- Džek, vai tu vari piecos soļos nonākt no cūkas līdz Platonam? – es uzsaucu, pamanījusi viņu ejam garām viesistabai.
- Cūka-sari-ota-manierisms-Platons. Elisa, vai tu lasi „Fuko svārstu”?
- Kā tu zināji? – es pārsteigta teicu.
Viņš pasmaidīja.
- Es taču to grāmatu nopirku.
Biju paņēmusi grāmatu no kopējā grāmatplaukta, tāpēc neatcerējos, kurš ko ir pircis.
- Laba grāmata. Taču man labāk patīk „Bodolīno”, - viņš piebilda.
- Par ko tā ir?
- Bodolīno ir mūks, kuru bērnībā paņēmis audzināšanā karalis Frīdrihs. Neatceros, kuras valsts karalis viņš bija... Kad Frīdrihs mistiskos apstākļos iet bojā, Bodolīno apņemas atrast vainīgo. Viņam ir vairākas teorijas, bet visas aplamas. Starp citu, Bodolīno ir apskaužams talants viskautkur iekulties. Kaut vai epizode ar Svēto Grālu, kuru viņš „atrod”. Visa pasaule par Svēto Grālu domā kā par zelta kausu, rotātu ar smaragdiem, rubīniem un nez ko vēl, bet Bodolīno pēc sarunas ar savu tēvu - savu īsto tēvu – par Svēto Grālu pasludina koka bļodiņu un visi viņam notic. Vēlāk Bodolīno kopā ar draugiem dodas meklēt kādu mītisku zemi, kuru arī atrod, bet pēc tam paši no turienes aizbēg. Ko vērta ir epizode, kurā tiek atklāti Frīdriha patiesie nāves apstākļi... Īsāk sakot, fantastiska grāmata. Iesaku izlasīt.
- Mmm... Ieintriģēji, - es sacīju. Džekam bija laba gaume literatūrā (un ne tikai literatūrā) un viņš bieži ieteica man kādu grāmatu, ko ir vērts izlasīt. Šis process darbojās arī pretējā virzienā, tas ir, arī es mēdzu Džekam ieteikt kādu labu autoru vai lasāmvielu.
Šodien man bija nedaudz brīva laika. Pēc pusotras stundas man bija paredzēta lietišķa tikšanās, bet vēlāk vajadzēja doties uz klubu. Man it kā būtu vajadzējis pārbaudīt e-pastus vai caurskatīt dažus dokumentus, bet šobrīd es vēlējos nedaudz laika veltīt sev.
- Šķiet, es zinu, kuru grāmatu lasīšu nākamo.
Džeks pasmaidīja un iegāja savā istabā, bet es aizvēru grāmatu un devos uz savējo – ja negribēju nokavēt tikšanos, bija laiks vilkt ārā no skapja savu „Burberry” trenci un „Christian Louboutin” botiljonus.
II
Kad ierados klubā, ieraudzīju Džeku sēžam pie viena no galdiņiem diezgan neierastā kompānijā. Viens no viņiem bija Fēlikss, vampīrs, ar kuru reiz biju iepazinusies, kārtojot darījumus un vēlāk, uzzinājusi viņa dzīvesstāstu, sapazīstinājusi ar Džeku.
Pirms kāda gada man bija sarunāta tikšanās ar Fēliksu vienā no Ņujorkas kafejnīcām. Mūs saistīja kopīgs darījums un man bija jāiedod viņam pāris dokumenti. Ārā lija, tādēļ biju uzvilkusi savus „Hunter” gumijas zābakus. Tiklīdz Fēlikss tos ieraudzīja, viņš teica:
- O, „Hunter”. Otrā pasaules kara laikā mūsu karavīri tādos pa Normandiju skraidīja.
- Turpretī tagad modes upuri tajos tos velk, ejot uz biroju, - es piebildu.
Viņš pasmīnēja.
- Vai man tikai tā liekas, vai arī tu tolaik piedalījies karā?
