- Kā jums liekas, vai 2012. gadā būs pasaules gals? – Kriss jautāja.
Mēs sēdējām uz viena no „Glory & Shame” sarkanajiem samta dīvāniem, šoreiz pilnā sastāvā – mūziku šovakar DJ, tādēļ arī Džeks bija kopā ar mums. Klubs bija pustukšs, jo ritēja janvāra trešā diena un daudzi vampīri vēl nebija beiguši svinēt Jauno gadu.
- Neticu. Pasaules gala iestāšanās ir tikusi pareģota neskaitāmas reizes, bet ne reizi tā arī nav notikusi. Kādēļ lai šī reize būtu izņēmums? – Džeks sacīja.
- Varbūt tādēļ, ka notiek globālā sasilšana, resursi iet uz beigām, planēta ir pamatīgi piesārņota un cilvēces iedomībai un visvarenības sajūtai nav robežu? – Kriss pieļāva.
- Divas lietas, bez kurām pasaule nav iedomājama - uzskats, ka agrāk dzīve bija labāka un ticība tam, ka tuvojas pasaules gals. Nevaru iedomāties kaut vienu gadsimtu, kad kādam nebūtu licies, ka pēdējā stundiņa klāt. Esat redzējuši filmu „Rozes vārds”? Viens pēc otra mistiskā nāvē nomira vairāki mūki. Viens no viņiem tika atrasts mucā ar dzīvnieku asinīm. Kāds vietējais, to ieraudzījis, iesaucās, ka tas taču atbilst pareģojumam: vispirms būs nāve asinīs, tad nāve ūdenī un tad jau būs klāt apokalipse. Nāve ūdenī patiešām sekoja, bet tādēļ jau pasaule 1327. gadā negāja bojā, - Nolans teica. Pēc tam viņš izdeva kaut kādas nesaprotamas dusmīgas skaņas, atgāza galvu un, brīdi pablenzis griestos, atkal pievērsa skatienu mums. – Ja jūs zinātu, kā mani kaitina tamlīdzīga spriedelēšana! Cilvēkiem liekas, ka tagad ir traki un tuvojas pasaules gals? Tas viss ir nieks salīdzinājumā ar to paniku, kas valdīja 1918. gadā! Iedomājieties – īsā laikā visā pasaulē bija izplatījusies Spāņu gripa, mirušo skaits pieauga ģeometriskā progresijā, pretlīdzekļa nebija un plosījās tobrīd postošākais karš cilvēces vēsturē! Kaut gan... ko es te stāstu. Paši taču esat to piedzīvojuši.
- Ne gluži. Es tolaik biju tā aizrāvusies, strādājot laboratorijā, ka nemaz nemanīju to kas notiek apkārt, - es teicu.
- Savukārt es tolaik biju Francijā, baudīju mierīgu dzīvi un ar nolūku neinteresējos par pasaulē notiekošo, - Džeks sacīja.
Nolans iesmējās.
- Jūs palaidāt garām aizraujošas lietas. Kā šodien atceros – gāju pa ielu, kad ieraudzīju sev pretī skrienam večiņu. Garie svārki plandījās, lakats slīdēja nost no pleciem, rokas bija paceltas pret debesīm un viņa pilnā balsī kliedza, ka cilvēce izdzīvo pēdējās savas pastāvēšanas dienas. Visās malās cilvēki sprieda, kas nu būs. Apkārt valdīja bailes, neziņa un posts. Kas notiek šodien? Cilvēki uztraucas par kaut kādu putnu gripu, kas nogalinājusi mazāk cilvēku nekā parastā!
- Starp citu, ja jau reiz tu visu tik labi atceries, tad jau tolaik biji gana pieaudzis. Vai pats arī karoji? – es jautāju.
- Nē, es biju pārāk jauns. 1918. gadā man bija tikai četrpadsmit gadu.
