Man vienmēr ir licies, ka marts ir dīvains mēnesis. Tas ir laiks, kad ziema ir tik tikko beigusies, bet pavasaris vēl nav sācies, savdabīgs starpposms. Dzīvojot lielpilsētā, tas tik ļoti nekrīt acīs, galu galā, asfalts vienmēr ir pelēks, neatkarīgi no gadalaika, un debesskrāpju logos vienlīdz labi atspīd kā vasaras, tā ziemas saule, bet tagad, esot vietās, kurās netrūkst neskartās dabas, senā sajūta atkal atmodās.
Koši zilās debesis radīja mānīgu iespaidu par gaisa temperatūru, zeme vēl nebija pamodusies no ziemas un kūstošais sniegs to bija padarījis par dubļu jūru. Kalnu virsotnes tā vien vilināja turp doties, bet apkārt valdošais klusums ļāva justies kā nekurienes vidū. Raugoties apkārt, es jau biju aizmirsusi, ka mums aiz muguras atrodas dzelzceļa stacija un ka patiesībā mēs atrodamies apdzīvotā vietā.
Mums blakus parādījās kāds siluets.
- Pirmīt mēs tevi neredzējām, - es teicu.
- Es biju turpat uz perona, tikai drusku nostāk no vilciena apstāšanās vietas.
- Vai tu ilgi mūs gaidīji? – Džeks jautāja.
- Kādas piecas-desmit minūtes, ne vairāk. Negribēju, lai jūs ierodaties pirms manis.
Viņa nostājās mums priekšā. Garš, slaids augums, tumši, mezglā saņemti mati, caururbjošs zaļganbrūnu acu skatiens, nevainojama stāja – viņa izstaroja spēku, izlēmību un rakstura stingrību. Viņai mugurā bija tvīda kostīms un gari zābaki, apģērbs, kurā gluži labi varēja gan doties pastaigā pa mežu, gan izjādē.
- Firencī Šandora, - viņa teica un pastiepa roku, lai sarokotos. Viņas rokasspiediens bija stingrs kā knaibles.
- Atvaino, bet kurš no tiem ir vārds, bet kurš – uzvārds? – es jautāju.
- Firencī ir uzvārds, bet Šandora vārds. Ungārijā pirmo nosauc uzvārdu, - viņa paskaidroja.
- Tagad zināšu. Elisa Lestenhārta.
Šandora piegāja pie Džeka. Viņš arī nosauca savu vārdu un abi sarokojās.
- Laipni lūdzam Ungārijā. Meganas draugi ir arī mani draugi. Vai dosimies ceļā? Ceru, ka jums nav iebildumu pret pastaigu? No šejienes līdz manai mājai ir tikai desmit kilometri.
- Nepavisam. Mēs tieši cerējām, ka tu nedzīvo pārāk tuvu dzelzceļa stacijai, - Džeks sacīja gan par sevi, gan mani.
Desmit kilometri vampīram bija apmēram tas pats, kas vidusmēra cilvēkam divi kilometri. Bagāžas svaru mēs nejutām un arī brišana pa dubļiem mums netraucēja.
Šandora dzīvoja nelielā pilsētiņā pusotras stundas brauciena attālumā no Budapeštas. Kad, vēl būdama Ņujorkā, reiz biju ieminējusies Meganai par gaidāmo Eiropas braucienu, viņa uzreiz teica, ka mums noteikti jāsatiek Šandora. Un te nu mēs bijām. Meganas brīvdienas tuvojās beigām un šobrīd viņa vai nu bija ceļā uz Ņujorku, vai arī jau bija tur. Darba specifikas dēļ viņa nevarēja atļauties ilgus atvaļinājumus.
II
Šandora dzīvoja nelielā pilī kalna galā. No ārpuses tā izskatījās nepieejama: biezi un augsti mūri, un vārti, kuriem cauri neizlauztos pat tanks. Pati pils ēka izskatījas pietiekami neviesmīlīga, lai neradītu vēlmi to apmeklēt.
