Džeks nolika savu somu uz grīdas un iegāja atpakaļ istabā. Es noliku savējo blakus viņējai. Kopš dienas, kad Džeks bija iebrāzies manā istabā un iesaucies: „Elisa, kravā mantas , mēs braucam uz Eiropu!” bija pagājušas kādas desmit dienas. Pamanīju, ka uz žurnālu galdiņa līdzās manai pasei bija parādījusies vēl viena. Džeks pirms kāda laika bija nopircis jaunu pasi, taču es nekad nebiju to redzējusi. Es zināju, ka grābstīties gar svešām mantām nav pieklājīgi, taču ziņkārība ņēma virsroku. Es paņēmu pasi un atšķīru to. Protams, kā jau šādās situācijās parasti notiek, tieši tajā brīdī istabā ienāca Džeks. Viņš ieinteresēti uz mani palūkojās.
Ieraudzījusi dzimšanas gadu, es iesaucos:
- 1983. gads? Tu esi sevi pataisījis jaunāku par mani!
- Un kurš gads rakstīts tavā pasē?
- 1982. Nav godīgi, tu skaities gadu jaunāks par mani!
- Bet Elisa, es patiešām esmu jaunāks par tevi. Veselus sešpadsmit gadus.
- Formāli. Bioloģiski tu esi divus gadus vecāks, - es neatlaidos.
Atbildes vietā Džeks pasmīnēja un izņēma man no rokām pasi.
- Laiks doties, - viņš teica.
Es ieliku savu pasi trenča kabatā, paņēmu somu un devos ārā no dzīvokļa. Džeks mani jau gaidīja pie durvīm. Mēs bijām ceļā uz lidostu, lai sēstos lidmašīnā Ņujorka-Berlīne. Eiropā mūs abus gaidīja tikšanās ar Austrumeiropas vampīriem, lai pastāstītu viņiem par „SLOOD”, „Renviro” un „VampNet”.
Lai gan ceļojums bija paredzēts vismaz divu nedēļu garumā, mums katram līdzi bija vien rokas bagāža. Ceļojot mēs parasti ņēmām līdzi pavisam maz drēbju, savukārt tādas lietas kā medikamenti un personīgās higiēnas lietas mums nebija nepieciešamas. Kā reiz puspajokam, pusnopietni bija teicis Nolans: „Ādas kopšana vampīriem: reizi nedēļā pārbrauc pāri ar mitru lupatu un notraus putekļus!”
„SLOOD” un „Renviro” paraugi mūs gaidīja Berlīnes „Glory & Shame” – pirms kāda laika bijām tos nosūtījuši uz turieni.
II
Lidojums uz Berlīni un nokļūšana „Glory & Shame” pagāja bez ievērības cienīgiem notikumiem. Pie kluba ieejas es apstājos un brīdi raudzījos uz neona plāksni, uz kuras bija rakstīts tā nosaukums. Bija nedaudz neparasti tā vienkārši ieiet klubā pa durvīm, jo biju pārāk pieradusi pie Ņujorkas „Glory & Shame” un tā pazemes labirintiem.
Berlīnes klubs atradās diezgan atklātā, tomēr nomaļā vietā. Pa vakariem pie ieejas vienmēr stāvēja apsardze, kura paskaidroja, ka šis ir slēgtais klubs un līdz šim cilvēki uz to bija reaģējuši diezgan mierīgi. Gadījās, protams, ka uzradās kāds, kurš jutās ārkārtīgi svarīgs un bravūrīgs un paziņoja, ka viņš esot tāda VIP persona, ka varot tikt iekšā jebkur. Kā man jokojot teica kluba menedžere, šādus tipāžus viņi labprāt ielaistu klubā – divas minūtes vampīru sabiedrībā un pārbijusies VIP persona jau izmisīgi raustītu izejas durvju rokturi.
- Elisa, Džek, kāds prieks jūs redzēt! – mūs sagaidīja skaļš sauciens no bāra puses.
- Mums arī prieks tevi redzēt, Betij, - es teicu.
Betija mums bija tikpat neaizstājama kā Vivjena Ņujorkā. Betija vadīja klubu, sekoja līdzi tam, lai šeit nekad nekā netrūktu un mums nekad nebija problēmu ar viņu sastrādāties. Protams, kā jau vampīrs, viņa nestrādāja naudas dēļ, bet gan tādēļ, ka viņai patika mūsu idejas.
Vizuāli Berlīnes „Glory & Shame” daudz neatšķīrās no Ņujorkas kluba: neona gaismām rotātas sienas, samta dīvāni, divi stāvi. Arī ietilpības ziņā tas bija apmēram tāds pats.
- Kopš pēdējās reizes, kad bijām šeit, te nekas nav mainījies, - Džeks teica tik klusi, lai to dzirdētu tikai es.
- Un tas bija... kluba atvēršanas vakarā, - es tikpat klusi atbildēju. Tātad pirms vairāk kā trim gadiem.
Betija pienāca mums klāt. Mēs apskāvāmies un viņa pieklājības pēc pajautāja, kāds bija lidojums. Mums nebija daudz laika, tādēļ īsi atbildējām un ķērāmies vērsim pie ragiem.
- Paraugi ir šeit, - Betija teica, ievedot mūs aiz bāra esošajā noliktavā. Tur mūs gaidīja divi „Louis Vuitton” čemodāni, kuriem vajadzēja imitēt mūsu bagāžu. Mums nebija ne jausmas, cik daudz paraugu ņemt līdzi, tādēļ paņēmām, cik varējām.
- Lai jums veicas, - Betija teica, pavadot mūs. – Es labprāt redzētu jūs šeit biežāk. Te ir gana raiba publika un kas to lai zina, kādus kontaktus izdotos nodibināt...
Betijas ieteikums bija labs, tomēr ne man, ne Džekam nebija tik daudz laika, lai varētu nedēļām dzīvoties pa Eiropu un apgrozīties šajā klubā. Pārāk daudz kas mūs saistīja ar Ameriku. Pat modernās tehnoloģijas nespēja šo problēmu atrisināt.
No kluba pustumsas mēs atkal nonācām Berlīnes pēcpusdienas saulē un iekāpām metro, lai dotos uz dzelzceļa staciju.
Kristīne Čeirāne (c) 2011
2. daļa - 03.03.