- Piedalījos. Tur arī es kļuvu par vampīru. Es biju lidotājs un avarēju. Mana lidmašīna nokrita meža vidū.
- Un tālāk? Tu piezemējies vampīru apmetnē?
- Gandrīz. Vampīru-partizānu apmetnē.
- Kur?!
- Vampīru-partizānu. Bija bariņš entuziastu, kuri izdomāja piedalīties Otrajā pasaules karā. Viņi nevarēja pieteikties kara komisariātā, jo tas varētu radīt sarežģījumus, piemēram, medicīniskās pārbaudes laikā, tāpēc izdomāja doties uz fronti un iejukt pārējo karavīru vidū. Viņi nozaga formas, ieročus un piemērotā brīdī pievienojās karavīriem. Mani ievainojumi bija ļoti nopietni, tomēr, novērtējuši, ka mana fiziskā forma ir ļoti laba, viņi piedāvāja man pārvēršanos. Man nebija laika domāt – katrs elpas vilciens varēja izrādīties pēdējais.
Es uz brīdi zaudēju valodu. Biju dzirdējusi visādus pārvēršanās stāstus, bet ko šādu – pirmoreiz. Es apsēdos pie galdiņa.
- Zini, brīžiem man liekas, ka es dzīvoju Aizspogulijā. Elisa Aizspogulijā.
Uzzinājusi, ka arī Fēlikss ir bijušais karavīrs, nekavējoties iepazīstināju viņu ar Džeku. Nebiju kļūdījusies – abi uzreiz atrada kopīgu valodu.
Bez Džeka un Fēliksa pie galdiņa sēdēja arī Frānsiss un Timotijs. Kuru karu pārstāvēja pēdējie divi, man nebija ne jausmas.
- Elisa, vai drīkstu uzzināt tava pēkšņā smaida iemeslu? – Džeks jautāja, ieraudzījis mani.
- Es tikko sapratu, ka visi pie galda sēdošie ir kara veterāni.
Puiši aplūkoja cits citu un iesmējās. Bioloģiski nevienam no viņiem nebija vairāk par 27 gadiem. Visi bija jauni, skaisti, bez neviena sirma mata vai grumbiņas. Un tomēr viņi bija veterāni.
- Tagad man jājautā - vai drīkstu uzzināt, par ko jūs runājāt pirms manas ierašanās?
- Par iespējamajiem veidiem, kādos pasaule var izkļūt no ekonomiskās krīzes, - Džeks sacīja.
- Šābrīža situācija tiek salīdzināta ar 1929. gadu, - Frānsiss turpināja. – Es uzskatu, ka šāds salīdzinājums ir nevietā un Lielās depresijas laika krīzes pārvarēšanas receptes nekavējoties jāizmet no prāta. Tolaik bija citi laiki, tā bija gluži cita pasaule, turklāt nevajag aizmirst, kādā veidā valstis galu galā izkļuva no krīzes.
- Sākās Otrais pasaules karš un karš, kā zināms, ir labākais valsts ekonomikas darbinātājs, - Fēlikss pabeidza Frānsisa domu.
- Un, spriežot pēc komentāriem Internetā un sabiedriskās vietās noklausītām sarunām, ir ne mazums cilvēku, kuri neiebilstu pret jauna kara sākšanos. Un tāds noskaņojums valda ne vienā vien valstī, - Timotijs piezīmēja.
