"Ja tā padomā, vampīra dzīvesveids ir pareizāks par pareizu. Mums nav problēmu ar alkoholu un narkotikām, mums nav grūti pareizi ēst, jo pārtika mums ir tikai viena, mūs neķer nekādas slimības..." Kriss sacīja.
"Tostarp venēriskās," Nolans piebilda.
"Kas nenoliedzami ir ārkārtīgi noderīgi," Kriss steigšus piebilda. "Mēs nepārkāpjam likumu, izņemot tās reizes, kad iegādājamies jaunus viltotus dokumentus, krāpjamies ar nodokļiem, pārsniedzam ātrumu un tamlīdzīgi, mēs nepiesārņojam apkārtējo vidi, turam solījumus un ziedojam naudu labdarībai. Vemt gribas no tik pareiza dzīvesveida! Vai mums ir arī kādi trūkumi?"
"Jā, mēs pa naktīm vazājamies apkārt un pārtiekam no cilvēku asinīm."
Mēs visi iesmējāmies. Es klusēdama biju klausījusies abu sarunu, kura norisinājās pie viena no galdiņiem „Glory & Shame”. Džeks šovakar bija atbildīgais par mūziku un viņam nebija laika pļāpāt.
"Kas noticis ar vampīriem? Kopš kura laika mēs no apbrīnotajām, mītiskajām būtnēm esam pārvērtušies būtnēs, kuras krāmējas ar gluži ikdienišķām lietām? Ja cilvēki redzētu, kā patiesībā dzīvo mūsdienu vampīri, viņi ātri vien zaudētu par mums interesi," Kriss turpināja.
"Vecīt, ja tu runā par rēķinu maksāšanu un drēbju mazgāšanu, tad vampīri, ja vien viņi nedzīvo meža vidū, to ir darījuši visos laikos," Nolans aizrādīja.
"Pat medības vairs nav tādas kā agrāk. Reti kurš vairs var atļauties tādu greznību kā viens cilvēks. Pirmkārt, tad ir jātiek vaļā no līķa, otrkārt, pateicoties modernajam dzīvesveidam un piesārņojumam, asinis sākušas garšot daudz sliktāk. Nākas ņemt pa trīsceturtdaļpintei*, bet no vairākiem cilvēkiem."
"Prasmīgi uzbrūkot un apdullinot, upuris pat neatceras notikušo. Kāda laime, ka dzīvojam Ņujorkā - cilvēki šeit ir pieraduši, ka viņiem jebkurā mirklī var uzbrukt nesaprotamu iemeslu dēļ. Rezultātā vilks paēdis un kaza dzīva," Nolans teica. "Uz noziedzniekiem tas, protams, neattiecas. Tos es vienmēr izsūcu sausus."
"Es arī," Kriss sacīja un apklusa.
Šķiet, Krisam bija izbeigušās sūdzības vai arī viņam bija apnicis tas, cik veikli Nolans atrod pretargumentus.
Pēkšņi mūsu acu priekšā nozibēja kaut kas balts un atskanēja Nolana balss:
"Vai man tā tikai liekas vai arī te patiešām ož pēc sēra?"
Es apzināti cēlu skatienu no apakšas uz augšu. Baltas lakādas kurpes, baltas smokinga bikses, balta fraka, krēmkrāsas veste ar zelta izšuvumiem, balts krekls, balts tauriņš, ziloņkaula pastaigu spieķis, rotāts ar no sudraba izgatavotu rēcoša tīģera galvu. Seja bija tieši tāda pati kā parasti: šauras, sakniebtas lūpas, ap kurām bija iegūlies neizdzēšams cietsirdības vaibsts, asi vaigu kauli, ledains zilu acu skatiens, plata piere un pusgari, blondi mati, kuri izskatījās tā, it kā būtu ieveidoti ar cementa, nevis vaska palīdzību. Biju pārliecināta, ka gadījumā, ja klubā pēkšņi no nekurienes sāktu pūst vējš, uz viņa galvas ne matiņš neizkustētos no vietas. Mūsu priekšā stāvēja ciema lielākais dendijs, Viņa Augstība Lanss Maierlings. Zinot viņa augstprātību, brīnums, ka viņš nebija izvēlējies sev uzvārdu Hābsburgs*.
Lanss ik pa brīdim mēdza uzrasties, lai uzbrauktu augumā man un Džekam, pie viena neaizmirstot nokritizēt „Glory & Shame”: ieejas maksu (izspiešana!), „SLOOD” cenas bārā (laupīšana!), interjeru (bezgaumība!) un mūziku (ārprāts!).
"Sveiks, Lūcij, tas ir, Lans," es teicu.
Lanss saviebās. Šī nebija pirmā reize, kad „nejauši” biju viņu nosaukusi Harija Potera sāgas varoņa vārdā.*
Lanss veltīja mums skatienu, ar kuru varētu pārvērst ledū Karību jūras salu un aizdomīgi saldā balsī sacīja:
"Labvakar, Elisa. Labvakar, Nolan. Labvakar, Kris."
