I
- Palīgā! Es sāku pārvērsties atpakaļ cilvēkā! – telefona klausulē atskanēja izmisusi balss. Tā izklausījās pazīstama, tomēr es nevarēju noteikt, kam tā pieder.
- Ko?
- Es sāku pārvērsties atpakaļ cilvēkā! Elisa, tev man jāpalīdz, es nezinu, ko iesākt!
- Kāpēc tu zvani man?
- Tādēļ, ka tu esi gudrākais man zināmais vampīrs! – vampīre iesaucās.
- Tā varētu būt. Starp citu, ar ko es šobrīd runāju?
- Ar Brī.
- Ak, Brī... Labi, brauc pie manis. Tu zini, kur es dzīvoju, vai ne?
Brī bija īpašs gadījums. Vēl pirms gada viņa bija jauna sieviete, kādas rokgrupas soliste, kurai bija sapnis ar savu mūziku iekarot pasauli. Grupa bija jauna un mazzināma, tādēļ pārsvarā spēlēja štruntīgos klubos un centās izraisīt interesi kādā producentā, bet pārsvarā saņēma nievas un noraidījumu. Ko tur slēpt, muzikālajā ziņā Brī grupa diez cik diža nebija.
Kādu vakaru, pēc kārtējā koncerta, Brī devās mājās. Kādā šķērsielā viņai uzbruka. Tas Brī nepārsteidza, jo tā nebija pirmā reize, kad kas tamlīdzīgs notika. Uzbrucējs bija vampīrs, taču, tā kā Brī to nezināja, viņa nevis bēga prom, bet gan centās svešiniekam sadot. Uzturoties ielās diennakts tumšajā laikā, Brī uz labās rokas vienmēr nēsāja kasteti. Viņa pamatīgi ievilka vampīram pa zobiem un degunu. Pašķīda asinis, bet pati Brī sagrieza roku uz viņa žiletes asuma zobiem un abu asinis sajaucās. Tad Brī metās prom, nenojaušot, ka viņa ir sākusi pārvērsties vampīrā.
Pārvēršanās viņai bija milzīgs šoks. Mūzika bija tas, ko Brī mīlēja visvairāk, bet kļūšana par vampīru nozīmēja, ka sapnis par skatuvi ir jāatmet. Tas bija tik absurdi un sāpīgi – tagad Brī bija ķermenis, kas nejuta nogurumu, ko nevajadzēja uzturēt formā, fantastiskas darbspējas un skaistums, kas neizzudīs – viss tas, pēc kā cilvēki tiecās, bet Brī nevarēja to likt lietā. Ja grupa gūtu panākumus, būtu naivi cerēt, ka neviens neatklās viņas noslēpumu. Tiklīdz kļūtu zināms, ka Brī ir vampīrs, viņa tiktu ieslodzīta kādā pagrabā pētījumu veikšanai.
Brī jau agrāk bija smags raksturs – viņa bija skarba, lecīga, teica to, ko domāja un parasti tas nebija nekas glaimojošs. Pēc pārvēršanās viņas raksturs kļuva vēl nejaukāks. Brī vajadzēja kaut kur izgāzt dusmas un viņa to darīja, pa vakariem klaiņojot apkārt un nolaižot asinis vai vienkārši piekaujot visus, kuri kādreiz bija slikti pret viņu izturējušies: producentus, mūziķus, bāru apsargus un tamlīdzīgi. Pa ceļam uz mājām viņa vēl parasti ar dūrēm sadauzīja pāris mašīnas, aizlidināja pa gaisu miskastes un kaut ko izdemolēja. Tā viņa cīnījās ar savu izmisumu.
Ar laiku Brī sāka apzināties priekšrocības, ko dod vampīra ķermenis. Viņai vairs nebija jāstrādā tikai tādēļ, lai nomaksātu īri un nopirktu pārtiku. Viņai bija vienalga, vai dzīvoklī ir pieslēgta apkure vai nē un vairs nevajadzēja ēst vairākas reizes dienā. Brī iepatikās vampīra dzīvesveids. Tomēr viņa joprojām skuma pēc mūzikas.
Kādu vakaru viņa parādījās „Glory & Shame”. Neviens viņai nebija pateicis par klubu, viņa to bija atradusi pati. Kā Brī teica – viņa vienkārši bija izgājusi uz ielas un sajutusi, ka viņai kaut kur jādodas. Sekojot savām sajūtām, viņa atrada „Glory & Shame”. Tā mēs iepazināmies. Kaut kāda iemesla dēļ es Brī ļoti iepatikos un viņa man izstāstīja savu dzīvesstāstu. Man bija viņas žēl – es biju apglabājusi tikai sapni par iekļūšanu vēsturē kā dižena ķīmiķe, nevis ķīmiju vispār, bet Brī bija nācies pilnībā atteikties no mūzikas. Viņa vairs nedziedāja pat priekš sevis, jo katra nots atgādināja to, kā viņa reiz kopā ar pārējiem grupas biedriem bija rakstījusi dziesmas, kopīgos mēģinājumus, pirmos koncertus.
