local-stats-pixel

Parādi Man Mīlestību(11)0

 229  0

Es jūtu tavu elpu.

Es jūtu tavus pieskārienu uz kakla.

Es zinu, ka tās ir tikai iedomas.

Tapēc atgriezies pie manis, lai tā būtu īstenība.

Un protams dziesma arī ir. :)

Selīna iegāja palātā un aiztaisīja durvis. Viņa cerību pilna paskatījās uz Raienu, kas gulēje pieslēgts pie sistēma, bet viņa acis bija aizvērtas. Viņa nodūra galvu un novilka mēteli. Selīnai tik ļoti sāpēja, ka viņa acis joprojām bija aizvērtas. Viņa vairs nezināja, ko darīt, lai viņš atvērtu acis.

-Selīna?- Viņa izdzirdēja savu vārdu. Šo balsi atpazītu jebkur. Selīna pacēla acis un skatiens sastapās ar veca vīra acīm, kas izskatījās skumju pilnas. Džons Stenfords norādīja ar roku sev blakus uz dīvāna. Selīna neko neteica, un aizgāja apsēsties viņam blakus. Džons izskatījās, ka būtu novecojis vēl pa desmit gadiem, lai gan viņš neizrādīja tik ļoti savas emocijas, viņa zināja, ka arī viņam bija sāpīgi. Raiens tomēr bija viņa pirmais mazdēls, pirmdzimtais.

-Tu atpūties?- Džons pajautāja, un viņa juta vecā vīra skatienu. Selīna pievilka sev tuvāk klāt ceļus un skatījās uz Raienu. Viņai tik ļoti viņu vajadzēja.

-Jā.- Selīna klusi atbildēja un vairāk neko neteica. Ko gan, lai viņa teiktu? Nebija pat ko teikt un par ko runāt. Ja viņš iesāks runāt par Raienu, tad Selīna zināja, ka var neizturēt un izplūst asarās. Šie Ziemassvētki būs citādi. Nebūs prieka un ģimenes sanākšanas pie vakariņu galda, un no rīta netiks atvērtas dāvas, un netiks priecāties par tām. Stenfordi pat bija atcēluši Ziemassvētku balli, visa notikuma dēļ. Prese bija pilna ar to, ka Raiens bija sašauts birojā un kaut kādā veidā tomēr viņi uzzināja par viņiem. Bet šoreiz Selīna varēja teikt jau atkal, paldies, Serēnai, kura ātri visu nogludināja un presei tika izstāstīt ticamu stāstu. Ka viņi satiekās tikai nesen, un vēl nevēlējās atklāt savas atiecības. Vairāk nekas netika minēts par viņu atiecībām.


-Raiens dzīvos, viņam viss būs labi.- Selīna ievilka elpu, viņa vēlējās kliegt.

-Izbeidziet, vienkārši beidziet.- Selīna klusi nočukstēja un turējās, lai atkal neizplūstu asarās. Visas nedēļas garumā katru dienu, viņa bija raudājusi. Acis bija bija apsārtušas, baltie acāboli bija sarkani un likās, ka acis pat sāp no raudāšanas.

-Piedod, es nedomāju ko saku.- Džons noteica un piecēlās kājās. Vai viņa bija aizvainojusi Džonu?

-Palieciet, lūdzu.- Selīna paskatījās augšup uz viņu un cerēja, ka patiešām nav viņu aizvainojusi. Viņa tomēr tā nevēlējās.

-Visu laiku, kāds atkārto, ka viss būs labi, un kad tas tiek pateikts, es vēlos vienkārši raudāt.- Džons apsēdās blakus un apskāva Selīnu. Viņa uzlika galvu uz viņa plecu un par vaigiem gribot vai negribot atkal sāka tecēt asaras.

-Katru dienu, es ceru, ka viņš atvērs acis, bet vienmēr prātā iezogās bailes, kas notiks, ja viņš tomēr neatvērs acis. Ko es darīšu ar sevi un savu dzīvi?- Selīna nezināja, kāpēc sāka Džonam to stāstīt, bet viņai bija ar kādu jārunā, viss, kas bija sakrājies, jau bija par daudz.

-Viņš atvērs acis un dzīvos.- Džons jau atkal izteica cerību, Selīna ticēja viņam. Raienam nemaz nebija izvēles, viņam tas bija jādara, viņam bija jācīnās. Selīna zināja arī to, ka Raiens bija cilvēks, kurš nepadevās, viņam vienmēr patika uzvarēt.

