III
Mēs izkāpām no vilciena Berlīne-Prāga un paraudzījāmies apkārt. Prāgas dzelzceļa stacijā nebija nekā īpaša, tomēr mums tā vienalga likās interesanta. Lai gan mēs ar Džeku bijām dzimuši Eiropā, savā vairāk kā gadsimtu ilgajā mūžā mēs nebijām daudz ceļojuši. Tieši tādēļ tagad, kad bija radusies iespēja doties pagarā darījumu braucienā, mēs apzināti izvēlējāmies pārvietoties ar vilcienu, lai redzētu pēc iespējas vairāk. Un tas nekas, ja ceļā bija jāpavada vesela nakts.
Mums bija pāris brīvas stundas laika, lai paspētu iekārtoties viesnīcā un atstāt tur mantas, pēc tam mums bija jādodas uz Prāgas vecpilsētu, kur mūs gaidīja tikšanās ar vienu no Čehijas pazīstamākajiem un cienījamākajiem vampīriem. Ja mums izdotos viņu ieinteresēt, tad turpmākā lietu kārtošana Čehijā, Slovākijā, Polijā un, iespējams, arī kādā citā valstī ritētu uz priekšu daudz raitāk.
- Laipni lūdzam Prāgā! – atskanēja patīkama, zema balss, kurai sekoja plats smaids.
- Ceru, ka savas neilgās vizītes laikā jūs iemīlēsiet šo pilsētu tikpat stipri, kā to mīlu es. Karels Nešs.
- Elisa Lestenhārta.
- Ļoti patīkami, - viņš sacīja, noskūpstīdams manu roku.
- Džeks Hārpers.
- Priecājos tevi beidzot satikt klātienē, - Karels teica, kad abi sarokojās. – No tavām vēstulēm man par tevi radās labs iespaids.
Mēs ar Karelu nekad nebijām iepriekš tikušies un pat nezinājām, kā viņš izskatās, tāpat kā viņš nezināja, kā izskatāmies mēs, tomēr, ierodoties tikšanās vietā, mēs uzreiz viens otru pazinām. Vizuāli Karels bija aptuveni 40 gadus vecs, gara auguma, gaiši brūniem matiem un zilām acīm. Viņa sejas izteiksme bija draudzīga, taču gan vaibsti, gan stāja parādīja, ka viņam ir stingrs raksturs un viņš ir pieradis, ka pēdējais vārds pieder viņam. Viņam mugurā bija gaišs kostīms ar fraku un kreisajā rokā viņš turēja pastaigu spieķi - Karels izskatījās kā ieradies no 19. gadsimta. Arī mēs ar Džeku neviļus bijām pievienojušies šim anahronismam: viņam mugurā, protams, bija viņa mūžīgais baltais mētelis ar uzplečiem, savukārt man mugurā bija no Džeka aizlienēts militāra stila mētelis, ļoti līdzīgs tam, kas šobrīd bija mugurā viņam pašam.
- Es piedāvāju jums pastaigu pa Prāgu. Ko jūs par to sakāt? Varēsim gan apskatīt pilsētu, gan pārrunāt darījumu lietas.
Mēs ar Džeku piekritām uzreiz. Vampīru pasaulē darījumu tikšanās bija krietni neformālākas un mums tas patika. Nekādas nīkšanas birojā, klausoties prezentāciju, nekādas stundām ilgas sēdēšanas kafejnīcā.
Karels pameta skatu atpakaļ un paskatījās rokas pulkstenī.
- Diemžēl līdz pilnai stundai vēl jāgaida četrdesmit minūtes un mēs nevaram uzkavēties, jo ir vietas, kuras gribu jums parādīt pirms tumsas iestāšanās. Taču jūs varat atnākt šeit vakarā, jau bez manis, vai arī rītdien. Jums katrā ziņā jāredz mūsu lieliskais pulkstenis.
Mēs stāvējām pie Vecpilsētas rātsnama, kurā atradās slavenais pulkstenis ar „specefektiem” – katras jaunas stundas sākumā atvērās sienā esošie lodziņi un tajos parādījās dažādas figūriņas.
Mēs ar Džeku pamājām un kopā ar Karelu devāmies prom.
Runāšanu es parasti uzticēju Džekam, pati paskaidrojot vai nu kādas tehniskās nianses vai arī papildinot Džeka teikto. Šāds lomu sadalījums mums bija izveidojies gluži dabiski: man patika darboties laboratorijā un radīt, savukārt Džekam – pārdot. Viņam bija iedzimts pārdevēja talants, kas nebija nekas pārsteidzošs, ņemot vērā to, ka Džeks bija no Velsas. Tirgošanās prasme bija teju vai velsiešu nacionālā īpašība.
