Priekšvārds. „Paralēlā pasaule” radās no materiāla, kurš palika pāri no iepriekšējās vampīrstāstu sērijas, kas šobrīd jau pārtapusi grāmatā, kurai meklēju izdevēju. Sākotnēji "PP" bija iecerēta drusku kā parodija par vampīru tēmu. Brīdī, kad radās tās ideja, par vampīriem bija rakstījusi jau vairāk kā gadu un gribējās uz šo tēmu palūkoties no malas un ar humoru. Rakstot varoņi sāka dzīvot savu dzīvi, sākotnējā iecerē ieviesās izmaiņas un tapa tāda „Paralēlā pasaule”, kāda tā ir tagad. Pirmās 9 epizodes publicēšu paātrinātā tempā, jo citos portālos šo stāstu sāku publicēt jau pirms pusotra mēneša un nevēlos, lai Spoku lasītāji atpaliktu no pārējiem.
Ņujorka, 2009. gada rudens
- K"Kopš 1991. gada mēs esam nopelnījuši astoņsimt miljonus dolāru, turklāt lielu daļu no šīs summas tieši pēdējos gados. Ja lietas turpināsies tikpat labi kā līdz šim, tuvāko divu-trīs gadu laikā nopelnīsim „trūkstošos” divsimt miljonus un kļūsim par miljardieriem."
- E"Esi pārliecināts?" es pajautāju.
- A"Absolūti. Mūsu panākumi balstās uz trim vaļiem – „SLOOD”, „Renviro” un VampNet un tieši VampNet pēdējā laikā sācis nest arvien vairāk naudas. Nu, Elisa, kā ir būt vienam no diviem pasaules varenākajiem vampīriem?" viņš sacīja, veltīdams man platu smaidu.
- Li"Lieliski, Džek."
Otrs varenākais, protams, bija viņš pats. Pateicoties viņa nosauktajiem „trim vaļiem”, visā vampīru pasaulē nebija mums līdzīgo – neraugoties uz to, ka mēģinājumu atkārtot mūsu panākumus netrūka.
Mūs dēvēja par revolucionāriem un inovatoriem. Šā iemesla dēļ mums bija daudz atbalstītāju un daudz nelabvēļu.
Sākums bija pavisam necils. 1965. gadā es sāku darbu pie mākslīgo asiņu sintezēšanas. Man patika būt vampīram, tomēr man nepatika nogalināt cilvēkus – pat neraugoties uz to, ka iepriekšējos divdesmit gadus es biju medījusi tikai noziedzniekus.
Uzsākot darbu man bija tikai aptuvena nojausma, kādā virzienā strādāt. Pūliņi vainagojās panākumiem un 1979. gadā es biju radījusi mākslīgo asiņu formulu, kura, starp citu, daudz neatšķiras no šodienas varianta. Jau no sākta gala gribēju to piedāvāt arī citiem vampīriem, mudinot viņus atteikties no tradicionālās barības. Protams, lai varētu to darīt, man vajadzēja būt drošai, ka mākslīgās asinis spēj pilnībā aizstāt īstās, tām nav blakusefektu un tā tālāk. Vispirms eksperimentēju ar sevi, tad aicināju pievienoties eksperimentam citus vampīrus. 1982. gadā man pievienojās Džeks un tas man ļoti palīdzēja. 1990. gadā veikto pētījumu bija pietiekami, lai teiktu – manis ražotās asinis spēj pilnībā aizstāt dabiskās. Līdz tam brīdim manam izgudrojumam nebija nosaukuma. Tam bija jābūt kam labskanīgam un es vēlējos, lai nosaukumā atspoguļojas tā būtība. Tādēļ, daudz nelauzot galvu, nosaucu to par „SLOOD”*. 1991. gadā laidām to pārdošanā un „SLOOD” popularitāte auga ar katru nedēļu. Izrādījās, ka visā pasaulē bija daudz vampīru, kuri jutās tāpat kā es un labprāt atteicās no cilvēku asinīm.
