Atgadījums ar Brī man neizgāja no prāta. Viņa bija pirmais man zināmais vampīrs, kurš pārvērties atpakaļ cilvēkā. Es biju dzirdējusi, ka tas ir iespējams, taču visi avoti bija vien leģendas un pieņēmumi, neviens nevarēja pateikt ko konkrētu. Tā kā manā pasaulē nebija neviena, ar kuru varētu par šo tēmu aprunāties, es devos pie cilvēka, par kuru biju pārliecināta – viņa jau nu gan to zinās.
Šis cilvēks bija Megana. Profesionāla vampīru medniece. Šis amats viņas ģimenē tika nodots no paaudzes paaudzē. Tam par iemeslu kalpoja kāds atgadījums 16. gadsimtā – viens no ģimenes locekļiem pēc nāves pārvērtās vampīrā un uzbruka pārējiem. Ģimenei neatlika nekas cits kā uzasināt mietus un pārvērst radinieku atpakaļ mironī.
Jauniegūtās „prasmes” vēlāk atkal izrādījās noderīgas – šoreiz vampīrs bija parādījies kādas citas ciema iedzīvotāju ģimenes vidū. Gadiem ejot, tuvākā vai tālākā apkārtnē parādījās vēl pa kādam vampīram un Menganas senči vienmēr devās palīgā. Ar laiku viņi saprata, ka vampīru medīšanu var pārvērst profesijā un tā nu jau piecus gadsimtus vismaz viens dzimtas pārstāvis bija vampīru mednieks. Megana šo amatu bija pārņēmusi no sava tēva, kurš to savukārt bija mantojis no sava tēva.
Megana bija izaugusi ar leģendām un patiesiem stāstiem par vampīriem. Kad viņai bija 17, sākās viņas apmācība. Divdesmit viena gada vecumā Megana kļuva par vampīru mednieci. Kopš tās dienas bija pagājuši deviņi gadi.
Pulkstenis bija desmit vakarā un mēs atradāmies vienā no Ņujorkas kapsētām. Meganai šī bija gan darba vieta – šeit bija notikusi ne viena vien cīņa ar vampīriem - gan vienkārši viena no iemīļotākajām vietām pilsētā.
Megana zināja, kādu stāvokli es ieņemu vampīru pasaulē un zināja arī to, ka man bija izdevies radīt pasaulē labākās mākslīgās asinis. No malas mūsu draudzīgās attiecibas varēja likties dīvainas, taču patiesībā tur nebija nekā neparasta. Kā teica pati Megana – „Ja policists redz ejam pa ielu kabatzagli, viņš taču neskries viņu arestēt, vai ne? Viņš to darīs tikai tad, ja šis cilvēks izdarīs zādzību. Es esmu gluži kā policists – vēroju no malas un iejaucos tikai tad, kad nepieciešams.”
Megana pārsvarā cīnījās ar jaunajiem vampīriem, veci viņu tikpat kā neinteresēja. „Vecie vampīri parasti ir gluži nekaitīgi. Toties ar jaunajiem iet visādi. Tie, kuri miruši nelaimes gadījumos vai no slimībām parasti nerada problēmas. Citādi ir ar vardarbīgā nāvē mirušajiem. Viņi uzmostas no mirušajiem pilni dusmu un dodas atriebties, pa ceļam nereti iznīcinot nevainīgus cilvēkus un postot visu, kas vien partrāpās pa ceļam.” Turklāt Megana zināja, ka daudzi pēdējo astoņpadsmit gadu laikā ir pārgājuši uz mākslīgajām asinīm, kā arī to, ka netrūka vampīru, kuri medīja tikai noziedzniekus vai ņēma no viena cilvēka tādu asiņu daudzumu, kas nebija dzīvībai bīstams. „Vampīri vienmēr ir bijuši un būs. Mans mērķis nav iznīcināt viņus visus. Mans uzdevums ir gādāt, lai vampīri neradītu haosu cilvēku pasaulē,” viņa reiz bija sacījusi.
Es izstāstīju Meganai par Brī. Šis notikums viņu pamatīgi ieinteresēja.
- Un ko Brī dara tagad?
- Viņa aizbrauca uz Āfriku. Skolo vietējos bērnus.
Megana klusi iesmējās.
- Bijušais vampīrs Āfrikā? Nu, nu...
- Klau, nekaisi sāli rētās. Man Āfriku savu mūžu neredzēt. Starp citu, ja jau vampīri nepanes karstumu, kā Āfrikā tādi vispār spēj rasties?
- Pavisam vienkārši: vampīrs, tāpat kā cilvēks, pielāgojas apvidum, kurā viņš dzīvo. Āfrikāņu vampīri labi panes karstumu, toties nemīl aukstumu. To pašu var attiecināt uz Karpatu vampīriem, tikai viņiem ir mazāk iebildumu pret sniegu, - Megana paskaidroja.
- Vai tu pati esi saskārusies ar līdzīgiem gadījumiem – vampīrs pārvēršas atpakaļ cilvēkā?
- Nē. Tomēr es šo to zinu. Brī gadījums ir ļoti neparasts. Vienīgais man zināmais veids kā no vampīra atkal kļūt par cilvēku ir vampīra, kurš šo cilvēku savulaik pārvērtis, nāve. Mans tēvs, kurš to vairākkārt bija dzirdējis no sava tēva, pastāstīja, ka viens no mūsu senčiem savulaik cīnījies pret diviem vampīru klaniem, kuru vadoņi vēlējās radīt veselu impēriju un pārvērta vampīros arvien jaunus cilvēkus. Labi, sencis to nedarīja viens pats, viņam līdzi bija vismaz ducis citu mednieku, bet galvenais šajā stāstā ir tas, ka vienā brīdī daļa vampīru pārvērtušies atpakaļ cilvēkos. Neviens nevarēja saprast, kas noticis. Pēc cīņas vampīru mednieki iztaujājuši bijušos vampīrus un pārsteigti uzzinājuši, ka pārvēršanās notikusi brīdī, kad tika nogalināts vampīrs, kurš viņus savulaik bija pārvērtis.
Tas man bija kas gluži jauns.
- Tātad, ja Meisons ies bojā, es pārvērtīšos atpakaļ cilvēkā?
- Cik ilgi tu jau esi vampīrs?
- Nupat apritēja simtu desmit gadi.
- Nedomāju vis. Pārāk ilgs laiks pagājis. Saikne starp vampīru, kurš pārvērš, un jauno vampīru darbojas pirmos piecus gadus, ne vairāk.
- Vai tavs sencis šo gadījumu dokumentēja? Es labprāt iepazītos ar to sīkāk.
- Jā, protams. Varu tev sagādāt kopiju. Bet tas aizņems laiku.
Pēc pāris dienām mēs ar Meganu satikāmies vēlreiz. Viņa atnesa apjomīgu mapi ar dokumentiem.
- Apskati un pārbaudi, vai vari salasīt rokrakstu. Ja kaut kas nav skaidrs, labāk jautā uzreiz.
Es ātri caurskatīju pāris lapas. Rokraksts bija smalks, taču viegli salasāms.
- Neuztraucies, esmu redzējusi ne tādus vien rokrakstus.
- Šo vari paturēt sev. Ceru, ka noderēs.
Mēs atvadījāmies un es steigšus devos mājās, lai varētu ķerties klāt lasīšanai.
Kristīne Čeirāne (c) 2011
2. daļa - 13.01.