Karels mūs uzmanīgi uzklausīja un tad izteica savas domas.
- Austrumeiropas vampīri dod priekšroku tradicionālajai barībai. Šeit pārtika ir nesalīdzināmi tīrāka nekā Rietumeiropā un ASV un cilvēku asinis garšo labi. Mums nav īpašu iemeslu atteikties no tradicionālās barības. Jūs, protams, varat mēģināt, taču negaidiet īpašu atsaucību no šejienes vampīru puses. Esmu runājis gan ar Rumānijas, gan Slovākijas, gan citu valstu vampīriem. Neviens neiebilst pret mākslīgajām asinīm, taču vienlaikus teica, ka diez vai viņus tas interesēs. Tomēr jūs droši varat mēģināt, šeit jums šķēršļus neliks. Starp citu, lai noteiktu vietas, kurās ir vērts izplatīt „SLOOD”, iesaku apskatīties statistiku par bezvēsts pazudušajiem, jo daudzi joprojām ņem asinis no viena cilvēka, nevis vairākiem. Jo vairāk pazudušo, jo vairāk vampīru tuvumā. Vietās ar nelielu statistiku vampīru parasti nav.
Nevarētu teikt, ka Karela vārdi mums būtu pārsteigums. Jau Ņujorkā mēs tikām brīdināti, ka ar Austrumeiropas vampīriem būs grūti.
- Turklāt, ņemot vērā to, ka mēs visi esam uzņēmēji ar stāžu - kāpēc maksāt par to, ko var dabūt par velti?
- Un kā ar divdesmit pirmā gadsimta piedāvāto iespēju dabūt visu, īpaši nepiepūloties? – Džeks atbildēja ar pretjautājumu.
- Džek, man jāpaslavē tavas apvārdošanas prasmes, - Karels pasmaidīja. – Man patīk jūsu idejas, patiešām. Kā jau teicu, neviens jums šķēršļus neliks, mēģiniet un paskatieties, kas no tā sanāks.
Karels apstājās.
- Pirms turpinām, vēlos vērst jūsu uzmanību uz nākamo apskates objektu, - viņš teica.
Mums aiz muguras bija pastaiga pa Prāgas vecpilsētu, no ārpuses apskatot dažādas ievērības cienīgas vietas un apbrīnojot skaisto arhitektūru, kā arī gājiens pār 14. gadsimtā būvēto Kārļa tiltu. Tiltu visā tā garumā rotāja statujas, pie vienas no kurām varēja ievēlēties vēlēšanos (nebija grūti pamanīt, kura statuja tā ir, jo neskaitāmie roku pieskārieni vietu, kurai jāpieskaras, bija tā nopulējuši, ka tā spīdēja pa gabalu), bet vietās, kurās statuju nebija, sēdēja ielu mākslinieki, piedāvājot uzzīmēt portretus un karikatūras.
Tagad mēs atradāmies uz ielas blakus kādai lielai kapsētai un raudzījāmies Karela norādītajā virzienā. Viņa pieminētais objekts izcēlās uz apkārtnes fona gluži kā melns kaķis baltu kaķu barā.
- Izskatās pēc kosmiskās raķetes, - Džeks teica.
- Tas ir Prāgas TV tornis*, uzbūvēts sešdesmitajos gados. Tagad tas izskatās eksotiski, bet tolaik to uztvēra kā riebīgu augoni pilsētas struktūrā.
- Kas ir tie tumšie plankumi? – es jautāju. – Izskatās tā, it kā pie „raķetes” kāds būtu pielīmējis košļājamo gumiju.
Karels pasmaidīja un arī Džeka lūpu kaktiņi savilkās uz augšu.
- Tās ir skulptūras. Zīdaiņi, kuri rāpjas augšup pa torni.
- Zīdaiņi? – es pārjautāju. Jā, kaut ko tādu varēja uzbūvēt tikai sešdesmitajos gados.
- Tieši tā – zīdaiņi. Kārtīgi piestiprināti, lai ziemas laikā, kad tos klāj sniegs, tie no sniega segas smaguma nenokristu lejā. Prāga nav tikai sarkani dakstiņu jumti un arhitektūras pieminekļi, - Karels sacīja. – Domāju, mēs varētu doties tālāk. Vai jūs vēlētos redzēt Višehradu, vietu, no kuras sākusies Prāga?