Jau no paša sākuma es uzstāju uz to, ka „SLOOD” jābūt pieejamam, tātad – lētam. Piemēram, standarta „SLOOD” iepakojums (400 ml) maksāja 20 dolārus. Domājot par mūsu klientiem, bija pieejams dažādu tilpumu un veidu iepakojums – 275, 400, 500, 700 ml. „SLOOD” sporta dzērienu pudelē, šampanieša pudelē, mazajā šampanieša pudelē, skārdenē... Pret ārišķībām vienaldzīgie varēja nopirkt „SLOOD” pavisam necilā caurspīdīgā iepakojumā – tādā pašā, kādā slimnīcās un asinsdonoru centros uzglabāja asinis. Ja aprēķiniem izmantoja pieņēmumu, ka vampīrs vidēji barojas reizi nedēļā un vienā „ēdienreizē” uzņem četrus litrus „SLOOD”, sanāca 800 dolāru mēnesī. Un kas vidusmēra vampīram bija 800 dolāri? Viens izpārdošanā pirkts jaunu zābaku pāris. Izsakoties citiem vārdiem – nenopietna summa.
Ar laiku mums sāka uzrasties konkurenti. Mani tas neuztrauca. Es pat biju ar mieru dalīties „SLOOD” formulā, pie sevis paturot vien tehniskās nianses. Tomēr neviens nespēja sacensties ar mums ne cenas, ne kvalitātes ziņā un „SLOOD” joprojām bija Numur 1.
Otrs izgudrojums, kurš nesa mums pasakainu naudu, bija „Renviro” vai, kā mēs to mīļi dēvējām, „Antifrīzs”. Tas bija preparāts, kuru lietojot ķermenis uz laiku atguva spēju mainīties. Bija daudz vampīru, kuri labprāt uzlabotu savu izskatu, taču nevarēja to izdarīt. „Renviro” šādu iespēju sniedza. Lai saglabātu rezultātu, to vienkārši vajadzēja pārstāt lietot. Protams, pirmie to uz sevis izmēģinājām mēs ar Džeku. Katru rītu mēs iesākām ar „Renviro” un pēc tam devāmies uz sporta zāli. Džeks uzaudzēja muskuļu masu un uztrenēja tādu vēderpresi, kas daudziem lika kļūt zaļiem aiz skaudības. Es vēlējos tikai nedaudz uzlabot savu augumu - tā, lai augums būtu trenēts, nevis pārtrenēts. „Renviro” sākotnējā versija (kura vēlāk tika nedaudz uzlabota) bija gatava 1995. gadā. Pēc tam sekoja eksperimenti ar brīvprātīgu vampīru grupu. 2001. gadā „Renviro” parādījās pārdošanā un... tā bija revolūcija vampīru pasaulē. Pieprasījums bija tik liels, ka pasūtījumi bija gadu uz priekšu („Renviro” es izgatavoju viena pati un formulu glabāju kā vislielāko dārgumu). Tā izgatavošana gan nebija pārāk ilgs process. „Renviro” tika pārdots 15 ml pudelītēs un tā cena bija 70 dolāru. Lai sasniegtu vēlamo rezultātu, tas bija jālieto katru dienu līdz rezultāta sasniegšanai. Vampīri bija gatavi maksāt.
Ar laiku arī ar to viņiem bija par maz – parādījās pieprasījums pēc ķirurģiskām izmaiņām. Mēs ar Džeku nodomājām – kāpēc ne? - un atvērām pasaulē pirmo plastiskās ķirurģijas klīniku vampīriem, kurai drīz sekoja arī otra. Viena atradās Šveicē, otra Norvēģijā. Izrādījās, ka tādu, kuri labprāt liktos zem skalpeļa, nav mazums, taču vampīra ķermeņa īpatnību dēļ visi līdzšinējie mēģinājumi bija cietuši neveiksmi: griezumi nereti aizvilkās ciet pārāk ātri, neļaujot veikt manipulāciju, brūces reizēm nesadzija, savukārt rezultāts visos gadījumos bija neestētisks un nedabisks. Šādiem pacientiem plastiskās operācijas piedāvājām ar ievērojamām atlaidēm.