- Es varu teikt tikai vienu: trakie cilvēki. Es visus šos karošanas atbalstītājus labprāt nosūtītu uz kaujas lauku un paskatītos, ko tad viņi teiktu. Viena lieta ir gudri runāt, pavisam cita – kad karš skar tevi pašu, - Frānsisa balss tagad skanēja dusmīgi. - Kad lodes spindz, tu šauj pats nezini uz kurieni, apkārt valda haoss, karavīrs, kurš tikko stāvēja tev blakus, nokrīt beigts un tu saproti, ka tas varēji būt tu... Kad uz tevi šauj cilvēki, kurus tu redzi pirmo un, iespējams, pēdējo reizi mūžā, cilvēki, kuri citos apstākļos būtu vienkārši sveštautieši, bet tagad ir tavi ienaidnieki. Kad tavas armijas rindas pamazām saplok, tevi pašu pārņem panika un gribas skriet vienalga uz kurieni, ka tikai projām no šejienes, kad sirds izmisīgi sitas un tu būtu gatavs atdot visu, lai uzmostos savā gultā un saprastu, ka viss pieredzētais bijis tikai ļauns sapnis. Bet aizbēgt nav iespējams, tādēļ tu turpini šaut un ceri, ka būsi starp tiem, kuri izdzīvos. Un tad... tavā ķermenī ieurbjas lode un viss satumst.
Apmēram pusminūti valdīja klusums, kuru pārtrauca Džeka balss:
- Kura kauja tā bija?
- Sadovas. 1866. gada 3. jūlijs. Austrijas-Prūsijas jeb, kā jūs to dēvējat, Septiņu nedēļu karš. Sadovas kauja bija 19. gadsimta vērienīgākā militārā operācija, tajā bija iesaistīti aptuveni četrsimt piecdesmit tūkstoši karavīru. Mana, Austroungārijas armija, bija skaitliskā pārākumā, taču prūši bija labāk bruņoti un tas noteica kaujas iznākumu. Prūšu pusē gāja bojā nepilni deviņi, bet mūsējā – četrdesmit četri tūkstoši karavīru. Sadovas kauja bija visīstākā katastrofa. It kā nepietiktu ar to, ka pretinieks ar saviem krietni pārākajiem ieročiem noknāba mūs kā tādus cāļus, mūsu armijas rindās atradās karavīri, kuriem Austroungārija bijusi nebijusi. Mūsu valsts bija daudznāciju valsts un tajā runāja tik daudzās valodās, ka impērijas kancelejām savā starpā nācās sarakstīties latīniski. Simtiem rumāņu un itāļu, kuri bija iekļauti armijas rindās, dezertēja tieši no kaujas lauka.
- Es piedalījos ne mazāk asiņainā kaujā, - Timotijs sacīja. – 1859. gada 24. jūnijs, Solferīno kauja. Austrijas-Itālijas-Francijas karš. Katrā pusē bija aptuveni simt sešdesmit tūkstoši karavīru. Par to, kas tur notika, daiļrunīgi liecina fakts, ka šveicietis Anrī Dināns, kurš bija ceļā pie Francijas imperatora Napoleona III un nejauši kļuva par kaujas aculiecinieku, atgriezies Šveicā uzrakstīja grāmatu „Atmiņas par Solferīno”. Viņš nolēma darīt visu, lai atvieglotu karavīru ciešanas – Solferīno kaujā ievainoto bija tik daudz, ka ārsti netika galā un daudzi nomira, tā arī nesaņēmuši medicīnisko palīdzību. Dināna pūliņi noveda pie Ženēvas konvencijas parakstīšanas, kā arī... – viņš paskatījās uz mums, gaidot, lai kāds no mums nodemonstrētu savas zināšanas un pabeigtu teikumu viņa vietā.
- ...Sarkanā krusta dibināšanas, - es teicu.
- Bravo, Elisa.
