrocība kļūst par problēmu. Lauki paliek arvien tukšāki. Uzbrukt bērniem un vecmāmiņām kaut kā neērti, uzbrukt alkāniem nav vērts. Alkoholiskas asinis nevienam vampīram neiet pie sirds. Kas atliek? Dzīvnieki. Meža zvērus noķert ir grūti, mājlopu visiem nepietiek. Ir gadījies redzēt patiešām komiskus skatus, piemēram, kā trīs vampīri metas virsū govij un pēc tam sakaujas par to. Ja varētu, nofotografētu un iesūtītu Miljonam. Mums ir tāda forša mājaslapa, kurā tiek vākts viens miljons iemeslu, kādēļ mūsu valsts ir labākā pasaulē.
Mareks brīžiem runāja tik ātri, ka bija grūti izsekot viņam līdzi. Man nebija ne jausmas, kurš viņam mācījis angļu valodu, bet šis kāds savu uzdevumu bija izpildījis uz desmit.
Džeks, šķiet, prātā jau skaitīja dolāru zīmes. Latvijas tirgus gan nebija liels, taču... tas bija jauns tirgus. Un mums tas bija ārkārtīgi svarīgi.
- Tad jau tevi nav nepieciešams iepazīstināt ar „SLOOD” un nodemonstrēt tā lieliskumu? - Džeks zobgalīgi jautāja.
- Kā tad, - Mareks pavīpsnāja. – Velc ārā pudeles.
Nākamajā mirklī Džeks jau bija iekārtojies pie akas un, attaisījis savu koferīti, izcēla no tā trīs mazās vīna pudeles un trīs glāzes.
- Martins mums par Latviju stāstīja tikai labu, bet tev, dzīvojot šeit uz vietas, droši vien ir savādāks viedoklis? – es jautāju, kad mēs visi trīs malkojām „SLOOD”, sēdēdami uz akas.
- Martins ir sapņotājs. Viņš Latviju joprojām redz tādu, kāda tā bija viņa aizbraukšanas brīdī. Pa šo laiku mainījies ir viss. Mēs saskaramies ar tādām pašām problēmām kā citas valstis, tikai risinām tās pa savam. Latvija ir kontrastu un dažādu pilnīgi neiedomājamu atgadījumu valsts. Dzīvojot šeit, iespējams uzzināt, ka vienu un to pašu likuma normu iespējams tulkot vismaz trijos dažādos veidos – atkarībā no tā, kā nu kuram konkrētajā brīdī nepieciešams. Iespējams uzzināt, ka par trūcīgu var atzīt personu, kurai pieder deviņi nami un četras automašīnas. Pēc Padomju Savienības sabrukuma cilvēki uzzināja, ka ļaunāk par vārda brīvības ierobežošanu ir tad, kad tu saki visu, kas uz sirds, bet neviens neklausās. Administratīvo izdevumu samazināšana Latvijas gaumē nozīmē to, ka no valsts iestādes tiek atlaista apkopēja un vairāk neko samazināt nav nepieciešams. Politiķi tautu patiesi mīl tikai pirms vēlēšanām, pārējā laikā viņi tai velta ne visai glaimojošus izteicienus un žestus. Līdz 2007. gadam es nezināju, ka prezidenta kandidātu iespējams izvēlēties Zoo dārzā. – Mareks nopūtās. – Brīžam jābļauj kā Maiklam Mūram: kas notiek ar manu valsti?! Bet nav jau viss pie mums tikai slikti. Mums ir skaista valsts, mums ir jūra un mums ir daudz talantīgu cilvēku. Latvieši jau piedzimst radoši. Un vēl latviešiem ir dabas dots talants nemiera celšanā. Bet tas tā... – viņš uz brīdi apklusa. – Man šeit klājas ļoti labi un nav jādomā, ko darīt: palikt dzimtenē vai pārcelties uz ārzemēm labākas dzīves meklējumos. Man ir manas lauku mājas, miers un klusums. Gribas ticēt, ka reiz viss mainīsies un pienāks diena, kad par Latviju runās tikai saistībā ar tās sasniegumiem, nevis kārtējām ekonomiskajām nebūšanām. Un gribas cerēt, ka šis laiks pienāks pavisam drīz.
*Ja kāds šo reklāmu vēlas redzēt dzīvē, tad tā atrodama Kalnciema un Melnsila ielas krustojumā un reklamē zobārstniecības klīniku „Dentin”.
Kristīne Čeirāne (c) 2011
Nākamā epizode - 23.03.
