- Apsveicu Valentīndienā, - es teicu.
- Vēl skābāku sejas izteiksmi tu laikam nevarēji sataisīt, - Džeks pasmīnēja.
- Man nepatīk šie tā saucamie mīlestības svētki. Es vispār nebūtu gribējusi dekorēt klubu, ja vien publika neuzstātu.
- Nu beidz, tagad tev vismaz ir iemesls atrādīt savu jauno žaketi.
Es viegli iedunkāju Džeku un pasmaidīju. Ja Džeka vājība bija militāra stila mēteļi, tad manas vājības bija „Burberry” trenči, „Hunter” gumijas zābaki un „River Island” žaketes. Šovakar man mugurā bija mans jaunākais ieguvums – violeta smokinga žakete ar pieskaņotiem džinsiem. Džeks, kā parasti, nešķīrās no sava baltā mēteļa ar uzplečiem.
Naktsklubs bija pārvērties līdz nepazīšanai. No griestiem sliecās lejup balti rozā balonu virtenes, bārā īpašajā piedāvājumā bija rozā „SLOOD” dažādos neparastos noformējumos un arī projekcijas uz sienām šodien bija sārtos toņos. Kā arī, bijām nomainījuši mūziku uz Valentīndienai piemērotāku (man pašai gan nagi tā vien niezēja uzlikt Lady GaGa „Bad Romance”). Raugoties apkārt, man likās, ka vairs nepazīstu pati savu klubu – mūsu interjeriste Vivjena bija pamatīgi pastrādājusi.
Ar Vivjenu mēs savulaik iepazināmies gluži nejauši: kāds mums viņu ieteica. Kā izteicās pati Vivjena, tad viņa jau bija piedzimusi ar lielisku gaumi, bet, tā kā mūsdienās vispirms jāuzrāda diploms un tikai tad kāds būs ar mieru tevī klausīties, viņa bija devusies uz augstskolu. Pabeigusi studijas, viņa iekārtojās darbā, bet nevienā vietā nevarēja ilgi noturēties. Iemesls bija banāls - Vivjenai bija fiziski grūti tēlot cilvēku: tēlot nogurumu, došanos kafijas pauzēs, pusdienās... Pirms pāris gadiem viņa pameta darbu birojā un kopš tā laika strādāja individuāli. Vivjena iekārtoja villas, dzīvokļus, klubus, restorānus, bārus. Protams, kā jau vampīram pieklājas, Vivjena strādāja tikai tādēļ, ka pati to gribēja.
Mēs ar Džeku atradāmies otrā stāva balkonā un lūkojāmies lejā uz zāli. Klubs bija pilns līdz malām. Šķita, ka nebija neviena, kurš nebūtu pārī ar kādu (ņemot vērā, ka 90 % kluba apmeklētāju bija vientuļnieki, man nebija saprotams, kas bija par iemeslu pēkšņajai uzvedības maiņai. Un kur viņi visi bija nogrābuši sev pavadoni?). Vivjena šaudījās kaut kur pa aizkulisēm – viņa bija sagatavojusi veselu Valentīndienas programmu ar filmām, konkursiem un dažādiem pārsteigumiem. Labākais bija tas, ka Vivjenai, kurai tā patika Valentīndiena, nebija dzīvesbiedra.
Pēkšņi pūlī es kādu ieraudzīju.
- Mia arī ir šeit. Kas to būtu domājis... Neteikšu, ka esmu priecīga viņu redzēt.
- Labāk, lai viņa ir šeit nekā Ņujorkas ielās, - Džeks teica.
Tur nu man nebija ko iebilst. Mia bija karstais temats mūsu aprindās. Viņas dēļ reiz pat tika sasaukta atsevišķa sapulce. Reti kurš vampīris tika tā „pagodināts” – priekš tā vajadzēja pastrādāt ko sevišķi nopietnu.
Mia pārtika no asinīm (fakts, kurš uztrauca tikai „SLOOD” lietotājus), tomēr ar savu rīcību bija nokaitinājusi pat zvērinātus tradicionālās „pārtikas” piekritējus.
