- Paklau, es jau sen gribēju tev pajautāt: kā ir skatīties uz ēdienu, zinot, ka tu to nekad vairs nevarēsi ēst? – Čeizs jautāja.
Mēs sēdējām vienā no Ņujorkas kafejnīcām un viņš, gaidot tikšanos, īsināja laiku ar uzkodām.
- Sajūta ir nekāda, - es teicu. – Es to neuztveru kā ēdienu.
- Kā tad tu to uztver?
- Neitrāli, es jau teicu. Kāds ēdiens tev negaršo?
Čeizs atbildēja nedomājot.
- Zivju pirkstiņi.
- Iedomājies, ka tev uz šķīvja frī kartupeļu vietā ir zivju pirkstiņi. Tu taču tos neēstu, vai ne?
- Nu, parasti jau nē... Bet, ja es būtu badā un nekā cita nebūtu, tad ēstu gan.
Es pasmaidīju un atbalstīju zodu delnā.
- Labi, cits piemērs. Iedomājies, ka tev uz šķīvja ir akmeņi. Tos gan tu neēstu, vai ne?
Tagad bija Čeiza kārta smaidīt.
- Tad tā tu uztver ēdienu? Kā akmeņus?
- Nē, es to uzlūkoju gluži vienaldzīgi. Cilvēku pārtika manī neizraisa nekādu interesi. Man nekad nav vēlēšanās to nomēģināt. Kad pati biju cilvēks, man ļoti garšoja plūmju pudiņš. Kopš pārvēršanās es to uztveru vienkārši kā lietu. Tas skaisti izskatās, bet nerosina manī vēlmi mēģināt atkal izjust tā garšu.
Čeizs mēģināja iztēloties sevi manā vietā, bet nesekmīgi, tāpēc viņš atmeta šo domu un turpināja locīt iekšā kartupeļus ar kečupu.
- Starp citu, kad ieradīsies cilvēks, kura dēļ mēs šeit vispār atrodamies? – viņš jautāja.
- Drīz jau viņai jābūt klāt, - es sacīju un palūkojos durvju virzienā. Pēc brīža tās atvērās un pa tām ienāca Viņa. Megana.
Megana raitā solī devās pie mūsu galdiņa un ieslīdēja vienā no krēsliem. Viņa izturējās absolūti nepiespiesti un, kā rādījās, nemaz negrasījās atvainoties par to, ka bija ieradusies ar gandrīz 20 minūšu nokavēšanos.
- Nu, esat gatavi? – viņa vaicāja, acīm mirdzot.
II
- Laipni lūgti manā necilajā mītnē, - Megana teica, atverot parādes durvis.
Necila, kā tad. Megana dzīvoja divstāvīgā privātmājā ar milzīgu pagalmu. Starp citu, no ārpuses māja izskatījas mazāka nekā patiesībā bija. Megana šeit bija dzimusi un uzaugusi. Agrāk viņa šeit bija dzīvojusi kopā ar vecākiem un brāļiem. Aizgājuši pensijā, vecāki pārvācās uz citu, krietni mazāku māju, savukārt savus piecus brāļus Megana bija, vienu pa vienam, izēdusi no šejienes. Tagad nams piederēja tikai viņai un Megana par to bija sajūsmā.
Megana ieveda mūs kabinetā. Tam bija divi stāvi un visas sienas aizņēma milzīgi grāmatplaukti, kuros nemanīja nevienu brīvu vietu. Grāmatas lielākoties bija vecas. Vairums grāmatu bija Meganas senču dienasgrāmatas un savu zināšanu par vampīriem apkopojums. Lai gan biju šeit pabijusi ne reizi vien, es joprojām apbrīnā aplūkoju daudzās grāmatas. Kāds darbs bija ieguldīts, lai šo visu apkopotu!
Megana piegāja pie stūrī esošā sekretāra un paņēma pie tā nolikto špagu. Viņa pacēla špagu tā, it kā grasītos cīnīties ar kādu neredzamu ienaidnieku un pāris reizes pavicināja to gaisā. Tad viņa atkal pievērsās mums.
- Mani brāļi raujas dienu un nakti, lai nodrošinātu man iespēju darīt tikai to, kas man patīk. Vai nav jauki? – viņa teica.
