- Kā var rudenī uz ielas pazīt vampīru? – Kriss jautāja.
- Līst lietus, viņam kājās „Hunter” gumijnieki, bet lietussarga nav, - es teicu.
- Kā var pazīt vampīru vasarā?
- Viņam mugurā ķermeni viscaur nosedzošs apģērbs un viņš nerādās ārā no mājas ātrāk par sešiem vakarā, - Nolans atbildēja uz nākamo Krisa jautājumu.
- Kā var pazīt vampīru ziemā?
- Nogājis divus kvartālus, ģērbies T-kreklā, viņš sāk aizdomāties par to, kādēļ cilvēki uz viņu tā skatās, - Džeks sniedza savu artavu.
- Kā var pazīt vampīru pavasarī?
- Nekā! Pavasarī vampīrs ārēji ne ar ko neizceļas! – es iesaucos.
Mēs visi iesmējāmies. Šis bija vecs vampīru joks. Bija kārtējais vakars „Glory & Shame” un mēs ar Džeku bijām pievienojušies Krisam un Nolanam pie viņu galdiņa.
Pēkšņi mēs sev blakus sajutām laba parfīma smaržu un, palūkojušies sānis, pamanījām nicīgā smīnā savilktu seju. Lai gan neizskanēja ne vārds, mēs zinājām, ka vampīre mums saka „cik prasti”. Uz blakus dīvāniņa noslīdēja fantastisks karakulādas apmetnis un viņa apsēdās tam blakus. Vampīrei mugurā bija bēša zīda blūze ar sasienamu lentu ap kaklu no „Prada” un pieskaņoti svārki. Kājās viņai bija melni lakādas botiljoni no „Christian Loboutin”. Blondie mati bija saņemti uz augšu un savīti nevērīgā mezglā. Zilo acu skatiens bija tikpat izteiksmīgs kā parasti un kopā ar smalkajiem sejas vaibstiem veidoja pasakaini skaistu seju. Viņas kustības bija tik graciozas, bet stāja – tik nevainojama, ka apkārt esošie vampīri neviļus sāka sēdēt ar taisnāku muguru. Izņemot mūs. Mēs parasti sēdējām, iespieduši muguras dīvāna atzveltnē, sabāzuši rokas kabatās un vēl sacēluši kājas uz galda un neko negrasījāmies mainīt.
Ārēji vampīre šķita apburoša, taču tie, kuri viņu pazina tuvāk, zināja, ka ne velti viņai savulaik dota iesauka „atsaldētā”. Viņas vārds bija Medora, vecums, spriežot pēc visa, vismaz trīssimt gadu un par viņas pagātni nebija zināms tikpat kā nekas. Medora ne vienam vien lika sev uzdot jautājumu, kā tas nākas, ka tik skaistas sejas īpašniece var būt tik nežēlīga būtne.
- Jums neapnīk atkal un atkal smieties par vienu un to pašu joku? – viņa jautāja.
- Nepavisam, - Kriss pasteidzās atbildēt pirmais. – Mums ir vecuma skleroze un mēs neatceramies, cik reižu esam to jau dzirdējuši.
Medora salti pasmaidīja un novērsās.
- Vai tu šonakt biji pusnakts pastaigā? – es jautāju. – Tev pie labā lūpu kaktiņa ir palicis asins traips.
Medora paraudzījās uz mani un tad šķietami no nekurienes izvilka pūdernīcu ar spogulīti. Viņa notrausa asinis, uzmeta sev ātru skatienu un nolika pūdernīcu malā.
- Paldies, ka pateici, Elisa. Jā, mēs ar Rebeku šonakt devāmies pastaigāties. - Tonis, kādā viņa izrunāja pēdējos vārdus, dažam labam liktu šermuļiem skriet pār kauliem.
