local-stats-pixel

Par mums (35)1

 197  3

Lauma


Iespēros mājās, kaut ko skaļi dziedādama. Garīgais man bija labāks par labu un šobrīd, zem ziemas kurtkas, man apakšā bija Ārčija džemperīts, uz kura aizmugures bija rakstīts viņa uzvārds - Janičenoks, bet uz priekšpuses kreisajā stūrī viņa hokeja numurs - piecpadsmit.

“Ui..” iesmējos, kad iegāju virtuvē, kur pie galda pamanīju Lauru un viņai pretī sēdēja viņas tētis.

Ak, mans, dievs.. Viņš patiešām ir tas, ar ko sakāvās Helvis. Tie paši tumšie mati un tas draudīgais smīns. Tik līdzīgs manai māsiņai. Sāku jauki smaidīt, bet centos smaidu paslēpt zem lūpu košļāšanas.

“Labvakar!” norūcu.

“Sveiki!” vīrietis pakratīja galvu, pieceļoties kājās. Viņam mugurā bija tas pats mētelis. Tas pats, tumši pelēkais. Šausmas, ceru, ka viņš mani neatcerās.

“Lauma, Lauras pusmāsa!” pasniedzu viņam savu roku.

“Māris!” viņš sacīja, viegli paspiežot manu roku. “Lauras tēvs. Tā var teikt.”

Es turpināju smaidīt un novērot Lauru, kura nu jau bija piecēlusies kājās un grasījās pavadīt Māri.

“Bija prieks iepazīties. Kaut gan redzējušies jau esam!” Lauras tētis pakratīja galvu, ejot ārā no virtuves.

Es joprojām smaidīju kā retards, jo sametās pamatīgs kauns no tā, ka es vispār esmu viņu redzējusi kaut kur, kaujamies ar Helvi. Ak, Helvis, pareizi. Pavisam cits stāsts.

Centos nenoklausīties viņu atvadīšanās sarunu, tāpēc sāku ēst viņu ēdiena paliekas. Nepārspējami garda napaleona kūka un superīga apelsīna sula, kā arī rafaello. Vieni saldumi!

Man tiešām prieks, ka Laura spēja saņemties un uzrakstīt Mārim. Tagad viņa vismaz zin, cik bagāts ir viņas tētis. Iphone un kruta mašīna, kā nekā. Varu derēt, ka Māra ģimenei Laura būs pamatīgs pārsteigums.

“Ņu, stāsti!” kad Laura atgriezās virtuvē, es jau biju paspējusi apēst visus rafaello.

“Ko?” viņa plati smaidot, vaicāja.

“To, kāds ir tavs tētis!” iesaucos, saķerdama māsu aiz viņas vēsajām plaukstām. Nodūrusi skatienu, viņa plati smaidīja. Abas esam retardes. Tas laikam no mammas.

“Ļoti jauks cilvēks!” viņa teica, apsēsdamies man pretī. “Nākošās brīvdienās sarunājām tikties ar viņa ģimeni. Viņš visu laiku atkārtoja to, ka ir ļoti stulbs bijis, nekontaktējoties ar mammu un nemēģinot neko uzzināt par mani.”

“Jēzus, šitāda putra!” sapurināju galvu.

“Jā, tā gan ir!” Laura sacīja, mutē iemesdama kūkas drupačas.

Sapratu, ka māsa nesevišķi vēlas šo tēmu šobrīd apspriest. Domāju gan, viņa šodien satika savu tēti. Tas taču ir kaut kas nenormāli svarīgs priekš viņas, kā arī priekš manis.

“Klausies, Lauma, es rīt eju pie daktera pēc darba. Varēsi ar mani atnākt?” vienu roku zem zoda palikusi, māsa iesmējās.

“Protams!” teicu. “Kāds ārsts?”

“Es negribu, lai tu nobīsties, vai kaut kas tāds..” Laura ievilka dziļu elpu. “.. bet lieta tāda, ka man ir audzējs!”

“Ko?” iebļāvos.

Kāds audzējs? Māsai nevar būt audzējs! Audzēji ir slikti. Fuj, pē, kaka!

“Tak nebļauj!” viņa sāka smieties. “Daktere saka, ka tas ir labdabīgs audzējs un drīzumā būs jāizoperē, tikai gribu, lai kāds man ir blakus, kad mani iebāž tādā kā trubā un liek man lēni elpot!”

Noriju lielo siekalu kamolu un uzlūkoju tik ļoti veselīgo māsu, kurai nevar būt audzējs.

“Un kur viņš ir?” klusi vaicāju.

“Galvā!” viņa līksmi noteica, vācot no galda nost traukus. “Tici man, viss ir ok un nevajag satraukties!”

“Un cik ilgi viņš ir?” nedaudz paaugstināju balss toni.

“Apmēram pusgadu.” viņa teica, aplaizot lūpas.

Beidzot māsa man iestāstīja, ka audzējs nav nekas bīstams un es varēju mierīgi uzelpot, lai gan uztraukums nemaz nav pazudis. Es ļoti uztraucos par savu māsu, jo viņa man ir vistuvākais cilvēks.

Novēroju, kā viņa mazgā traukus un tad nolēmu, ka man ir jādodas mācīties, jo, kā nekā, rīt ir skola, pieci kontroldarbi, desmit konsultācijas un divi darbi, kas jālabo. Paldies!


Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000
tas teksts - Fuj. Pē. Kaka. - mana bērnība : DD
 0  0 atbildēt