Brī ieradās pēc aptuveni četrdesmit minūtēm. Viņa izskatījās pavisam izmisusi.
- Pēc kā tu spried, ka sāc pārvērsties atpakaļ cilvēkā? – es jautāju, kad bijām apsēdušās uz viesistabas dīvāna. Džeks uz nedēļu bija devies ārpus pilsētas un atkal palaida garām ekstrēmu notikumu.
- Sajūtas... Es nevaru to izteikt vārdos, bet es jūtu, ka manās dzīslās noris cīņa starp cilvēcisko un vampīrisko... Es atkal sāku just temperatūras svārstības, ēdiena smarža manī rada... ne apetīti, bet interesi... esmu sākusi kustēties lēnāk... Tas ir tik dīvaini... Es nesaprotu, kas notiek... Kā iespējams no vampīra pārvērsties atpakaļ cilvēkā?!
- Nav ne jausmas. Esmu dzirdējusi, ka tā var notikt, bet nepazīstu nevienu, kurš to būtu piedzīvojis uz sevis.
Brī apķēra ar rokām ceļgalus un sažņaudza plaukstas. Viņas pirkstu kauliņi kļuva gluži balti.
- Ko lai es daru? – viņa jautāja.
- Es nevaru tev palīdzēt. Bet es pazīstu kādu, kurš to varētu. Tev jādodas uz mūsu klīniku Norvēģijā.
To pateikusi, es piecēlos un devos pie telefona, lai piezvanītu Čandleram, klīnikas galvenajam ārstam un izstāstītu par notikušo.
- Nekavējoties sūti viņu pie manis, - viņš teica.
II
Mūsu Norvēģijas klīnika atradās valsts ziemeļos, diezgan nomaļā vietā. Tai bija savs privāts lidlauks, ar kura palīdzību mēs piegādājām instrumentus un citas klīnikai nepieciešamas lietas. Tuvumā vairāku desmitu jūdžu rādiusā nebija neviena cilvēka, tādējādi vampīru rīcībā bija plaša teritorija.
Mēs ar Čandleru bijām vienojušies, ka es zvanīšu viņam ik pārdienas, savukārt, ja notiks kas ārkārtīgi svarīgs, viņš uzreiz zvanīs man.
- Nu, kādi jaunumi? – es jautāju.
- Es viņu pētu jau divas nedēļas un pagaidām vienīgais, ko varu droši pateikt, ir – viņa tik tiešām pārvēršas atpakaļ cilvēkā, - Čandlers atbildēja. Viņš bija viens no mūsu galvenajiem ķirurgiem ar lielu pieredzi medicīnā, galu galā, viņš tajā darbojās jau kopš 19. gadsimta vidus. – Viņa vairs nevēlas ne asinis, ne „SLOOD”. Vakar viņa palūdza augļus un varēja aprakstīt to garšu.
Tā bija droša pazīme, ka Brī jau bija pa pusei cilvēks – vampīri nejuta ēdiena garšu un varēja atšķirt, piemēram, sāli no cukura tikai pēc izskata.
- Vai tev ir kādi pieņēmumi, kādēļ tas notiek?
- Esmu viņu nomocījis ar tūkstošiem jautājumu un izdarījis neskaitāmas analīzes. Izskatās, ka viņa tika pārvērsta ar pārāk mazu daudzumu asiņu un vampīra asinis nespēja pilnībā pārņemt cilvēka asinis. Es domāju, ka pēc nedēļas-pusotras viņa jau būs pārvērtusies atpakaļ cilvēkā.
Dzirdētais izklausījās pēc zinātniskās fantastikas.
- Elisa? Vai tu tur vēl esi?
- Jā, piedod. Aizdomājos. Nekad iepriekš nebiju ar ko tādu saskārusies.
- Es arī, lai gan biju par to dzirdējis.
- Ko tālāk?
- Es paturēšu viņu šeit līdz Brī atkal būs kļuvusi par cilvēku, pēc tam sūtīšu atpakaļ pie tevis uz Ņujorku.
Kļūt par cilvēku... Tas bija daudzu vampīru sapnis. Izkļūt no mūžīgās ziemas un atkal just pasauli visā tās daudzveidīgumā. Domājot par Brī, es iedomājos arī par sevi. Ja man būtu iespēja pārvērsties atpakaļ cilvēkā, vai es to izmantotu? Drīzāk jau nē. Vampīru pasaulē man bija savs statuss un iespēja darīt to, kas man patīk. Kā cilvēkam man būtu jāsāk viss no sākuma, jāatrod sev cita nodarbošanās un, pats galvenais, jāiemācās mīlēt ķermeni, kuram, salīdzinājumā ar pašreizējo, bija tik daudz trūkumu. Es strādātu nevis tik daudz, cik vēlētos, bet gan tik daudz, cik ķermenis atļautu, man būtu jāuzņem tik daudz dažādu barības vielu, mani atkal varētu skart slimības un mašīnas pacelšanai būtu jāizmanto domkrats, nevis pašas rokas. Nu nē, paldies. Tas nebija tā vērts. Kamēr kāds ir apmierināts ar dzīvi, tikmēr neko negribas mainīt. Ja mana vampīra dzīve saietu galīgā grīstē, tad gan es domātu savādāk.