Man jau bija licies, ka Nolans ir diezgan jauns vampīrs, dzimis kaut kad 19. gadsimta beigās vai 20. gadsimta sākumā. Ārēji viņš izskatījās apuveni 30 gadus vecs, tātad par vampīru viņš bija kļuvis kaut kad 30.-to gadu sākumā. Beidzot biju uzzinājusi par Nolanu ko vairāk. Lai gan viņš bija viens no maniem tuvākajiem draugiem, par viņa pagātni es zināju ļoti maz, jo Nolans par to nestāstīja. Es labprāt uzzinātu kā viņš kļuva par vampīru, taču zināju, ka nedrīkstu jautāt. To drīkstēja darīt tikai tad, ja bija manāms, ka vampīrs ir ar mieru stāstīt. Visos citos gadījumos šāds jautājums tika uzskatīts par ārkārtīgi nepieklājīgu, jo tas bija viens no vispersoniskākajiem jautājumiem, kādu vampīram varēja uzdot.
Vēl viena ar Nolanu saistīta mani interesējoša lieta bija viņa izcelsme. Nolana angļu valoda bija nevainojama, taču es nojautu, ka tā nav viņa dzimtā valoda. Viņš brīvi runāja par notikumiem gan Amerikā, gan Eiropā, radot iespaidu, ka viņš savulaik dzīvojis kā vienā, tā otrā kontinentā.
- Izklausās, ka esmu palaidis garām baigo tusiņu. Es 1918. gadā vēl nebiju pat piedzimis, - Kriss teica. Par viņu bija zināms apmēram tikpat daudz kā par Nolanu. Arī Džeks par savu dzīvi pirms kļūšanas par vampīru gandrīz nekad nerunāja, tā ka man bija trīs labākie draugi, par kuru pagātni es nezināju gandrīz neko.
- Pie kā es paliku? - Nolans jautāja. – Ak jā, pie panikas. Tolaik cilvēki patiešām ticēja, ka tās ir beigas. Un tad, gluži kā uz burvju mājienu, viss atrisinājās: karš beidzās, gripas vīruss pārtrauca izplatīties un cilvēce pastāv vēl šobaltdien. Cilvēku problēma ir tā, ka viņi slikti pārzina vēsturi. Šodien cilvēki sēž ērtos birojos, saņem neskaitāmus bonusus, kurus uzskata par pašsaprotamiem, un blogo, ka darbs štruntīgs, boss riebīgs, alga maza un vispār dzīve ir briesmīga. Kāda bija situācija pirms simt piecdesmit-divsimts gadiem? Cilvēki uzņēmās netīrus un slikti apmaksātus darbus un priecājās, ka viņiem vispār ir darbs! Nebija nekādas sociālās aizsardzības, nekādu bezdarbnieka pabalstu. Kas palika bez darba, varēja mirt badā. Kādēļ kādreiz ģimenēs bija astoņi-desmit bērni, bet tagad tikai divi-trīs? Tādēļ, ka puse no viņiem nomira, nesasnieguši piecu gadu vecumu! Cilvēki masveidā mira no slimībām, kuras mūsdienās itin viegli var izārstēt. Cik dzīvības izglābis, piemēram, penicilīns? Mūsdienās cilvēkiem ir tādas iespējas, kādu nekad iepriekš nav bijis. Brīžam jau aiziet līdz absurdam – lai kļūtu par dziedātāju, nav jāprot dziedāt, lai kļūtu par modeli, nav svarīgs izskats, lai kļūtu par rakstnieku, nav jāprot rakstīt. Cilvēki var apceļot visu pasauli, ar Interneta palīdzību atrast draugus visās pasaules malās. Un, pats galvenais, karš, kas gadu simtiem, tūkstošiem tika uzskatīts par normālu savstarpējo nesaskaņu risināšanas veidu, tagad ir aizliegts! Par to parūpējušies ANO statūti. Un tie ir tikai daži piemēri. Tā ka nemēģiniet man iestāstīt, ka viss ir slikti un pasaule iet uz beigām. Cilvēka daba gadsimtu gaitā nav pārāk mainījusies, bet pati pasaule ir mainījusies uz labo pusi. Vienmēr, kad liekas, ka ir slikti un pēdējā stundiņa klāt, vajag palūkoties pagātnē. Deviņos gadījumos no desmit cilvēki sapratīs, ka tik slikti nemaz nav.