- Protams, - Džeks atbildēja gan par sevi, gan mani.
Līdz Višehradai bija pieklājīgs gabals ejams un Džeks atkal atgriezās pie sākotnējās tēmas.
- Un kā ar Maskavu? Vai tu pazīsti kādu no turienes vampīriem?
- Jā, diezgan daudzus. Pieticīgi plāni jums nav raksturīgi, vai ne?
- Nē. Mēs vienmēr domājam lielā mērogā.
- Maskava ir unikāla pilsēta, kas dzīvo pēc saviem likumiem.
- Vai tas bija domāts labā vai sliktā nozīmē?
- Abās. Maskavā nav viegli, taču, kā mēdz teikt, ja tevis nav Maskavā...
- ...tevis nav vispār, - Džeks pabeidza domu.
- Es aprunāšos ar saviem turienes paziņām, taču neko nesolu. Bet man būs nepieciešami kādi jūsu produkcijas paraugi.
- Cik vien nepieciešams. Kā tev liekas, kādēļ mēs staipām sev līdzi šo koferi?
- Šķiet, ka par „SLOOD” mēs esam visu izrunājuši. Karel, kā tev liekas, kādas ir mūsu iespējas ieinteresēt Austrumeiropas vampīrus ar „Renviro”? – es jautāju.
- „Renviro” jau ir krietni interesantāka un arī sarežģītāka tēma, - Karels domīgi teica. –Preparāts, kas uz laiku atbrīvo vampīra ķermeni no sastinguma un ļauj tam mainīties... Tas gan daudziem varētu likties vilinoši. Teorētiski. Bet praksē, kā zināms, var būt visādi.
Lai gan Karels izklausījās noraidošs, viņš vēlējās mums palīdzēt. Viņš vienkārši neredzēja iemeslu, kādēļ solīt mūsu produktiem grandiozus panākumus tā vietā, lai izskaidrotu reālo situāciju.
Kad nonācām Višehradā, pulkstenis bija gandrīz seši vakarā. Tūrisma objekti jau bija slēgti, apkārt nemanīja nevienu cilvēku un vienīgā apmeklētājiem joprojām atvērtā vieta bija kapsēta.
Nekad iepriekš nebiju bijusi šādā kapsētā. Vecākie uzraksti uz kapakmeņiem bija datēti ar 18. gadsimtu, bet jaunākie bija tikai dažus gadus veci. Tas nebūtu nekas neparasts, ja vien visi mirušie nepiederētu vienai dzimtai. Šajā kapsētā gandrīz visi kapi bija dzimtas kapi, cits par citu krāšņāki, rotāti ar skulpūrām un dažādiem dekoratīvajiem elementiem.
- Apbrīnojami, - es teicu.
- Fascinējoši, - Džeks sacīja.
Ne reizi vien biju domājusi, kas cilvēkus (un arī vampīrus) tā saista kapsētās. Cilvēki par nāvi centās nedomāt, savukārt vampīriem bija priviliēģija par to nedomāt. Atbilde bija vienkārša. Tā bija mīlestība un rūpes, kas jautās ik uz soļa. Visi kapi bija sakopti, daudzus rotāja ziedi. Cilvēkus, kuri miruši pirms daudziem gadiem, joprojām atcerējās. Tie, kuri jutās vientuļi un nemīlēti, devās šurp, cenšoties uzņemt kādu daļu šīs mīlestības sevī. Kapsēta bija vienīgā vieta pasaulē, kurā varēja just mīlestību, kas patiešām nekad nebeidzas.
Kad bijām izgājuši no kapsētas, Karels mūs uzveda tai blakus esošajā pakalnā. Tā galā atradās zems mūris, acīmredzot uzbūvēts, lai pasargātu ainavu vērotājus no noripošanas lejā, un no turienes pavērās fantastisks skats uz pilsētu. Es biju pavadījusi Prāgā nepilnu dienu, bet jau biju iemīlējusi šo pilsētu līdz sirds dziļumiem.
- Mēs visu dienu esam pavadījuši, runājot par jūsu produktiem. Vai nebūtu laiks tos nodemonstrēt? – Karels pēc brīža sacīja. Viņš, kā vienmēr, bija lietišķs.
- Protams. Vai gan varētu būt piemērotāks mirklis par šo? – Džeks teica un uzcēla uz mūra savu koferi. Viņš izņēma no turienes „SLOOD”, iepakotu mazajā vīna pudelē.
- Vai jūs man nepievienosieties?