- Miers, klusums, vienīgās apkārt sastopamās dzīvās būtnes ir meža zvēri. Nespēju iedomāties labāku vietu, kur dzīvot! – Šandora sacīja, kad bija atdarījusi vārtus un ielaidusi mūs pagalmā. – Tā kā jūs šeit esat ieradušies uz pavisam neilgu brīdi, ko jūs sakāt par piedāvājumu doties pastaigā pa kalniem? Pie viena varēsim pārrunāt darījumu lietas.
Mēs ar Džeku piekritām un Šandora ierādīja mums istabas, kurās nolikt mantas. Atbrīvojušies no bagāžas, mēs bijām gatavi doties kalnos.
Šandorai jau bija zināms, kādēļ mēs esam ieradušies, tādēļ nebija nepieciešamības viņai stāstīt par mūsu produktiem. Viņa veda sarunu un pašlaik stāstīja mums par viņas un Meganas kopīgajām brīvdienām.
- Kā jūs vispār iepazināties? – es jautāju.
- Ar Interneta starpniecību, - Šandora pasmīnēja. – Megana meklēja Centrāleiropas tautu mītus un leģendas par vampīriem un atrada forumu, kurā biju arī es. Mēs sākām sarakstīties un tā aizsākās mūsu draudzība. Starp citu, viņa jau no pirmajām vēstulēm nojauta, ka es esmu vampīrs, savukārt es nojautu, ka viņa nav vienkārši cilvēks, kurš tāpat vien interesējas par vampīriem. Man likās, ka viņa varētu būt pētniece vai kas tamlīdzīgs. Kad uzzināju, ka viņa ir vampīru medniece, tas bija tā... – Šandora ieturēja pauzi. – Neparasti. Bet, kā jau jūs to labi zināt, tas, ka mēs pārstāvam pretējas nometnes, netraucē mums būt draudzenēm.
- Gadsimts zemes virsū un tevi vairs nespēj pārsteigt nekas, - Džeks sacīja.
- Viedi vārdi. Starp citu, ja runājam par jūsu produktiem, tad mani pašu visvairāk intresē „VampNet”. Par „Renviro” nezinu, neviens jau skaļi neteiks, ka necieš, piemēram, savu degunu, „SLOOD” diez vai kļūs populārs, jo šejienes vampīri barības jautājumos ir konservatīvi. Tikt pie labām asinīm nav grūti, tad kāpēc kaut ko mainīt? Savukārt „VampNet”... Tas gan viņus varētu interesēt. Google nav tas labākais veids, ar kura palīdzību meklēt jaunas pazīšanās, vai ne?
Džeks apmierināti pasmaidīja. Tātad, Karels bija teicis, ka viņa paziņu vidū popularitāti varētu gūt „Renviro”, Šandora paredzēja panākumus „VampNet”, savukārt jaunu noieta tirgu „SLOOD” vēl vajadzēja sameklēt. Vai mums tas izdosies mūsu trešajā, pēdējā, galamērķī? Redzēs.
Kalni pa kuriem mēs staigājām nebija augsti, no kalna apakšas līdz virsotnei bija labi ja 600 metri, bet mūsu mērķis jau nebija uzkāpt pēc iespējas augstāk, lai pēcāk varētu teikt „Es te biju.” Jebkuri kalni bija skaisti, jebkuros kalnos bija skaistas takas un, stāvot virsotnē, nebija svarīgi, cik augstu vai zemu virs jūras līmeņa mēs atrodamies. Mēs kāpām kāpšanas pēc.
- Es dzirdēju, ka jūs ar Meganu esat pārvietojušās arī zirga mugurā, bet tavi staļļi ir tukši, - es teicu.
