- Hallo.
- Sveiki, vai varu runāt ar Džeku? – klausulē atskanēja sveša balss.
- Vari, tikai kāpēc tu zvani uz manu numuru?
- Uz tavu? Es zvanīju uz Džeka numuru.
- Džek, tevi pie telefona! Un atdod man manējo! – es iesaucos.
Nākamajā brīdī Džeks jau bija manā priekšā. Es pasniedzu viņam telefonu un viņš atdeva manējo. Mēs abi izmantojām vienu un to pašu Blackberry modeli un šī nebija pirmā reize, kad bijām tos sajaukuši.
Atbildējis uz zvanu, viņš atkal nozuda savā istabā. Spriežot pēc frāzēm, kuras nonāca līdz manām ausīm, zvans bija saistīts ar mūsu plāniem doties uz Eiropu un prezentēt mūsu produktus turienes pazīstamākajiem un cienījamākajiem vampīriem.
Es paraudzījos uz žurnālu galdiņu, uz kuru bija nolikts mans telefons, šoreiz patiešām manējais, un atcerējos, ka kādu laiku neko nebiju dzirdējusi par Čeizu. Man bija radušās aizdomas, ka viņš pārvācies uz dzīvi Meganas bibliotēkā.
- Nē, tik traki vēl nav, - klausulē atskanēja Čeiza smiekli. – Bet šobrīd es patiešām atrodos Meganas mājā. Pirms aizbraukšanas Megana man atstāja atslēgas.
- Vai tu zini, kur viņa atrodas šobrīd?
- Plosās pa Transilvāniju. Kā noprotu, melna zirga mugurā. Šandora viņai sagatavojusi pamatīgu ekskursiju programmu.
Vai mani pārsteidza ciešā vampīru mednieka un vampīra draudzība? Nē. Dzīvē bija ne tādas vien lietas redzētas.
- Tad jau Ņujorkas vampīri-nemiera cēlāji var uz brīdi atviegloti uzelpot, - es pajokoju.
- Tieši tā – uz brīdi, - Čeizs atbildēja tikpat nebēdnīgā balss tonī. – Starp citu, Megana man ir stāstījusi par vampīru medībām. Dzīvē tās ne tuvu nav tik iespaidīgas kā kino un daiļliteratūrā.
- Kas gan dzīvē ir tāds, kā rāda kino un raksta grāmatās? – es retoriski jautāju.
- Tikpat kā nekas. Ja filmās vampīru medības rāda kā krāšņu pakaļdzīšanos, tad dzīvē viss notiek krietni vienkāršāk un ātrāk. Megana reti kuru vampīru noķer nomodā. Pārsvarā viņa tos meklē laikā, kad vampīri guļ un pataisa viņu snaudu par mūžīgo miegu.
- Kā gan citādi? Iznīcināt nomodā esošu vampīru nav viegli. Ar jaunajiem tas vēl izdodas, bet ar vecajiem... Gandrīz neiespējami. Lai gan, kā jau tu zini, Megana medī tikai jaunos.
- Jā. Lai gan laiku pa laikam uzrodas kāds no vecajiem vampīriem un interesējas, vai Megana viņam nevarētu palīdzēt atbrīvoties no kāda apnikuša vampīra. Megana vienmēr atsaka. Toties kad runa ir par jaunajiem, viņa neatsaka tikpat kā nekad. Starp citu, viņus ir diezgan viegli sameklēt. Vampīri vai nu atgriežas vietās, kuras tiem bijušas tuvas cilvēka dzīves laikā vai arī paliek turpat kapsētā un ievācas kādā kapličā.
- Gandrīz vai paliek garlaicīgi, vai ne? Izklausās tik vienkārši un iepriekšparedzami. Un tomēr šis darbs ir bīstams un pilns negaidītu pārsteigumu.