Lai arī kāds bija Lansa šīvakara ierašanās iemesls, tas noteikti bija kas nelāgs.
"Dzirdēju, ka tu interesējoties par „Grosholt” akcijām," Lanss teica.
„Grosholt” bija neliela, bet perspektīva firma, kurā es grasījos ieguldīt naudu.
"Kā tu to zini?" es jautāju. Par šo nodomu es tikpat kā nevienam nebiju stāstījusi.
"Tas ir diletants, kurš neseko līdzi savu ienaidnieku dzīvei," Lanss atteica. "Vari nepūlēties, viņiem vairs nekas nav pārdodams."
Man vajadzēja pāris sekundes, lai apjaustu viņa teikto vārdu jēgu.
"Tu tās nopirki, vai ne?" Manā balsī skanēja neslēptas dusmas.
"Bet protams," Lanss teica un veltīja man tādu smaidu, ka, ja es būtu cilvēks, man no tā būtu uzmetusies zosāda.
Lanss man bija no deguna priekšas nocēlis darījumu, ar kuru es gada laikā būtu nopelnījusi 16 miljonus dolāru. Es nenovaldījos un nošņācu:
"Kāds tu esi mērglis!"
No šīs replikas Lansa smaids kļuva tikai platāks. Ko lai tādu riebīgu viņam pasaka? Žēl, ka Džeka nebija līdzās. Viņš prata Lansu tā nokaitināt, ka parasti Lanss neizturēja un aizlasījās. Par laimi, palīgā nāca Nolans.
"Lans, tev gadījumā nav laiks doties uz Losandželosu? Starp citu, vai tu ar saviem upuriem arī izklaidējies, pirms viņus nogalini?"
Es nesapratu tikko teiktā jēgu, savukārt Lanss acīmredzot negrasījās neko paskaidrot. Viņa sejas izteiksme mainījās acumirklī: tajā vairs nebija ne miņas no pašapmierinātības. Lanss veltīja mums ledainu skatienu, apcirtās uz papēža un aizgāja.
"Vai kāds man varētu izskaidrot, kas tikko notika?" es jautāju.
"Tu nezini?" Krisa balsī skanēja pārsteigums. "Lanss dodas baroties uz Losandželosu. Viņš medī jaunas meitenes, kuras atbraukušas iekarot Holivudu – modeles, aktrises, dziedātājas. Parasti viņš izliekas par talantu aģentu vai kādu producentu un tā ievilina meitenes savā slazdā."
Es nespēju tam noticēt.
"Kāds nelietis!" es iesaucos. "Un šis tips man mēģina iegalvot, ka tirgot mākslīgās asinis ir slikti!"
Es iesēdos dziļāk sarkanā samta dīvānā un sakrustoju rokas uz krūtīm. Manī iekšā viss vārījās – gan „Grosholt” akciju dēļ, gan tādēļ, ka Lanss bija izrādījies krietni lielāks kretīns un divkosis, nekā man bija licies.
"Vampīru pasaules trūkums - tev nespīd piedzīvot savu ienaidnieku-vampīru nāvi!" Kriss pēc brīža sacīja.
"Nesaki, nesaki..." Nolans atkal viņam iebilda. Šķiet, šovakar nebija nekā tāda, kam viņš varētu piekrist. "Vai esat kādreiz satikuši vampīru, kurš vecāks par 400 gadiem?"
"Esmu satikusi vampīrus, kuri apgalvoja, ka dzimuši Senās Romas laikos, bet pietika uzdot pāris jautājumus par Romas politiku un sadzīvi, lai saprastu, ka viņi melo. Visi, ko pazīstu, ir dzimuši, agrākais, 17. gadsimtā," es teicu.
"Ko mēs no tā varam secināt?" Nolans jautāja.
Atbilde skanēja no manas mutes:
"Un ja mūžīgā dzīve nemaz nav mūžīga?"
"Tas nu gan būtu nejauki. Vispirms man vajadzēja laiku, lai pierastu pie tā, ka esmu nemirstīgs, tagad tu man mēģini iestāstīt, ka varbūt neesmu viss," Kriss neapmierināti teica.
"Skaties uz to no gaišās puses," Nolans sacīja. "Ja vampīri ir mirstīgi, tad tāds ir arī Lanss. Nabadziņš. Ja šis atstieps kājas, gribētāju uzspļaut uz viņa kapu netrūks. Pie tā droši vien izveidosies jūdzēm gara rinda."
Šī doma mums uzreiz uzlaboja garstāvokli.
*trīs ceturtdaļpintes ir aptuveni 450 ml
*Hābsburgi bija Austroungārijas karaliskā ģimene. Maierlingas pils bija viena no viņu rezidencēm
*Lūcijs Malfojs, pārliecināts ļaunā burvja Voldemorta atbalstītājs un Harija Potera ienaidnieka Drako Malfoja tēvs
Kristīne Čeirāne (c) 2010
Nākamā epizode - 17.11.