Mias īpatnība bija tā, ka viņa medīja tikai iemīlējušos cilvēkus vai pārus un darīja to ne tik daudz barības, cik izklaides pēc. Mias kroņa numurs bija sameklēt kādu laimīgu pāri (vēlams jaunu, jo tad nodarījums radīs vairāk ciešanu; ideālā gadījumā – pāri, kuram jau nolikta kāzu diena) un tad nogalināt vienu no viņiem. Pēc tam Mia izsekoja upura draugu/draudzeni un tīksminājās par viņa/viņas sērām.
Vampīri pēc dabas nebija nekādi mīļumiņi, bet gan (pārsvarā) narcisi un egoisti, tomēr šāda uzvedība izsauca sašutumu it visos. Tie, kurus mēs dēvējām par „azbesta večiem un vecenēm”, jo viņi uzskatīja par sevis necienīgu jebkādu līdzjūtības vai smalkjūtības izrādīšanu, argumentēja to sekojoši – „ar ēdienu nespēlējas” un „vampīra necienīga uzvedība” (tīksmināties par kaut ko, izņemot pašam sevi), citi bija atklātāki un teica, ka tas jau ir slimi.
Mēs devām Miai iespēju paust savu viedokli. Viņa pateica, lai nelienam viņas dzīvē un ka viņai par mūsu viedokli ne silts, ne auksts. Nekādas sankcijas pret viņu nesekoja – nebijām jau nekādi sabiedriskās kārtības sargi. Ko tad mēs varējām darīt? Uzlikt naudas sodu? Mūsu pasaulē, protams, pastāvēja zināma kārtība, taču tā bija vērsta uz to, lai paturētu mūsu patieso būtību noslēpumā un lai cilvēki netraucētu mums dzīvot, nevis otrādi.
Pēc sapulces es biju ievākusi par Miu ziņas un tas, ko es uzzināju, bija ļoti skumji. Protams, Mias rīcībai nebija attaisnojuma, bet tai bija cēlonis.
Mia piedzima 1815. gadā Dānijā. Viņas ģimene bija turīga, diemžēl viņa agri zaudēja vecākus un turpmāk par Miu rūpējās radinieki. Jau kopš bērnības viņa bija ļoti zinātkāra un apķērīga, piemēram, lasīt viņa iemācījās četru gadu vecumā. Pieaugot Mia kļuva par skaistu, inteliģentu un ļoti labsirdīgu meiteni. Kā jau visas meitenes viņas vecumā, arī Mia sapņoja par mīlestību un princi baltā zirgā. Kad Miai bija 18, viens tāds arī uzradās. Izskatīgs, apburošs, ar labām manierēm un neglābjami iemīlējies Miā. Nepagāja ilgs laiks un viņi apprecējās. Mia jutās tik laimīga kā vēl nekad: visa viņas nauda un manta nekad nebija varējusi atsvērt vientulību un ilgas pēc kāda, kurš viņu mīlētu. Pirmie mēneši pēc laulībām bija pasakaini. Mia pat nepamanīja, kurā brīdī ap viņu savilkās tumši mākoņi.
Kādu vakaru Mias mīlošais vīrs parādīja savu patieso dabu – izrādījās, ka viņš Miu bija apprecējis tikai naudas dēļ un nu nolēmis, ka laiks kļūt par atraitni. Mia nepaspēja atgūties no tikko dzirdētā, kad viņš jau bija apmetis viņai ap kaklu šalli un sācis žņaugt un to visu pavadīja viņa ļaunie smiekli.
Mias nāve tika uzdota par nelaimes gadījumu. Bēdu sagrauztais atraitnis devās saņemt mantojumu, bet uz Mias kapa, kam būtu bijis jākļūst par viņas mūža mājām, tikmēr vīta ziedi. Šajā vietā stāstam būtu jābeidzas, ja vien... ja vien Mia nebūtu pēc nāves pārvērtusies vampīrā.