Trešais „valis”, VampNet, bija pilnībā Džeka izgudrots. Es biju talantīga ķīmiķe, savukārt viņš – viens no pasaules labākajiem programmētājiem un hakeriem.
Džeks VampNet rakturoja kā „vampīru Facebook & Twitter”. Globalizācija nebija pagājusi garām arī mums un vampīru vidū bija interese par sociālajiem portāliem. Džeks viņiem radīja pašiem savus kā labāku alternatīvu cilvēku izgudrotajiem portāliem. VampNet tika radīts pirms diviem gadiem un kopš tā laika bija pamatīgi attīstījies. Citi vampīri sāka piedāvāt savus virtuālos produktus, izmantojot mūsu serveri, un tāpēc vampīriem tagad bija gan savs Ebay, gan sludinājumu portāli, gan iepazīšanās dienesti, gan daudz kas cits. Protams, par to viņi mums maksāja daļu no savas peļņas. Naudu nesa arī ieņēmumi no VampNet izvietotajām reklāmām.
Lai sāktu lietot VampNet, bija jāiegādājas īpašs pieejas kods. Džeks bija izdomājis tam pieticīgu cenu – 100 dolārus, lai ieinteresētu arī vampīru vidusslāni. Par pieejas kodu bija jāmaksā tikai vienu reizi, pēc tam to varēja lietot neierobežoti. Protams, šis sociālais tīkls bija jāslēpj no cilvēku acīm, tādēļ Džeks bija izveidojis asprātīgu risinājumu gadījumam, ja kāds, rokoties Interneta plašumos, lapu nejauši atrastu. Ievadot kodu, atvērās dārzkopībai veltīta lapa. Džeks tajā bija ielicis informāciju par puķu šķirnēm. Lapa nekad netika atjaunota un bija tik garlaicīga cik vien iespējams. Pēc tam lapas adresei vajadzēja pierakstīt klāt otru kodu un gaidīt, līdz parādās uzraksts „Laipni lūdzam VampNet”. Lai varētu izmantot tā pakalpojumus, bija nepieciešama autorizācija. Tas arī ļāva noteikt, kurš ir blēdījies un kodu nevis nopircis, bet gan aizņēmies no kāda cita. Protams, atradās tādi, kuri sūkstījās par to, ka par pieejas kodu jāmaksā, taču Džeks paskaidroja, ka servera un pasaulē jaudīgākās antivīrusa programmas uzturēšana arī kaut ko maksā, tādējādi apklusinot iebildumus. Protams, nācās sekot līdzi arī tam, lai serveri neuzlauztu vampīri-hakeri.
Bez visa iepriekšminētā mums piederēja divi vampīriem domāti naktsklubi „Glory & Shame”. Viens atradās Ņujorkā, otrs Berlīnē. Manuprāt, nosaukums labi raksturoja visu mūsu pasauli.
Ņujorkas „Glory & Shame” atradās arī mūsu birojs, no kura kārtojām visas savas lietas. Tā atrašanās vieta bija ideāla – diezgan nomaļā rajonā un uz klubu veda pieci dažādi ceļi. Tādējādi vieta nepievērsa sev cilvēku uzmanību. Īstenībā, pat ja pievērstu, viņi tāpat neko neatrastu – klubs atradās zem zemes. Kāds mums savulaik bija ieteicis šo pamesto rūpnīcas teritoriju, sakot, lai neaizmirstam pārbaudīt pagrabstāvu. Spriežot pēc tā, cik labi bija iekārtotas pazemes telpas, šeit savulaik kaut kas tika izgatavots slepenām valdības vajadzībām.