Patiesība, kā parasti, bija nedaudz citādāka. Jā, Meganas ģimenē patiešām pastāvēja nerakstīts likums, ka visi ģimenes locekļi rūpējas par to, lai vampīru mednieks varētu netraucēti pildīt savus pienākumus un viņam nebūtu jāstrādā algots darbs. Tomēr tas nenozīmēja, ka viņi rāvās kādā štruntīgā darbā - Meganas brāļi bija izklīduši pa visu Ameriku un iekārtojušies ne sliktāk kā viņa. Starp citu, pagaidām izskatījās, ka Megana varētu būt pēdējais vampīru mednieks dzimtā, jo nebija neviena lejupējā, kam to nodot tālāk. Meganas vecāki nekādi nevarēja saprast, kā tas nākas, ka viņiem ir seši bērni, bet neviena mazbērna. Megana parasti atsaucās uz savu aizņemto dzīvesveidu un sūtīja vecākus pie brāļiem, savukārt brāļi aizbildinājās ar visu ko.
Meganas diena parasti sākās kādos vienpadsmitos no rīta. Viņa piecēlās, nesteidzīgi pabrokastoja, drusku paslinkoja un tad ķērās pie treniņiem. Skriešana, kikbokss, paukošanās, lokšaušana, svarcelšana – Megana bija teicamā fiziskajā formā. Viņa varēja pacelt mašīnu bez domkrata, tāpat kā es. Pēc tam Megana atkal pāris stundu paslinkoja. Vakaros viņa parasti skatījās kādu filmu vai lasīja grāmatas – vampīru medīšana negadījās nemaz tik bieži. Tomēr, tā kā nekad neko nevarēja zināt, Megana nedeva sev nekādas atlaides un vienmēr bija kaujas gatavībā.
Megana aizmeta špagu un uztaisīja ritentiņu. Es gaidīju, vai viņa nenodemonstrēs arī divkāršu atmugurisko salto, bet nē, šoreiz viņa to nedarīja.
- Tātad, laipni lūgti vampīru mednieka miteklī - Čeizs pirmoreiz, Elisa atkal. Elisa tev droši vien neko daudz nestāstīja, vai ne?
Čeizs pamāja.
- Doma ir tāda, ka mēs ar tevi varētu apvienoties. Tu interesējies par vampīriem, savukārt man ir kaudzēm papīru, kuri lūgtin lūdzas tikt sašķiroti. Kā arī, man galvā ir daudz pašas pieredzes, kuru derētu kaut kā dokumentēt. Diemžēl rakstniece no manis diez vai sanāks... Tad lūk, mēs ar Elisu izdomājām, ka te varētu sanākt kas labs. Es sniegšu tev zināšanas un pieeju unikāliem dokumentiem, bet tu man palīdzēsi ieviest kārtību šajā bardakā.
Čeizs izskatījās patiesi ieinteresēts un kāri tvēra katru Meganas vārdu.
- Kā zināms, vampīri ir ļoti dažādi, - Megana turpināja. – Vieni ir apvelīti ar pamatīgu fizisku spēku, citi nē. Vieni prot pārvērsties dzīvniekos, citi nē. Vieni prot lidot, bet citi...
- ...piezemēties, - es pajokoju.
- Vampīru pasaule ir ārkārtīgi daudzveidīga. Es piedāvāju tev zināšanas, kuras tu negūsi nekur citur. Tu vari kļūt par labāko vampīru pētnieku pasaulē. Protams, šis darbs tev nenesīs ne slavu, ne bagātību. Tu nedrīksēsi skaļi plātīties, kas tu esi. Oficiāli tiek uzskatīts, ka vampīri ir mīts, kas radies, balstoties uz dažādiem šaušalīgiem gadījumiem ar dzīvi apraktiem cilvēkiem vai pārmērīgām sērām pēc tuviniekiem, kad tev ir vienalga, par ko kļuvis mīļotais cilvēks, ka tikai atkal dzīvs un spēj staigāt...
Čeizs klusēja, bet viņa seja staroja. Zināšanas, īstas zināšanas, kas ņemtas no pirmavotiem! Protams, viņš piekritīs. Čeizam nerūpēja ne nauda, ne slava. Viņam pietiks ar to, ka viņam būs pieeja manuskriptiem, par kuru eksistenci zina vien daži cilvēki. Kā arī viens vampīrs.
- Vampīru mednieku manuskripti un iespēja uzzināt to, ko neesmu pat nojautis... Dubulta dzīve un noklūšana paralēlā pasaulē... Man nospļauties par slavu un naudu, tas nav nekas salīdzinājumā ar to, ko es iegūšu!
Mēs ar Meganu saskatījāmies un pasmaidījām. Bijām novērtējušas Čeizu pareizi.
- Lieliski! – Megana iesaucās. – Brīdinu: man ir smags raksturs, esmu valdonīga, piekasīga un varu vienlaicīgi domāt kādas trīsdesmit domas, tomēr es ceru, ka mēs sastrādāsimies.
- Par to, ka ar tevi nebūs viegli, es nešaubos... – Čeizs sacīja tik klusi, ka to dzirdēju vienīgi es.
