Par mīlestību2

Mīlestība – kas tas ir par zvēru un, ko viņš ziemā ēd? Ļoti neizdibināms vārds, jo tik pat neizdibināma ir mīlestības daba. Vienu dienu kā nezināms, bet skaidri sajūtams un stiprs spēks tas sagrābj mūs savos apskāvienos un pieaudzē neredzemus spārnus ar kuriem cenšamies pacelties gaisā, lai uz mirkli būtu divatā. Bet nākamā mirklī tā spārnus lauž un liek mums krist – katram uz savu pusi. Bet, ja jau mīlestības radītās sāpes bieži vien mūs nomoka un ikreizi, kad grasāmies atkal pacelties spārnos mēs zinām, ka vēlāk vajadzēs atkal krist un atkal sāpēs, kāpēc, tad mēs riskējam? Vai tiešām tas īsais brīdis ir tā vērts – sāpēm? Bet varbūt mēs cenšamies izlikties par naiviem un ticēt, ka otreiz nesāpēs, ka šoreiz paliksim lidojā mūžīgi? Uz šādu jautājumu man atbildes nav, jo ikreizi, kad sajūtu vēderā tauriņu lidojumu, es aizmirstu kā tas bija, ka sāpes grauza mani no iekšas, kā tas bija – lielais krietiens lejā un kā tas bija, kad nākotnes sapņi vienā dienā vienkārši izdzisa. Bet tomēr tas ir tā vērts. Kaut uz dienu, nedēļu vai gadu izbaudīt to smaidu, kuru sniedz vienīgi mīlestība. Padzerties no laimes kausa divatā un izsapņot kopīgu sapni. Tas ir skaisti un reizē nedaudz baisi, jo neviens Tev nedod ne mazāko pavedienu kā tas viss beigsies un vai beigsies! Vai kaut viens kopīgais sapnis piepildīsies vai tomēr nāksies atgriezties uz zemes un gaidīt, kad atkal kāds tevi sadzirdēs un atkal sapņot, un atkal lidot, un atkal cerēt, ka paliksim lidojamā mūžīgi. Nav nozīmes cik ilgi jūs spēsiet lidot, bet gan tam, cik laimes mirkļu lāsītes jūs tvērāt savās plaukstās un cik no tā daudzuma jūs paturēsiet sevī un neļausiet nevienam tos dzēst. Galvenais ir atkal no jauna mēģināt mēģināt pacelties spārnus un ticēt sev, ka tas ir to vērts.

Mīlestība ir kā neizstāstīta pasaka, kura reiz sākas un reiz arī beidzas. Nebaidies grūtību, bet atceries par smaidu, kuru tā sniedz tikai tev.