-Skatoties uz viņu, es atceros visu, kas starp mums ir noticis un vēlos, lai tas atkal atkārtojās. Liekās, ka pat jūtu viņa pieskārienus uz sava ādas, viņa elpu. Tas ir tik neizturami, tas tik ļoti sāp.- Selīna raudāja un ļāva, lai Džons viņu mierina, lai gan viņa bija pateikusi savas izjūtas tas nepalīdzēja mazināt sāpes, kas lauzās uz āru. Džons neko neteica, bet vienkarši viņu turēja un auklēja, kā mazu bērnu.
Selīna nebija nevienam atļāvusi sevi mierināt, bet tomēr tagad viņa saprata, ka ir tik labi, ka tomēr ir kāds kas mierina. Vienmēr tas bija Raiens, kas viņu mierināja brīžos, kad viņa jutās slikti. Viņš vienmēr bija klāt un darīja visu, lai viņa justos labāk. Raiens viņus glāba brīdi, kad likās, ka visa pasaule sabrūk. Toreiz, kad viņi zaudēja abu bērniņu, laime bija tik īsa. Selīna redzēja un zināja, ka arī viņam sāp. Raiens viņus glāba, tieši tajā brīdī, viņš neļāva, lai viņa sabruktu pavisam un neļāva, lai viņu stāsts beigtos. Viss, ko viņi bija piedzīvojuši kopā, tas viss veidoja viņu stāstu. Selīna aizvēra acis, viņa juta, ka miegs viņu pārņem savā varā, negulētās naktis lika par sevi manīt un ja viņa gulēja, tad tās bija tikai pāris stundas.

*Pirms sešiem gadiem.

Selīna beidzot bija tikusi prom no sava tēva un bija pārvākusies uz dzīvokli, ko tēvocis viņai atdeva un tas atradās tieši blakus Raienam, izrādās viņi ir kaimiņi. Selīnai patika skats, kas pavērās pa logu, visa Ņujorka un tās parks viņas acu priekšā, tas bija tik burvīgs skats. Selīna vēl aizvien nespēja aizmirst nakti, ko pavadīja kopā ar Raienu. Tas visu laiku maisījas viņai par prātu. Viņa skūpsti, pieskārieni, elpa. Selīna nopurināja galvu, viņa nevarēja pat cerēt. Viņš ir pieaudzis vīrietis, sešu gadu starpība tas ir daudz. Viņai bija tikai astoņpadsmit, bet viņam divdesmit četri. Raiens bija viņai zvanījis, bet viņa to neņēma vērā. Selīnu no domām iztrūcināja zvans, kas atskanēja. Kāds bija pie durvīm. Selīna aizgāja līdz tām un pat nepaskatījās, kas ir atnācējs, viņa atvēra durvis un priekšā stāvēja Raiens. Sirds sāka sisties straujāk un elpa paātrinājās.
-Ko tu vēlies?- Selīna pajautāja cik vienaldzīgi spēja, viņa nedrīkstēja ļauties izjutām, kas viņu pārņēma Raiena Stenforda tuvumā. Raiens neaicināts ienāca dzīvoklī, Selīna aizvēra durvis. Tas skatiens jau vien likās, ka tūlīt nobeigs viņu.

-Es zinu, ka tu tā pat kā es nespēj nedomāt par to, kas notika starp mums.- Raiens uzreiz noteica. Selīna ievilka elpu, ko viņš ar to grib teikt?

-Tas... bija....tikai....viens nakts sakars.- Selīna no sākuma to teica raustoties, bet pēdējies trīs vārdi tika pateikti drosmīgi.

-Es gan tā nedomāju un tu arī nē, nemelo man un sev Selīna.- Raiena acis likās, ka viņu hipnotizē. Jā, viņa vēlējās, lai viņš atkal pieskartos, skūpstītu viņu, bet vai tas būtu pareizi?

-Raien, labāk ej, mēs to nevaram turpināt.- Viņa drosmīgi noteica un cerēja, ka viņš aizies. Ar katru brīdi palika grūtāk uzturēties viņa tuvumā likās, ka gaiss sāk trūkt.

-Varam, tikai saki jā.- Raiens pienāca tuvāk. Selīna atkāpās un tā kamēr viņa atdūrās pret sienu. Raiens uzlika rokas katra savā pusē, viņa bija iesprostota starp viņa augumu un sienu. Elpot sāka kļūt grūtāk, sirds likās, ka apstāsies. Tomēr prāts kliedza, ļaujies.

-Selīna?- Viņš nosauca viņas vārdu, kā jautājumu. Viņa pacēla acis un ieskatījās viņam acīs. Likās, ka laiks zūd un paliek tikai viņi divi vien.

-Jā.- Selīna nočukstēja un Raiens pieliecās, lai skartu viņas lūpas. Selīna ļāvāsviņa lūpām. Viņa nespēja pretoties, tas bija pārāk grūti. Viņa rokas apvijās ap Selīnas augumu un pievilka sev klāt. Selīna aplika rokas viņam ap kaklu un pacēlās pirkstgalos. Raiens satvēra viņu ciešāk un pacēla gaisā, lai viņu sejas būtu vienādā līmenī, lai varētu turpināt skūpstu un ļauties jūtām.

Pievienotie video



Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000