- Zirgus es noīrēju. Kādreiz es tos audzēju pati, bet nu jau gandrīz septiņdesmit gadus to vairs nedaru. Es biju viena no pazīstamākajām tīrasiņu zirgu audzētājām Eiropā, pie manis brauca no visurienes. Es meistarīgi pratu noslēpt to, ka es nenovecoju un notēlot paaudžu maiņu. Diemžēl tad pienāca divdesmitais gadsimts. Austroungārijas impērija sabruka un sākās bardaks, kas tā pa īstam beidzās tikai ap 1989. gadu. Līdz Otrajam pasaules karam vēl bija iespējams nodarboties ar zirgu audzēšanu, bet pēc tam vairs nē. Pēc kara mēģināju to atsākt, bet tad tika nodibināta Ungārijas Tautas republika, - vārdu „tautas” Šandora izrunāja ar riebumu, - un sākās sociālisma ēra. Jaunā vara tika arī līdz manai pilij. Ko tikai man nenācās par sevi dzirdēt! Kapitāliste, buržujs, sociālisma ienaidniece. Dzīvot pilī un audzēt zirgus – tas taču ir kaut kas neiedomājams! Es visus biedrus komisārus pasūtīju trīs mājas tālāk un izmetu laukā pa durvīm. Protams, viņi atgriezās un mēģināja mani arestēt. Es ļāvu saslēgt sevi rokudzelžos un aizvest pie mūsu apkaimes galvenā. Vairs neatceros, kāds bija viņa amata nosaukums. Tur es saplēsu rokudzelžus un, nodemonstrējusi savu fizisko spēku, pateicu, ka mūs gaida saruna zem četrām acīm. Ar šo sarunu pietika, lai mani liktu mierā. Diemžēl zirgu audzēšanu nācās pamest tik un tā – robežas bija slēgtas un tas ļoti traucēja zirgu transportēšanu, nemaz nerunājot par to, ka pie manis vairs nebija iespējams nokļūt, lai apskatītu zirgus. Tā lūk.
Sarunājoties mēs nemanot bijām nokļuvuši kalna virsotnē. Ilgu brīdi neviens vairs neteica ne vārda. Cik tālu vien pletās skatiens, bija redzami neskaitāmi kalni un pakalni, skujkoku meži un lauki, kuros drīz sāksies pavasara sējas darbi. Un, pāri visam, spoži zilas debesis. Zils, zaļš, brūns. It kā vienkārša krāsu spēle, bet tik skaista.
III
Kad atgriezāmies Šandoras pilī, bija vēls vakars. Džeks šobrīd lēja glāzēs „SLOOD” un es pamanīju, ka uz Šandoru tas bija atstājis iespaidu.
- Un man jau likās, ka jūs paraugus būsiet atveduši mēģenēs, - viņa jokoja.
- Nepiemērots iesaiņojums spēj pazudināt labu produktu, - Džeks sacīja, piepildīdams trešo glāzi.
- Un kā vēl. Biznesā ir svarīgs katrs sīkums, - viņa sacīja.
Mēs atradāmies Šandoras pils viesistabā. Pils bija kā radīta vampīram: visi galvenie logi bija izvietoti tā, lai tajos nekad neiespīdētu saules stari. Tumšās akmens sienas gādāja par vēsumu arī viskarstākajās vasaras dienās un vieta bija tik nomaļa, ka šķita – šeit varētu nodzīvot gadus, nedzirdot nevienu pašu skaņu no ārpasaules. Šandora bija teikusi, ka šo pili viņa nopirka jau gatavu, tātad veiksmīgais plānojums nebija viņas roku darbs.
Džeks pasniedza man un Šandorai glāzes un apsēdās krēslā mums pretī. Šandora pacēla glāzi gaisā, aplūkodama tik pazīstamās krāsas šķidrumu, un tad iemalkoja to.
- Tre bien, - viņa sacīja. – Garšo gluži kā īstās. Tas droši vien prasīja daudzus gadus.
- Prasīja gan, neraugoties uz to, ka es pavadīju laboratorijā gandrīz visu savu laiku. Bet rezultāts ir tā vērts.
Šandora vēlreiz pielika glāzi pie lūpām un šoreiz ar vienu malku izdzēra pusglāzi.