2005. gadā durvis vēra Ņujorkas klubs, 2006. gadā – Berlīnes. Pie Ņujorkas kluba ieejas bija apsardze, kura pārbaudīja, vai kāds nav paņēmis līdzi pavadoni – cilvēku. Tas bija vienīgais ierobežojums – „Glory & Shame” bija atvērts arī tiem, kuri „SLOOD” nelietoja.
Berlīnes klubs atradās uz zemes, atklātā vietā, taču cilvēki tajā netika laisti iekšā. Pie ieejas viņiem paskaidroja, ka šis ir slēgtais klubs, kurā ieeja ir tikai ar īpašiem ielūgumiem.
Ar Džeku es pirmo reizi iepazinos 1935. gadā Lielbritānijā. Mums bija romāns vairāku gadu garumā, tad mēs pašķīrāmies un atkal satikāmies 1982. gadā, šoreiz jau Amerikā. Es strādaju pie „SLOOD” un „Renviro” izstrādes un jutu, ka viena netikšu galā. Džeks atkal parādījās manā dzīvē tik negaidīti, ka es izstāstīju viņam par saviem plāniem un piedāvāju kļūt par manu partneri.
Tolaik mēs viens otru diez cik labi nepazinām, tādēļ mums abiem vajadzēja nodrošināties. Manas ieceres bija grandiozas un man vajadzēja kādu, uz kuru es varētu pilnībā paļauties. Džeks savukārt gribēja būt drošs, ka es viņam neparādīšu durvis pēc tam, kad būšu pabeigusi darbu. Mēs noslēdzām vienošanos – ja viens no mums otru pieviltu, viņam jāmirst. Ja Džeks pieviltu mani, es ietriektu viņa nodevīgajā sirdī mietu. Ja es pieviltu Džeku, viņš izdarītu to pašu ar mani.
„Nodevība ir ļaunāka par nāvi” – šos vārdus latīņu valodā mēs abi bijām uztetovējuši sev starp lāpstiņām laikā, kad eksperimentējām ar „Renviro”.
Astoņdesmitajos gados šāda vienošanās bija nepieciešamība, tagad mēs par to vairs nedomājām. Kopīgais darbs mūs bija tik ļoti satuvinājis, ka faktiski bijām kļuvuši par vienu veselu. Tas padarīja mūs par labākajiem draugiem, bet diemžēl izšķīra mūs kā pāri. Darbs plecu pie pleca 16-20 stundas diennaktī, dzīvošana kopā – nepagāja ilgs laiks un Džeks sāka izvairīties gulēt vienā gultā ar mani. No sākuma viņš izmantoja dažādas aizbildināšanās, līdz beidzot godīgi pateica, ka viņam manas sabiedrības ir par daudz. Viņš pārvācās uz citu istabu.
Mūsu tagadējā dzīvoklī mums katram bija sava guļamistaba. Tās atradās pretī viena otrai. Pa vidu starp abām istabām atradās dzīvojamā istaba. Viss dzīvoklis bija ieturēts gaišos toņos un atradās kādas Manhetenas augstceltnes 25. stāvā. Gadījumam, ja mūs nolemtu apciemot nelūgti viesi, dzīvoklis bija aprīkots ar kustību sensoriem, signalizāciju un durvīm, kuras pat vampīram būtu grūti izcelt no eņģēm. Kā jau teicu iepriekš, nelabvēļu mums netrūka un nekad nevarēja zināt, kas viņiem padomā.
Mana un Džeka ikdiena sastāvēja no darījumu kārtošanas, „Glory&Shame” vadīšanas, „SLOOD” un „Renviro” ražošanas un VampNet uzturēšanas. Protams, mums bija arī brīvais laiks, kuru mēs labprāt pavadījām kopā ar saviem draugiem un paziņām. Katra diena nesa ko jaunu un mēs bijām pilnībā apmierināti ar savu dzīvi.
*SLOOD = synthetic blood
Kristīne Čeirāne (c) 2010
Nākamā epizode - 31.10.
