local-stats-pixel

Paralēlā pasaule (15. epizode)0

 32  0

- Džeks tevi drīz pametīs. Tu viņam esi apnikusi. Tāpēc tavā vietā būšu es. Džeks pats man teica.

Runātājas seja bija savilkta pašpārliecinātā grimasē, lūpas bija sakniebtas un visa viņas poza pauda pilnīgu pārliecību pašam teiktajam. Kaut kas man viņā atgādināja mazu bērnu. Laikam pie tā bija vainīgs viņas pirmsskolas vecuma līmeņa intelekts un āriene: Šērlijas Templas cienīgas sprogas, platmale ar rozā lentu, gaiši pelēks putekļu mētelis, zem kura apakšmalas vīdēja tādas pašas krāsas kleita un pieskaņotas kurpītes. Rokās viņa turēja mazu pelēku rokassomu un vairākus iepirkumu maisiņus.

Es uz viņas teikto reaģēju ar smaidu – šī nebija pirmā reize, kad kāda no Džeka mīļākajām man ko tādu sacīja. Visas, kuras bija kopā ar viņu, pēc kāda laika nez kādēļ sāka domāt, ka Džeks ar viņām dalīsies savā bagātībā un mani patrieks.

- Ak tā? Vai Džeks tev pateica arī to, ka viņam pieder tikai puse no visas mūsu bagātības? Es radīju „SLOOD” un „Renviro”, viņš radīja „VampNet”. Kopā mēs radījām „Glory & Shame” un klīniku. Džeka paša bagātība pirms mūsu satikšanās bija tikai kādi divdesmit miljoni. Šobrīd viņš šo summu ir dubultojis. Ja salīdzina ar mūsu kopējo bagātību, nav daudz, bet arī tā ir nauda, - es teicu un ļauni pasmaidīju.

Leslijai šāda atbilde nepavisam negāja pie sirds. Viņas mīlīgajā sejiņā acumirklī parādījās dusmu pilna izteiksme un viņa pat piecirta kāju. Tas pievērsa apkārtesošo cilvēku uzmanību. Pārdevējas mūs tramīgi vēroja, gaidot, kā situācija risināsies tālāk. Ņujorkas dārgie veikali nebija vieta, kur tika skaidrotas attiecības un rīkotas scēnas.

- Nav taisnība! Tu vienkārši baidies. Džeks tev pametīs un tu to zini! Tos smieklīgos četrdesmit miljonus vari paturēt sev! – viņa nošņāca tik klusi, lai to varētu dzirdēt tikai es.

Oho, es nodomāju. Leslija, izrādās, prata aritmētiskas darbības! Mani fascinēja viņas attieksme, nosaucot četrdesmit miljonus dolāru par nieka summiņu. Man tā patiešām bija nenopietna summa, jo kopā ar Džeku mēs 18 gadu laikā bijām nopelnījuši gandrīz miljardu, savukārt Leslija laikam dzīvoja fantāzijās. Būt kopā ar vienu no diviem pasaules varenākajiem vampīriem un tikt pie viņa bagātības bija vilinoša doma.

- Leslij, mīļumiņ, jo ātrāk tu atmetīsi šīs iedomas, jo labāk. Tu Džeka dzīvē esi ienākusi uz laiku, savukārt es būšu viņam līdzās vienmēr. Mani un Džeku saista vienošanās – ja viņš izdomās nostumt mani malā, viņam par to pienāksies sods. Ja es izdomāšu tikt vaļā no Džeka, sods gaidīs mani. Un, ja jau tu esi Džekam tik tuva, tu zini, kāds ir sods. Džeks no manis var aiziet tikai miris.

Sakot šos vārdus es biju pieliekusies viņai tuvāk un mans skatiens bija kļuvis draudīgs. Leslija atvēra muti, lai kaut ko teiktu, bet nespēja piemeklēt vārdus. Man šī saruna bija apnikusi, tādēļ es pagriezos uz papēža un izsoļoju laukā uz ielas. Žēl, ka Lesliju biju satikusi tieši šobrīd – biju noskatījusi sev skaistu mēteli. Nu man nāksies iegriezties „Donna Karan” veikalā vēlreiz.

- Es šodien satiku Lesliju. Viņa man mēģināja iestāstīt, ka tu mani pametīšot un turpmāk visu pārvaldīšot kopā ar viņu.

Džeks sirsnīgi iesmējās. Viņš tikko bija ienācis viesistabā. Es sēdēju uz dīvāna un, viņu gaidot, biju īsinājusi laiku, raugoties uz pilsētu no 25. stāva.

- Es ceru, ka tu viņai nenoticēji. Pretējā gadījumā man ar bažām jāraugās, vai kaut kur tuvumā nav nolikts miets.

Es pasmaidīju un parādīju viņam savas plaukstas.

- Ja es ticētu visam, ko man saka, tad jau sen būtu izpostījusi mūsu abu dzīves. Turklāt esmu pieradusi, ka tavas mīļākās mūždien tīko ieņemt manu vietu. Klēra, Lūsija, Ketrīna, tagad Leslija... Viņas visas ir vienādas. Kur tu tādas muļķītes atrod?

Visām Džeka sievietēm bija kopīga pazīme – neviena no viņām neizcēlās ar intelektu.

- Tepat Ņujorkā. Un, starp citu, tavs pārmetums nav korekts, - viņš aizrādīja. – Kā klājas Lerijam?

- Cik man zināms, tad labi.