Tās pašas dienas vakarā man piezvanīja Brī.
- Tas ir kaut kāds ārprāts... Ja es atkal kļūšu par cilvēku, es varēšu atgriezties mūzikā. No otras puses... Būs tik daudz lietu, ar kurām jātiek galā... Esmu atradinājusies no cilvēka dzīves. Es šobrīd mitinos kaut kādā lētā graustā, jo kā vampīram man vajadzēja tikai jumtu virs galvas. Esmu sastrādājusi visādas riebeklības, par kurām var nākties atbildēt. Mans tagadējais fiziskais spēks izzudīs. Es pati vairs nesaprotu, ko gribu. Man nav izvēles, bet ja būtu? Ko es izvēlētos?
III
Brī atgriezās Ņujorkā Čandlera paredzētajā laikā. Es sagaidīju Brī lidostā un aizvedu pie sevis. Lai gan mēs regulāri bijām sazvanījušās, Brī tomēr daudz kas bija sakrājies uz sirds un viņai vajadzēja izrunāties. Pirms gada cilvēka dzīve bija bijusi viņas kvēlākais sapnis, tagad tas bija piepildījies un viņa nezināja, ko darīt – priecāties vai krist izmisumā. Mēs norunājām līdz pat rītam.
- Man sākt nākt miegs, - Brī teica un nožāvājās. – Nez, vai es atgriezīšos arī pie cilvēku dienas režīma? Pa dienu būt nomodā, pa nakti gulēt? Kaut gan... kurš gan Ņujorkā guļ? Zini, kas mani šobrīd nomāc visvairāk? Kā izskaidrot to, ka pēdējos septiņus mēnešus esmu skaitījusies pazudusi bez vēsts. Notēlot amnēziju? Vai arī samuldēt, ka mani bija nolaupījis kāds trakais un man tikai nesen izdevās brīnumainā kārtā izbēgt? Un tad vēl bankrots... Kā vampīram man nevajadzēja strādāt. Ja aptrūkās naudas, es vienkārši aplaupīju kādu bankomātu. Ko tikai es netiku sadarījusi kā vampīrs... Brīnums, ka pilsētā vēl nav izkarināts mans fotorobots ar uzrakstu „Policija meklē”.
Jā... Atgriešanās cilvēka dzīvē Brī rādījās grūtāka nekā aiziešana no tās.
- Zini, kā man pietrūkst visvairāk? Sajūtas, ka esmu visvarena, ka mani nekas neskar. Man bija izveicība, spēks, gandrīz neievainojams ķermenis. Tagad... es atkal esmu cilvēks, būtne, kura jūtas spēcīga, bet patiesībā ir tik trausla... Es pat vairs nevarēšu kā nākas ievilkt kādam huligānam pa žokli. Nāksies meklēt, kur ir mana vecā kastete.
- Nu ko... Lai tev veicas.
Es atvadījos no Brī. Mēs stāvējām pie mana dzīvokļa ēkas ieejas. Garām plūda steidzīgu ņujorkiešu pūlis un ielas bija pilnas taksometru.
- Paldies tev par palīdzību.
- Tu taču saproti, ka tev jāsarauj visas saites ar mūsu paralēlo pasauli? Tu vairs nedrīksti nākt uz „Glory & Shame” un būs labāk, ja turpmāk mēs viena otru vairs nepazīsim.
Viņa pamāja.
- Bet nu... ja tev kādreiz rodas vēlēšanās atgriezties, tu zini, kur mūs meklēt. Tomēr es ceru, ka tu to nedarīsi.
- Zini, man šobrīd galvā ir tāds juceklis, ka es vairs nevēlos neko, - viņa teica.
- Sargi sevi.
Mēs apskāvāmies. Brī devās prom un es vēroju viņu aizejam. Viņas ķermeņa valoda liecināja par neziņu un apjukumu. Tomēr es cerēju, ka viss būs labi.
P.S. Neraugoties uz to, ka biju ieteikusi Brī pilnībā saraut saites, pēc dažiem mēnešiem saņēmu no viņas e-pastu. Viņa bija nolēmusi uz laiku pamest Ņujorku un, sērfojot Internetā, atradusi mājas lapu, kurā tika meklēti brīvprātīgie darbam Āfrikā un nosūtīja pieteikumu. Darbs ar cilvēkiem, kuri ikdienā saskaras ar tādām problēmām, uz kuru fona viņējās liktos nenozīmīgas – Brī likās, ka tā ir ļoti laba izeja no situācijas. Tagad viņa skoloja bērnus vienā no Āfrikas valstīm. Vēstules pielikumā bija arī fotogrāfija – smaidoša Brī tikpat smaidošu bērnu pulciņa vidū. Izskatījās, ka viņa ir izdarījusi izvēli. Man nelikās, ka viņai jebkad varētu rasties vēlēšanās atgriezties mūsu pasaulē.
Kristīne Čeirāne (c) 2011
Nākamā epizode - 12.01.