- Ja mēs būtu cilvēki un šobrīd pārrunātu vēstures notikumus, tad šajā vietā sarunu varētu beigt. Taču, tā kā mēs esam vampīri, tad labi zinām, ka stāsts vēl nav galā, - Frānsiss atkal iesaistījās sarunā. – Izrādās, nāve kaujas laukā nebija pats briesmīgākais. Krietni briesmīgāks bija tas, kas sekoja pēc tam. Uzmošanās. Vēl šodien atceros visu tik skaidri, ka man nebūtu iebildumu, ja gadi būtu padarījuši šīs atmiņas miglainākas. Bija nakts, es pēkšņi pamodos un nesapratu, kur atrodos. Tikai pēc brīža sapratu, ka joprojām atrodos kaujas laukā un guļu starp kritušajiem biedriem. Līķi bija samesti virsū cits citam un es atrados kaut kur pa vidu. Tas bija tik biedējoši, ka es iekliedzos un burtiski izlēcu laukā no šīs... kaudzes. Es būtu bijis laimīgs, ja tumsa būtu noslēpusi manām acīm šo baiso skatu, taču nē, kā par spīti mēness gaisma spīdēja spoži un es redzēju visu. Savus vienaudžus asinīm notašķītos formastērpos, aizmigušus uz mūžu. Bet es? Kā tas nācās, ka es biju dzīvs? Vairākas dienas es klīdu apkārt, mēginot saprast, kas ar mani noticis. Es jutu, ka kaut kas vairs nav tā kā agrāk. Man bija tāda sajūta, ka atrodos svešā ķermenī, kurš tikai ārēji izskatās kā manējais. Man vairs nepatika saulesgaisma, es jutos krietni spēcīgāks, nejutu nekādu nogurumu, sāpes. Kas mani mulsināja visvairāk, bija tas, ka es nejutu izsalkumu. Es mēģināju saprast, kas ar mani noticis. To es sapratu tikai pēc trim dienām. Bija vakars un es atrados mežā, sēdēdams zem kāda koka. Man garām pagāja stirna un pēkšņi es kaut ko sajutu. Slāpes. Un ne jau parastas slāpes, nē. Es kāroju asinis. Pat tad, kad biju sagrābis stirnu un dzēru tās asinis, es nesapratu, par ko esmu kļuvis. Tolaik vampīri vēl nebija tik populāri kā šodien. Par kādu būtni esmu pārvērties, uzzināju tikai pēc kāda laika.
Manā ģimenē nebija bijis neviena, kurš kādreiz būtu piedalījies kādā karā. Tā sanāca, ka es uzaugu bez tēva un man nebija neviena brāļa, tikai māsa, bet neviens no onkuļiem vai brālēniem nekad nebija bijis militārpersona: ne brīvprātīgi, ne piespiedu kārtā. Kara posts un tā radītās ciešanas man bija svešas. Par to uzzināju tikai pēc iepazīšanās ar Džeku, kā arī pēdējos gados – kopš „Glory & Shame” atvēršanas biju iepazinusies ar daudziem vampīriem un uzzinājusi viņu dzīvesstāstus. Bieži vien dzirdēju ko tādu, salīdzinājumā ar ko mans cilvēka mūža nobeigums vairs nelikās tik traģisks.
- Kad biju vēl cilvēks, es bieži domāju, kādēļ cilvēka ķermenim ir tik daudz trūkumu: tas ir tik jūtīgs pret apkārtējo vidi un uzņēmīgs pret slimībām, barība jāuzņem vairākas reizes dienā, fiziskais spēks un izturība ir iegūstami tikai smagu treniņu rezultātā. Kādēļ cilvēks nevarētu skriet tik ātri kā antilope, būt apveltīts ar ērgļa redzi un tik labu ožu kā sunim, uzkrāt barību vairākas dienas vai pat nedēļas uz priekšu un būt nejūtīgs pret temperatūras svārstībām? Pagāja gadi, vampīra ķermenī es biju aizvadījis jau vairākas desmitgades, redzējis daudz un pēkšņi es sapratu. Cilvēka varā ir gan darīt labu, gan postīt. Mēs visi esam pieredzējuši, kādu ļaunumu un iznīcību cilvēks var radīt. Ja jau būtne, kuras fiziskās iespējas ir tik šķietami ierobežotas, var radīt tādus postījumus, tad tai nemaz nevar dot ideālu ķermeni. Tai var dot vienīgi ķermeni, kuru, pieliekot smagus pūliņus, iespējams attīstīt līdz zināmai robežai.
Kristīne Čeirāne (c) 2011
Nākamā epizode - 16.02.