Džeks pasmaidīja un klusējot izņēma no somas vēl divas pudeles. Pēc tam viņš atdarīja vaļā kādu ārēji nemanāmu nodalījumu un izņēma no turienes trīs glāzes.
Karels atzinīgi pamāja ar galvu.
- Jūs nu gan esat sagatavojušies.
- Arī labas lietas nepieciešams labi pasniegt.
Džeks salēja „SLOOD” glāzēs un pasniedza tās mums ar Karelu. Mēs saskandinājām.
- Atļaujiet man izteikt jums atzinību. Jūsu radītās mākslīgās asinis ir nevainojamas. – Viņš iemalkoja vēl nedaudz „SLOOD”. – Vēlu jums veiksmi šejienes konservatīvo vampīru pārliecināšanā. Ja jums izdosies pārliecināt kaut ceturto daļu, jūsu kontā būs vēl viens spožs panākums.
IV
- Interesanti, ko nozīmē šie krusti? – es jautāju.
- Nav ne jausmas, bet nojauta saka, ka to rašanās iemesls nebija priecīgs notikums.
Mēs stāvējām pie Vecpilsētas rātsnama. Pirms piecpadsmit minūtēm bija iestājusies jauna stunda un mēs bijām noskatījušies pulksteņa sitienus pavadošo kustīgo figūriņu priekšnesumu. Tagad mēs mēģinājām izdomāt, ko darīt tālāk. Šis biju mūsu pirmais un arī pēdējais vakars Prāgā, jo rīt no rīta mums jau bija jādodas tālāk.
- Šie divdesmit septiņi krusti apzīmē divdesmit septiņas nocirstas galvas, - mums aiz muguras atskanēja kāda balss.
Mēs pagriezāmies un ieraudzījām divus jaunus vīriešus.
- Ceru, ka jūs neņemsiet ļaunā, ka iejaucāmies jūsu sarunā? – teica tā pati balss.
- Nepavisam, - Džeks sacīja.
- Savulaik Prāgai, tāpat kā visai pārējai Eiropai, vēlās pāri dažādi kašķi un reliģiski konflikti. Šķiet, šiem nelaimīgajiem galvas nocirta husīti.
- Husīti? – es jautāju.
- Husīti bija Jana Husa sekotāji un uzdarbojās 15. gadsimtā. Viņi bija čehu reformātu kustība, kuri neatzina baznīcas autoritāti, bet tikai Svētos rakstus. Ar laiku viņi pārņēma varu Čehijā. Paši radikālākie husīti bija taborīti – viņi savulaik nodedzināja ne vienu vien klosteri. – Vīrietis uz brīdi apklusa. – Es patiesi priecājos, ka nepiedzimu tajos laikos.
- Es arī, - otrs vīrietis teica.
Viņi abi runāja ļoti labā angļu valodā, bet viņu akcents man likās pazīstams. Tad es atcerējos, ka pazīstu kādu, kurš runā ar ļoti līdzīgu akcentu. Nolans. Tad lūk no kurienes viņš ir nācis.
- Vai jūs Prāgā esat iebraukuši uz ilgu laiku?
- Nē, tikai uz vienu dienu. Mums šeit bija paredzēta lietišķa tikšanās, - Džeks sacīja.
- Vai paspējāt vismaz kaut ko redzēt no pilsētas? – otrs svešinieks jautāja.
- Jā, patiesībā diezgan daudz. Mūsu iespējamais darījumu partneris nemīl formālas tikšanās.
- Tad jau labi. Ceru, ka tikšanās notika pagrabā? – vīrietis, kurš bija uzrunājis mūs pirmais, jautāja.
Abi čehi pasmīnēja. Mēs ar Džeku saskatījāmies – šo joku mēs nesapratām.
- Prāgā pieņemts visas svarīgākās lietas apspriest pagrabos. Tā ir vēl viena husītu ieviesta tradīcija. Savulaik viņi visus, kuru viedoklis nesakrita ar viņējo, izgrūda laukā pa logu, kur nelaimīgos jau gaidīja satracināts pūlis ar gaisā paceltiem zobeniem.
- Sāpīgi, - es teicu un saviebos.
Abi vīrieši pamāja.
- Tādā nu ir Prāgas vēsture – bezgala aizraujoša un nežēlīga, - otrs sarunu biedrs teica.
- Es sāku nožēlot, ka skolā bastoju vēstures stundas, - Džeks pasmīnēja.
*http://www.euro26.cz/euro2003/europages.php?hm=4&pid=27&p=0
Kristīne Čeirāne (c) 2011
Nākamā epizode - 09.03.