Viena no vampīru mīļākajām izklaidēm bija naksnīga pastaiga pa pilsētu. Vampīri labi zināja, kuri rajoni skaitās bīstamākie un devās tieši uz turieni. Starp citu, ar šo spēlīti aizrāvās tikai meitenes. Parasti viņas devās „pastaigāties” pa pāriem. Vēla vakara stunda, pustumša, slikti apgaismota iela, vientuļas sievietes – nepagāja ilgs laiks, kad no nekurienes izlīda kāds stāvs, parasti ar ieroci rokā. Tālākais jau bija atkarīgs no vampīres noskaņojuma: bija tādas, kuras atņēma ieroci un padarīja to nelietojamu tik viegli, it kā mīcītu plastilīnu, citas vispirms notēloja upurus, bet tad pēkšņi uzbruka pašam uzbrucējam. Vēl bija vampīres, kuras ļāva uzbrucējam bēgt, bet pēc tam viņu panāca un vampīres, kuras ar savām labi nostādītajām balsīm un iestudētajām kustībām lēnām soļoja apkārt upurim, stāstot, kas ar viņu tūlīt notiks un novedot ārprātā. Es šādās spēlītēs nepiedalījos, jo devu priekšroku citām izklaidēm. Tiesa, pāris reižu, kad pēc „Glory & Shame” slēgšanas no rīta devos mājup, man bija gadījies sastapties ar nelāga paskata un nodomu tipiem. Es aprobežojos ar to, ka aizlidināju viņus pa gaisu. Ar mana fiziskā spēka pieredzēšanu un 20 pēdu* lidojumu parasti pietika, lai viņiem izzustu vēlēšanās mani aplaupīt.
Turpretī Medorai un viņas draudzenei Rebekai tas bija teju hobijs. Reizēm varēja likties dīvaini, ar ko tikai vampīri neaizrāvās, bet, ja tā padomā, tam visam bija loģisks izskaidrojums. Kad aiz muguras vismaz gadsimts un sajūta, ka viss jau redzēts, bet priekšā mūžība, aiz garlaicības varēja pievērsties visam kam.
Medora un Rebeka bija tam spilgts piemērs. Viņas bija ļoti skaistas, ļoti bagātas, ļoti garlaikotas un viņas vilināja viss, kas bija bīstams vai neatļauts. Pirms pāris gadiem viņas bija izdomājušas pievērsties noziedznieku ķeršanai par atlīdzību un, ja varēja ticēt baumām (Kriss un Nolans, izdzirduši jautājumu par šo tēmu, tūlīt pat saknieba lūpas un atbildes vietā norūca kaut ko nesaprotamu), bija guvušas tik labus rezultātus, ka abi iepriekšminētie no sirds nopriecājušies, kad vampīres nolēmušas pievērsties kam citam.
- Runājot par tevi pašu, - es teicu, pieceldamās kājās un tuvojoties Medoras galdiņam, - tev neapnīk šie elementārie uzbrukumi upuriem, kuri nevar izrādīt nekādu pretestību?
- Vispār... Pēdējā laikā sāk gan. Tās pašas situācijas, tā pati reakcija... Arī mans frāžu krājums nav neizsmeļams. Es labprāt pievērstos kam citam, tikai vēl nezinu, kam.
To sakot, Medoras balss skanēja tik ikdienišķi, it kā viņa spriestu par to, kādu rokdarbu pulciņu izvēlēties.
- Tiesa, reizēm man nav jāmeklē piedzīvojumi, tie paši mani atrod, - Medora turpināja. Uz īsu brīdi viņas pierē parādījās rieva, it kā viņa kaut ko atcerētos. – Reiz mēs ar Rebeku bijām lidmašīnā. Uz kurieni lidojām, vairs neatceros, patiesībā tas arī nav tik svarīgi. Lidmašīna bija tik tikko pacēlusies vajadzīgajā augstumā, kad pēkšņi trīs pasažieri pielēca kājās un paziņoja, ka viņi ir teroristi. Tā kā ieročus tagad uznest uz borta ir pagrūti, viņiem rokās bija kaut kādi spridzekļi – no tiem, kurus var sameistarot lidmašīnas tualetē. Protams, sākās panika, savukārt mums ar Rebeku tas viss izsauca neapmierinātību. Pirmkārt, mūsu plānos bija radušās izmaiņas. Mēs neciešam, ja kāds maisa mūsu plāniem. Otrkārt, neviens nezina, kas notiek, ja vampīrs atrodas lidmašīnā, kura uzsprāgst. Mēs ar Rebeku, saskatījāmies, padomājām un nolēmām parādīt, kas notiek ar tiem, kuri mums traucē. Neviens nepaspēja neko izdarīt, kad mēs bijām metušās virsū diviem no teroristiem un viņus neitralizējušas. Trešais, to ieraudzījis, tā apsulba, ka neiedomājās iedarbināt spridzekli un mēs neitralizējām arī viņu. Protams, notikušajam bija liecinieki. Mūs uzskatīja par varonēm un visi jautāja, kā mums pateikties. Mēs vēlējāmies tikai vienu – lai visi klusētu par notikušo. Turpat gaisā mēs sagudrojām skaistu pasaciņu par to, kā bariņš pasažieru stājies pretī ļaunajiem teroristiem. Daži pat tika avīzēs.