- Kā arī apciemojumu, - Čeizs sacīja un viņa balss tonis lika noprast, ka tūlīt dzirdēšu ko interesantu. – Reiz, atgriezusies no kārtējā treniņa, Megana devās uz kabinetu. Pēkšņi parādījās pelēks miglas mākonis un nākamajā brīdī viņas acu priekšā stāvēja vampīrs. Neiedomājami bāla āda, ilkņi, apmetnis – viss kā vajag.
- Vampīrs, kurš prot pārvērsties miglas mākonī un atpakaļ? Un man likās, ka to prot vienīgi grāfs Alukards.*
- Megana, protams, reaģēja kā Megana un paķēra zobenu, bet vampīrs teica, ka tas nebūšot nepieciešams. Viņš esot ieradies miermīlīgos nolūkos. Vampīrs pastāstīja, ka ir dzirdējis ļoti labas atsauksmes par viņu un ka viņš esot meklējis tieši tādu cilvēku kā Megana. Protams, tas vedināja uz domu, ka tūlīt izskanēs piedāvājums iznīcināt kādu vampīru, bet vampīram rokās bija vairākas grāmatas un tas nozīmēja, ka sarunas temats būs cits. Viņš pastāstīja, ka savas dzīves – gan cilvēka, gan vampīra – laikā ir pieredzējis ārkārtīgi daudz un nozīmīgākās atmiņas pierakstījis vairākās dienasgrāmatās, kuras varētu būt izmantojamas kā vēstures avots un kuru vērtība ir nenovērtējama. Vampīrs drīz došoties ilgā ceļojumā un viņš raizējas par dienasgrāmatu turpmāko likteni – sev līdzi viņš tās ņemt nevarot, tādēļ tās kādam jāuztic. Viņš esot izvēlējies Meganu, jo zina, ka viņas ģimenes locekļi šādas lietas prot novērtēt un prot uzglabāt pierakstus. Ja nepieciešams, gadsimtiem ilgi. Megana saprata, ka viņai tiek piedāvāts kas pavisam īpašs – tāpat vien vampīrs neierodas vampīru mednieka mājā, jo labi zina, ka tas var būt ļoti bīstami. Megana paņēma glabāšanā grāmatas un vampīrs devās prom tādā pašā veidā kā bija ieradies.
- Vai viņa tev stāstīja, kas šajās dienasgrāmatās bija rakstīts?
- Nē. Viņa neatceras, kur tās nolikusi.
- Cik tipiski Meganai!
- Patiesībā nav tik traki. Tobrīd Megana bija aizņemta ar citām lietām un dienasgrāmatu izpēte viņai nebija prioritāte. Viņa grāmatas noglabāja un tagad ik pa laikam mēģina atcerēties kur tieši. Starp citu, vampīra vizīte viņā radīja īpatnēju reakciju. Megana „izdekorēja” visas durvis un logus ar ķiplokiem un visās istabās laistīja svētītu ūdeni. Pēc tam viņa saprata, ka tās laikam nebūs tās labākās metodes kā nodrošināties pret nelūgtiem ciemiņiem un ierīkoja mājās signalizāciju, kā arī kustību sensoru un dūmu detektoru.
- Es viņu saprotu. Var gadīties, ka vēl kādam vampīram, kura mērķi ne tuvu nav miermīlīgi, ienāk prātā doma „apciemot” Meganu.
- Man viņas reakcija tomēr šķiet pārspīlēta. Nu vismaz daļā par ķiplokiem un ūdeni. Labi, - Čeizs mainīja tēmu, - es tā noprotu, ka tu gribi mani satikt?
- Vispār es tikai gribēju painteresēties kā tev klājas, bet...
- Ak tā? Lai nu kā, es tik un tā gribēju drīz doties un Manhetenu un izvēdināt galvu. Ko tu saki, ja mēs pēc divām stundām tiktos parastajā kafejnīcā?
Es ātri pārdomāju savu šodienas dienaskārtību. Man bija pāris brīvas stundas.
- Jā, tiekamies pēc divām stundām.
*Galvenais varonis filmā „Drakulas dēls” (1943).
Kristīne Čeirāne (c) 2011
Nākamā epizode - 23.02.