- Megana man sacīja, ka tu esot Ungārijas slavenākais un cienījamākais vampīrs, - es teicu.
- Bet pagaidām nekas no tā, ko es par sevi pastāstīju, par to neliecina, vai ne? – Šandora skaļi pateica manas domas. – Zirgu, lai arī lielisku zirgu, audzēšana pati par sevi nav nekāds sasniegums, vai ne? Par leģendu mani padarīja pavisam kas cits. Tomēr es nesaprotu, kādēļ man piekabinājuši šo apzīmējumu. Laikam jau tādēļ, ka esmu sieviete. Ja es būtu piedzimusi par vīrieti, manai dzīvei nekad nebūtu pievērsuši tādu uzmanību.
Šandora vēlreiz pielika pie lūpām glāzi, taču šoreiz viņa nedzēra no tās. Viņa domāja.
- 1848. gadā Ungārijā notika sacelšanās ar mērķi atbrīvoties no Austrijas varas. Tajā piedalījās mans tēvs, mani trīs vecākie brāļi un arī es pati. Man tobrīd bija divdesmit pieci gadi. Maģāri ir karstasinīga un brīvību mīloša tauta un austriešiem nācās pasvīst, cīnoties ar mums. Ar lielām pūlēm viņiem izdevās mūs uzvarēt. Pēc revolūcijas sākās nežēlīga izrēķināšanās ar tās dalībniekiem, būtībā terors. Austrijas militārpersonas piesprieda nāves sodu pat tiem, kuri padevās. Kad ķeizars Francis Jozefs to uzzināja, viņš bija nikns, tomēr bieži vien jau bija par vēlu kaut ko mainīt. Arī manai ģimenei draudēja briesmas un mēs nolēmām bēgt uz ārzemēm. Pa vienam, jo tā bija drošāk. Ungārijā palika tikai mana mamma, viņa pārvācās uz dzīvi pie radiem citā ciemā, tālu prom no mūsu mājām. Es aizbēgu uz Franciju, no turienes tālāk uz Angliju.
- Tad lūk no kurienes tev ir šis patīkamais britu akcents, - es iestarpināju.
- Jā. Pagājuši jau daudzi gadi, kopš pēdējo reizi biju Anglijā, bet akcents joprojām ir saglabājies. Londonā man izdevās atkalapvienoties ar tēvu un savu vecāko brāli. Mēs dzīvojām kopā ar citiem bēgļiem – ungāri turējās kopā – un cītīgi sekojām līdzi notikumiem dzimtenē. Protams, lai dienas nebūtu pārāk vienmuļas, regulāri apmeklējām krogus un gāzām podus. Tad arī es kļuvu slavena. Pirmkārt, ar to, ka būdama sieviete biju aktīvi piedalījusies revolūcijā, otrkārt, ar savu raksturu un drosmi. Nu, un treškārt, ar savu uzvedību dzērumā. Atgriezties Ungārijā mums izdevās tikai pēc pieciem gadiem. Ģimenes atkalapvienošanās notika radu mājās. Drīz ieradās arī otrs brālis – viņš visu šo laiku bija uzturējies Francijā. Trešais brālis neatgriezās. Mēs uzzinājām, ka viņš ticis noķerts un sodīts ar nāvi. – Šandora apklusa. Viņa pārbrauca ar pirkstiem pār glāzes malu. Šis pieskāriens radīja liegu melodiju. – Šajā laikā notika iepazīšanās, kura vēlāk izrādījās liktenīga. Jaunai, narcistiskai, pašpārliecinātai sievietei, kurai jūra bija līdz ceļiem, izteica piedāvājumu, kas bija pārāk vilinošs, lai no tā atteiktos. Mūžīgā jaunība, mūžīgā dzīve, neiedomājams fiziskais spēks un ķermenis, par kuru sapņotu ikviens karotājs, ķermenis, kas pilnībā pakļaujas man. Man nevajadzēja daudz laika pārdomām. Neviens mani nepiespieda, es nekļuvu par upuri. Tā bija mana izvēle.