Uzmodusies no mirušajiem, Mia vēlējās tikai vienu: atriebties. Viņas sirds bija pilna naida un dusmu un viņa vēlējās izsūkt pēdējo asins pili no sava nelietīgā vīra. Mia devās uz namu, kas vēl nesen bija bijis viņas mājas, bet atrada to tukšu – viņas vīrs jau bija paspējis kaut kur aizbraukt. Viņa nolēma gaidīt. Pagāja vairākas dienas. Nedēļas. Mia pameta namu tikai, lai medītu. Pagāja vēl dažas nedēļas. Miai apnika gaidīt.
Lai gan viņa parādījās uz ielām tikai vēlu vakaros un naktīs, līdz viņai tomēr nonāca cilvēka dzīves atbalsis. Iedama garām krogiem, Mia vēroja tur valdošo jautrību. Iedama garām restorāniem un privātmājām, viņa bieži redzēja laimīgus pārus dodamies mājās. Ikvieni smiekli, ikviens apskāvies pāris viņai lika justies tā, it kā sirdī kāds būtu iedūris stikla lausku. Tad arī tas sākās. Savu vīru Mia nekad vairs nesatika, tādēļ atriebās tiem, kuri viņai neko nebija nodarījuši.
Mias stāsts man nez kādēļ raisīja asociācijas ar stāstu par Frankenšteinu. Frankenšteina monstrs radīja lielu postu, tomēr kurš bija īstais vainīgais? Monstrs? Nē, Frankenšteins pats! Vēlēdamies mākslīgi radīt dzīvību, viņš radīja būtni, no kuras pats novērsās un no kuras tās biedējošā izskata dēļ novērsās arī citi. Viņi redzēja tikai ārieni un neviens nepamanīja, ka monstram patiesībā bija mīloša sirds. Tikai ar laiku, apkārtējo izturēšanās dēļ, tā pārvērtās ledū un monstra sirdī iemājoja naids. Viņš nogalināja Frankenšteina mazo brāli, labāko draugu un sievu, bet patiesībā viņu nāvē bija vainojams arī Frankenšteins.
Domājot par Frankenšteinu, atcerējos kādu filmu. Tā bija viduvēja, bet man patika beigas. Filmas darbība norisinājās Āfrikā, kur vienā no valstīm bija uzradies krokodils-cilvēkēdājs. Problēma bija kļuvusi tik nopietna, ka nācās lūgt ārvalstu speciālistu palīdzību. Pašās filmas beigās, kad monstrs jau bija nogalināts, skatītajam tika paskaidrots, no kurienes tāds radies. Izrādās, šajā valstī savulaik bija plosījies pilsoņu karš un bija tik daudz bojāgājušo, ka daļa līķu tika samesti upē. Tur dzīvojošais krokodils ar laiku tā pierada pie šādas barības, ka devās krastā uzbrukt dzīviem cilvēkiem. Filma beidzās ar frāzi, ka paši vien šo monstru bijām radījuši.
Tieši tāpat bija ar Miu. Viņa bija monstrs un arī viņai bija savs radītājs, viņa nebija uzradusies no nekurienes. Gandrīz divu gadsimtu garumā viņa bija radījusi ciešanas neskaitāmiem cilvēkiem, bet kurš bija līdzvainīgs viņas nodarījumos? Mias vīrs. Viņa paša sen vairs nebija starp dzīvajiem, taču viņa radītais monstrs joprojām klīda pa zemes virsu un radīja ļaunumu, kuru neviens nekad nespēs vērst par labu. Un kādēļ tas viss? Tikai tādēļ, ka viņš savulaik, alkatības vadīts, atņēma dzīvību jaunai sievietei un pat nesaņēma par to sodu.
- Vai tu vēro to, cik tuvu izejai Mia atrodas? – Džeks ierunājās. Protams, vēroju. Tāpat kā viņš.
Atbildes vietā es tikai pamāju ar galvu. Tādi monstri kā Mia vairs nespēja mainīties. Viņi vai nu iznīcināja savu radītāju un pēc tam paši sevi kā Frankenšteina monstrs vai arī viņus kāds iznīcināja. Bet līdz tam...
Kristīne Čeirāne (c) 2011
Nākamā epizode - 31.01.