- Jūs nebaidījāties, ka vēlāk izrādīsies, ka kādam pasažierim ir pārāk gara mēle?
- Nē. Mēs neesam nekādas labās fejas. Mēs ar Rebeku visiem skaidri un gaiši pateicām, kas notiks ar tiem, kuri iedrošināsies nepieturēties pie mūsu versijas.
Medora ar žestu nodemonstrēja, kas būtu noticis ar pārmēru pļāpīgajiem. Ja nebūtu šāda nobeiguma, es būtu sākusi ticēt, ka viņai piemīt arī kāda laba īpašība.
- Reizēm skarbākās metodes ir tās iedarbīgākās, - mums blakus atskanēja Rebekas balss. Lai gan viņa ārēji izskatījās krietni draudzīgāka par Medoru, iekšēji viņas daudz neatšķīrās viena no otras.
Uz dīvāna noslīdēja vēl viens apmetnis un Rebeka apsēdās.
- Garlaicīga nakts, - viņa teica. – Ielas ir tik tukšas. Reizēm man šķiet, ka ir vietas, kur cilvēki nojauš mūsu parādīšanos un naktīs vairs nerādās tām ne tuvumā.
- Man arī tā šķiet. Šīvakara pastaiga bija tik nogurdinoša, ka esmu izslāpusi, - Medora teica un piecēlās, lai dotos uz bāru.
Ak jā, vēl viena būtiska piebilde. Medora un Rebeka savus upurus tvarstīja sporta pēc. Viņas sevi pārāk augstu vērtēja, lai dzertu visādu, kā viņas izteicās, salašņu asinis.
- Jūs abas biedējat ne tikai cilvēkus, - es sacīju. – Jūs uzdzenat šermuļus pat dažam labam vampīram.
- Zinām jau zinām. Par Medoru ir dzirdēts, ka daži vampīri varot teju vai apzvērēt, ka viņai uz krūtīm redzama ledus kārta tieši tajā vietā, zem kuras atrodas sirds. – Rebeka iesmējās. – Ledussirds. Tā viņu dēvē, vai ne? Medora jau tāda nekļuva no laba prāta. Viņas cilvēka mūžs bija ļoti grūts. Sešpadsmit gadu vecumā viņu izdeva par sievu kādam baronam, kurš bija vairāk kā divdesmit gadus vecāks. Visus divdesmit septiņus Medoras mūža gadus pavadīja intrigas, meli, nodevība, viņai nemitīgi bija jāsargājas no nelabvēļu centieniem kaitēt viņai un viņas ģimenei. Turklāt viņa piedzīvoja piecu no saviem septiņiem bērniem nāvi. Tad arī viņa pārvērtās. – Rebeka uz brīdi apklusa. - Medorai reiz bija laba un mīloša sirds, tikai viņas cilvēka mūža laikā tā izrādījās nederīga. Viņa dzīvē nevēlējās daudz, tikai mieru un laimi, bet ne viens, ne otrs viņai nebija lemts. Pat pēc nāves.
*20 pēdas ir aptuveni 6 metri
Kristīne Čeirāne (c) 2011
Nākamā epizode - 26.01.