Lerijs bija mans mīļākais, no kura es pirms neilga laika biju pašķīrusies. Viņš bija vīrietis ar žilbinošu ārieni un domāšanas nenomocītu prātu. Tieši āriene un bezrūpība bija par iemeslu tam, ka viņš savulaik tika pārvērsts vampīrā. Pagājušā gadsimta 30.-jos gados Lerijs bija jauns dīkdienis, kurš vadīja savas dienas gulēdams līdz pusdienlaikam, bet vakarus pavadīja bāros un kazino, iztiekot no naudas, kuru ieguva, ielaižoties ar bagātām sievietēm. Kādu vakaru viņš iepazinās ar divām neticami skaistām jaunām sievietēm un devās viņām līdzi. Vampīrēm bija sakārojies jaunu rotaļlietu un viņas Leriju pārvērta. Pēc apmēram 20 gadiem Lerijs viņām apnika un viņas viņu patrieca. Neizturēja – Lerijs bija skaists kā Apolons, taču dumjš kā zābaks.

- Vai vari man izskaidrot, kādēļ gudri un veiksmīgi vīrieši nereti izvēlas padumjas sievietes? – es jautāju. Es tiešām nesapratu, kādēļ Džeks un arī citi man zināmi vampīri nereti sagājās ar sievietēm, kurām smadzenēs bija ne vairāk par pusotru rievu.

Džeks sakrustoja rokas uz krūtīm un veltīja man burvīgu smaidu.

- Varu gan. Ja gribi būt veiksmīgs, ir daudz jāstrādā un jātur roka uz pulsa. Tas nozīmē atrašanos nemitīgā sasprindzinājumā. Mājas ir tā vieta, kur iespējams atslēgties. Nu lūk, un kad tu nostrādājies pārrodies mājās, vismazāk tu tur vēlies sastapt kādu, kurš pie „SLOOD” glāzes lasa Sartru un vēlas šo grāmatu nekavējoties apspriest. Jā, Leslija nav pārāk gudra, taču, kad es ierodos pie viņas pēc trīsdesmit sešām stundām, kuras pavadītas, uzturot un uzlabojot „VampNet”, es priecājos redzēt viņas bezrūpīgo smaidu un dzirdēt viņas čalošanu.

Kaut kas tāds man nebija ienācis prātā.

- Vīrieši un sievietes tomēr ir atšķirīgāki nekā biju domājusi. Pat ja tās ir īslaicīgas attiecības, es vēlos, lai vīrietis prāta ziņā turētu man līdzi.

- Tad kā tas nākas, ka tu biji kopā ar Leriju?

- Lerijs... Viņš ne par ko neraizējas un ne par ko nesūdzas. Lerijs bauda dzīvi un viņu nav piemeklējusi vampīru sērga – sajūta, ka viss jau ir bijis un neziņa, ko lai vēl tādu iesāk. Esot kopā ar viņu, pārņem tāds miers. Diemžēl viss iepriekšminētais nespēj kompensēt viņa stulbumu. Tas arī bija iemesls, kādēļ no viņa izšķīros.

Es neprasīju, lai maniem vīriešiem IQ būtu stipri virs vidējā, tomēr ilgstoši nevarēju izturēt tādus, kuru intelekta koeficients bija zem 80. Attiecību sākumposmā tas tik ļoti nedūrās acīs, taču ar laiku es sāku ievērot, ka Lerija klātbūtnē nav iespējams izmest kādu jociņu vai frāzi, kurā būtu pieminēta vārdu spēle, kāds mākslas vai literārs darbs vai vēsturiska personība – Lerijs vienkārši nesaprata, par ko ir runa. Tas lika man justies muļķīgi un ar laiku arī sasaistīti, jo visu laiku bija jāseko līdzi tam, ko runāju.

- Manuprāt, tādēļ cilvēkiem tā patīk vērot bērnus spēlējamies, - Džeks piebilda. - Tu vari visu dienu noņemties ar skaitļiem un tad atnāc mājās un ieraugi kādu, kurš cītīgi domā, kādu krāsu izvēlēties zīmējumam krāsojamā grāmatā. Kāds, kurš ir laimīgs pats par sevi un prasa no tevis vienīgi tavu uzmanību. Ja es būtu cilvēks, man būtu gudra dzīvesbiedre un pulciņš mazu, jauku bērnu. Bet, tā kā es esmu vampīrs, tad man ir gudra labākā draudzene un kompanjone un dumjas mīļākās.

Tagad bija mana kārta pasmaidīt.

- Tu nu gan māki iekārtoties.

Starp citu, vēl viens iemesls, kādēļ Lerijs bija piesaistījis manu uzmanību bija tas, ka vinš pēc izskata nedaudz atgādināja Džeku: tie paši gaišie mati, dzidri zilās acis un brīnišķīgais smaids. Ja tā padomā, tad arī visas Džeka mīļākās pēc izskata līdzinājās man. Viņas bija līdzīga auguma, gaiši brūniem matiem un zilām vai pelēkzilām acīm. Dīvaini, ka nebiju to ievērojusi agrāk.

Tā kā mums ar Džeku nebija tēmu, kuras mēs nevarētu apspriest, es neturēju šo atklājumu pie sevis.

- Es tā arī nesaprotu, vai tas ir apzināti vai neapzināti, - viņš sacīja.

- Vai nav dīvaini, ka mēs izvēlamies vampīrus, kuri mums atgādina vienam otru, bet viens ar otru kopā būt nespējam? – es jautāju.

Atbildes vietā gan Džeks, gan es novērsām skatienu.

Kristīne Čeirāne (c) 2010

Nākamā epizode - 15.12.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000