- Ak jā, jūs mani noķērāt īstajā brīdī. Drīz es došos atvaļinājumā uz Eiropu, esmu to nopelnījusi. Ungārija, Rumānija. Karpati un Transilvānija. Vampīri un leģendas par vampīriem. Eh, tās tik būs brīvdienas!
- Tu brauc pati uz savu galvu vai ciemos pie kāda? – es jautāju.
- Ciemos. Ungārijā mani sagaidīs Ungārijas slavenākais un leģendārākais vampīrs – Šandora Firencī. Tā ir sieviete ar ... – Megana aprāvās pusvārdā, mēģinot piemeklēt neitrālāku apzīmējumu, - iekšām.
Mani Meganas teiktais nepārsteidza, savukārt Čeizu gan. Vampīru mednieks, kurš dodas uz Transilvāniju ciemos pie savas vampīru draudzenes!
- Labi, pietiks uzturēties šajā morgā*, - Megana teica, aplaizdama skatienu apkārt. Uzturoties vienā telpā ar viņu, uz ilgstošu mieru un klusumu varēja necerēt. – Piedāvāju doties uz virtuvi, kur mēs ar Čeizu varētu iedzert kaut ko karstu, savukārt Elisa varēs tajā noskatīties.
Es pasmīnēju.
- Nekā nebija. Man līdzi ir „SLOOD”.
Megana saviebās.
- Mākslīgās asinis tu esi uztaisījusi labu labās, garšo gluži kā īstās, bet... kā ir iespējams pārtikt no asinīm? Tās garšo vienkārši pretīgi!
Čeizs apstulbis paraudzījās uz Meganu. Arī viņš pats reiz bija izmēģinājis „SLOOD”, bet viņu pārsteidza Meganas teiktais. Šobrīd viņš droši vien centās saprast, kā Megana zina, kā garšo īstas asinis.
Megana pamanīja Čeiza dīvaino skatienu.
- Kad biju maza, es reiz iegriezu sev rokā un pagaršoju savas asinis. Es vēlējos uzzināt, kā garšo maģiskais šķidrums, uz kuru vampīri ir kā uzburti, - viņa sacīja pavisam ikdienišķā balsī. – Labi, un tagad ejam. Man steidzami nepieciešama tase labas tējas.
III
- Nu, kā sokas? – es jautāju.
Brīdi valdīja klusums, bet tad klausulē atskanēja Čeiza balss.
- Aizraujoši! Megana ir kā Duracell zaķis – ne brīdi nespēj nosēdēt mierā un neko nav spējīga novest līdz galam. Vispirms viņa izdomā, ka vajag apskatīties materiālus, par vampīriem, kuri prot pārvērsties dzīvniekos, bet tad izdomā, ka labāk tomēr sākt ar tiem, kuri prot teleportēties. Tad viņa atceras kādu interesantu gadījumu no sava vecvecvecvectēva brālēna dzīves un metas pie nākamās grāmatas. Pa vidu viņa vēl izdomā, ka derētu nomainīt mūziku un aizskrien ķimerēties ap mūzikas centru. Aizvakar viņa man piedāvāja iemācīt paukošanās pamatus. Man joprojām sāp visas malas!
Es ieķiķinājos. Tāda nu Megana bija. Tikai Čeizs, atšķirībā no manis, nebija vēl paspējis iepazīt otru viņas personības pusi: Megana varēja būt arī ļoti savākta, aukstasinīga un vienmēr turēja solījumus. Ja viņai vajadzēja kādu aizstāvēt, viņa to darīja, nedomājot par sekām.
- Es priecājos, ka jums labi saskan. Megana ir staigājošs haoss, bet ar laiku tu pieradīsi.
Čeizs iesmējās.
- Esmu jau pieradis. Megana ir ļoti draudzīga un viņa ir lieliska stāstniece. Pirms pāris dienām pavadīju piecas stundas, dzerot tēju no patvāra un klausoties Meganas dēkas vai stāstus no viņas senču dzīves. Nākamnedēļ viņa dodas uz Eiropu un atstās man mājas atslēgas.
- Priecājos, ka jums klājas labi. Tikai neaizmirsti mani, sarunāts? Starp citu, vai varam rīt pēcpusdienā satikties? Ir šis tas, ko gribu tev pastāstīt.
- Protams. Es būšu mājās, tā ka droši vari piebraukt.
- Lieliski! Tad tiekamies rīt!
- Tiekamies rīt.
Es pasmaidīju un noliku klausuli.
*dzejnieks Heinrihs Heine reiz salīdzināja vēsturi ar morgu, kurā katrs var doties meklēt savu mironi. Meganas bibliotēka ir savdabīga vēstures krātuve, tādēļ viņa to nodēvēja šādā vārdā.
Kristīne Čeirāne (c) 2011
Nākamā epizode - 06.02.