Lai gan Šandora sacīja, ka ar savu izvēli ir apmierināta, viņas vaigs bija kļuvis daudz drūmāks, izskatījās, it kā viņu nospiestu gadu nasta.
- Es zinu, ko tu domā, - viņa teica, palūkodamās uz mani. – Vai es nenožēloju savu izvēli? No, je ne regrette rien.* Atzīšos, ir bijuši periodi, kuri man patikuši mazāk nekā citi vai nav patikuši nemaz, bet kopumā... Deviņpadsmitais gadsimts vēl nebija ieslīdējis astotajā desmitgadē, kad jau bija skaidrs, ka Austroungārijas impērija irst pa šuvēm un tās sabrukšana ir tikai laika jautājums. Turklāt, ungāri šā vai tā gribēja neatkarību. Neskatoties uz to, ka mēs mīlējām savu karalieni. Ak jā, šo es nepastāstīju. Ar laiku daudzi revolucionāri mainīja savu attieksmi pret monarhiju. Visslavenākais laikam bija grāfs Andrāši. 1848. gadā par piedalīšanos revolūcijā viņam piesprieda nāvessodu, bet, tā kā tobrīd viņš jau bija aizbēdzis uz ārzemēm, tad pakārts tika vien viņa portrets. Vēlāk Andrāši kļuva par Austroungārijas ārlietu ministru. Neslikti, vai ne? Arī mana ģimene ar laiku sāka domāt, ka divu valstu savienība varbūt nav nemaz tik slikta. Ja vien mums dod gana lielu autonomiju, protams. 1867. gadā Austrija un Ungārija labprātīgi apvienojās vienā valstī. Tas bija karalienes Elizabetes, jeb, kā mēs viņu saucām, Eržēbetes, nopelns. Ak... Kas viņa bija par personību! Otras tādas sievietes nav. Viņa mīlēja ungārus un Ungāriju un ungāri viņai atbildēja ar to pašu. Mēs joprojām mīlam savu karalieni. Katru gadu es dodos uz Austriju un 10. septembrī, viņas nāves gadadienā, nolieku ziedus uz viņas kapa Vīnes kapucīniešu kriptā. Ziedos vienmēr ir ievīta lente Ungārijas karoga krāsās. Es to daru jau vairāk kā gadsimtu. Arī tad, kad Ungārija atradās aiz Dzelzs priekškara. Es mācēju pāriet robežu, lai gan neiztika bez piedzīvojumiem. Jā, Dzelzs priekškara laiks man nepavisam negāja pie sirds. Kad 1956. gadā notika sacelšanās ar mērķi gāzt šo uzspiesto režīmu, es biju Budapeštā un piedalījos nemieros. Diemžēl mēs zaudējām un Ungārija nokratīja no sevis komunistu režīmu tikai 1989. gadā. Trīsdesmit trīs gadi... Kas vampīram ir trīsdesmit trīs gadi? Nekas. Savukārt cilvēkam... Kādam puse mūža, citam viss mūžs... Man žēl tos, kuri vairs vai vispār nepiedzīvoja to, ka vari doties, kur sirds kāro, ka vari teikt visu, ko domā, ka vari justies brīvs... Tolaik bija tā dīvaini. Es dzīvoju ļoti labi, bet daudzi mani tautieši tā nevarēja. Bet ziniet, tieši šajā laikā es nonācu pie ļoti vērtīgas atziņas. Viss, ko radījis cilvēks, agri vai vēlu sabrūk. Gan tas, ko tur kopā mīlestība, gan tas, ko kopā satur spēks. Atšķirība vien tā, ka tas, ko satur kopā mīlestība, noturas drusku ilgāk nekā tas, ko tur kopā vienīgi spēks.
*”Nē, es neko nenožēloju.” (fr.), arī nosaukums vienai no Edītes Piafas slavenākajām dziesmām.
Kristīne Čeirāne (c) 2011
Nākamā epizode - 16.03.
