Lauma
Biju nonākusi savās, jā, beidzot savās mājās. Rokas bija nosalušas un kāju īkšķi nejūtīgi, bet stundu gara pastaiga ar Žeņu, izrunājot dzīvi, bija tā vērta.
Kā ierasti pavēsajā virtuvē mani sagaidīja neierastā Laura. Ko tad viņa šeit? Izdzina mani, tagad vāks atpakaļ?
“Ak, Lauma, beidzot mājās esi!” māsa pielēca kājās, tikko kā atpogāju mēteļa pogu.
“Nu ja, mājās!” uzsvēru pēdējo vārdu tā, it kā tas būtu kaut kas patiešām īpašs.
“Klausies, piedod, ja tevi aizvainoju, bet rītvakar man ir jāsatiekas ar tēti un es gribētu, lai tu man būtu līdzi!” Laura, uzliekot roku uz mana bicepsiņa, sacīja.
Noraustīju plecus un skatījos griestos, jo neīpaši vēlējos ielaisties sarunās ar māsu. Es nespēju dusmoties uz cilvēku, kas man ir tik svarīgs.
“Tad tu varētu? Piektdiena, tik.. un vakarā pasēdēsi, naktī iesi ballēt!” viņa nogrozot galvu, vēlreiz pārvaicāja.
“Ah, labi!” pasmīnēju un saņēmu veiklu apskāvienu no Lauras.
Tad viņa paķēra somu, kas bija nomesta priekšnamā uz zemes, un aizksrēja, visticamāk, modes darīšanās.
Ieejot viesistabā, pamanīju tēti, kas bija pielipis pie televīzoru un skatījās hoķi. Mamma, savukārt, bija pielipusi pie papīru kaudzes, brilles uz deguna uzstūmusi.
Paskrēju vecākiem garām un, kā jau ģimenē ierasts, pielipu pie kaut kā. Šoreiz tas bija dators. Kad to ieslēdzu, skypā pazibēja ziņa no Helvja.
‘čau’
‘sveikiņi, kā iet?’
Tad beidzot tas āksts ir dabūjis wi fi. Beidzot viņš ir pie sava tēta. Emocionāls brīdis.
‘labi, jums?’
‘Ai, Juļai visādi.. vispār daudz kas sakāms.’
Ilgi gaidīju no viņa atbildi, līdz sagaidīju. Veselas sešas minūtes.
‘negribu zinat par Juliju, gribu zināt par tevi’
Apstulbu. Kāds sakars man? Jūlija taču bija tā, ko viņš pameta, nevis es.
‘par mani?’
‘jāa, kā iet?’
‘kāds sakars man? tu vispār neapzinies, kas notiek ar tavu Jūliju’
‘manu?’
Kā lai viņam to tā saudzīgāk uzraksta? Vai tā uzreiz izspert, ka viņa ir stāvoklī? Pati Juļa to viņam nepateiks, tāpēc jādara tas man.
‘Jūlija ir stāvoklī’
‘un kāds man ar to sakars? :D’
Viņš, idiots, vēl smejas. Nesaskatu tur neko uzjautrinošu.
‘sen jau bija gaidams’
Un šī piebilde pavisam noteikti nebija prasīta.
‘tava sīkā dzīvībiņa, neinteresē?’
‘tas nav mans. Mums nekas nav bijis’
Tagad mega maksimāli apstulbu. Vēl jo vairāk, ja tas patiešām nav Helvja bērns. Kura gan cita tas ir? Ne jau mans. Lol.
‘klau viņu var sazvanītt?’
‘ja vien grasies teikt ko uzmundrinošu!’
Atbildi nesaņēmu jau divas stundas. Tātad runā patiešām ilgi vai nemaz nav saņēmies viņai uzzvanīt. Esmu šokēta tik ļoti, ka nezinu, ko lai īsti saka.