- Tur nu es tev pilnībā piekrītu, - es teicu. Pie šāda monologa nevienam no mums vairs nebija, ko piebilst.
Nemanot bija iestājies Jaunais gads. Mēs to bijām sagaidījuši tepat „Glory & Shame”, kur 31. decembra vakarā mūsu nenogurdināmā interjeriste un pasākumu organizētāja Vivjena bija sarīkojusi krāšņu ballīti. Viss klubs bija izrotāts ar spīguļiem, pie sienām bija saliktas fotogrāfijas, kuras veidoja kolāžu ar 2009. gada notikumiem, bet uz lielajiem ekrāniem nepārtraukti tika translēti sižeti no Jaungada sagaidīšanas pasākumiem dažādās pasaules valstīs. Ņemot vērā laika joslas, liela daļa sižetu bija iepriekš atlasīti un samontēti. Ballītes nagla bija dažādu tautu Jaungada tradīcijas. Īsi pirms pusnakts katram tika izdalītas divpadsmit vīnogas no saldēta „SLOOD”, kuras vajadzēja norīt, skanot pulksteņa sitieniem, vienlaikus ievēloties vēlēšanos. Man grūti pateikt, kas bija jautrāk – rīt „vīnogas” vai skatīties citus to darām. Otrajā stāvā esošie, tikuši galā ar spāņu tradīciju, ķērās klāt itāļu tradīcijai un meta lejā dažādas sev nevajadzīgas lietas. Protams, pirmais stāvs bija piebāzts ar vampīriem, tādēļ daudzi priekšmeti uzkrita kādam uz galvas un tas visu tikai padarīja jautrāku.
Sagaidot Jauno gadu, Džeks bija pajokojis, kā es grasos atzīmēt drīzo jubileju, ar to domājot manas pārvēršanās gadadienu. Atbildes vietā es ņēmu un iebakstīju viņam sānā. Šī gadadiena man nekad nebija bijusi svinamā diena. Parasti janvāris man bija gana aizņemts mēnesis, lai par 19. datuma nozīmi neaizdomātos, taču šogad apritēja 110 gadi kopš pārvēršanās, kas bija diezgan apaļš skaitlis, tādēļ bija maza cerība, ka šis datums paslīdēs garām nepamanīts. 19. janvāris ne tikai iezīmēja manas jaunās dzīves sākumu, tas neizbēgami atgādināja apstākļus, kuri man savulaik lika pieņemt šādu lēmumu. Starp citu, kopš tā laika es vairs nekad nesagaidīju Jauno gadu Parīzē, jo tad man būtu jādomā par Lorensu un to, kas mums nebija lemts.
Kā parasti, mums ar Džeku bija ambiciozi plāni Jaunajam gadam. Šogad mēs bijām apņēmušies paplašināt „SLOOD” noietu un Džeks meklēja veidus, kā ieinteresēt par mūsu preci Austrumeiropas vampīrus. Pēdējā laikā viņš to vien darīja kā meklēja kontaktus ar turienes vampīriem un centās noorganizēt mums darījumu braucienu, lai varētu klātienē pastāstīt par mums, „SLOOD”, „Renviro” un „VampNet”. Es cerēju, ka viņam izdosies.
Visādi citādi mūsu dzīvē īpašu pārmaiņu nebija: biznesā viss ritēja gludi, mēs priecājāmies par iespēju satikt mūsu aizņemtos draugus, savukārt Lanss pēc pēdējā konflikta bija pierāvies un par viņu kādu laiku nekas nebija dzirdēts.
Man nebija ne jausmas, ko mums nesīs 2010. gads, taču es zināju, ka garlaicīgi nebūs – mūsu pasaulē tas nemaz nebija iespējams. Es pabeidzu rakstīt nedaudz aizkavējušos Jaungada apsveikumu un nospiedu pogu „sūtīt”. Datora ekrānā parādījās uzraksts, ka uzdevums izpildīts. Es pasmaidīju, pacēlu uz galda esošo glāzi ar „SLOOD” un domās uzsaucu sev tostu.
Kristīne Čeirāne (c) 2010
Nākamā epizode - 05.01.2011
