Šodien es jums pastāstīšu par draudzību.
Vai esat kādreiz iedomājušies- Ko jūs darītu un kā justos, kad no rīta piecēlies konstatētu, ka esat palicis viens pats uz šīs pasaules? Pirmajā brīdī jūs justos labi, bet pēc kāda laika būtu tukšuma sajūta sirdī, sajūta, ka kāda trūkst. Šī sajūta novestu pie domas - Es vēlos, lai kāds būtu ar mani, es vēlos šajā visā ar kādu dalīties. Šis kāds visticamāk ir draugs. Bez citiem cilvēkiem rodas garlaicība, bet ja blakus ir kaut viens labs draugs garlaicīa pārvēršas izklaidē. Domas par draugu, kas varētu būt blakus, noved pie tā- Labāk, lai pasaulē viss ir kā parasti, es nevēlos būt viens. Kad es vienā dienā domāju par šo lietu, par to kā būtu pasaulē vienīgajam cilvēkam, man jau no domas vien sāka pietrūkt draugu. Ķēros pie mūsdienu saziņas līdzekļiem un uzrakstīju īsziņu savai labākajai draudzenei, lai tikai apjautātos kā viņai iet. Redz kā ir- es bez viņas nevaru iztikt.
Katram cilvēkam ir kāds labs draugs, kam var uzticēt visu. Daži domā- Man ir ļoti daudz draugu, tāpēc man ir ļoti labi. Kam man tas viens īpašais- vislabākais? Kā viņš vispār var aizstāt daudz, daudz draugu?- Atbilde ir: Protams daudz draugu ir labi, bet cik no visiem šiem ir tādi, kurus nevēlies pazaudēt? Un ja pazaudē- Cik ļoti tev viņu pietrūks? Pie kura no draugiem vērsīsies, ja būs slikti? Tūkstoš draugu nevar aizstāt vienu vislabāko- īpašo. Tieši tāpēc viņš ir īpašs. Patiess draugs ir tāds viens cilvēks pie kura vērsies vienmēr, kad vajag palīdzību, vienmēr kad vēlies uzticēt kautko. Šis cilvēks tevī ieklausās un ir taisnīgs pret tevi un saka ko domā- kritizē un slavina, klausās un izdzīvo līdzi. Tad, kad izdzirdi- Patiesa draudzība- uzreiz iedomājies par savu īpašo cilvēciņu. Jūs esat nešķirami, daudzi par to smejas un man šķiet- smejas tāpēc, ka skauž. Daudzi mēģina izšķirt šo patieso draudzību, bet saikni starp labākajiem draugiem nav iespējam pārraut, jo ja draudzība ir īsta tā pārvar visus šķēršļus.
Patiesā draudzība sākas visdažādākajos veidos. Manējā sākās diezgan vienkārši. Tā bija un ir draudzība no pirmā acu kontakta. Tas bija pirmajā klasītē. Vēl nekad iepriekš nebijām tikušās un redzējušas. Viņa nostājās man blakus. Mēs saskatījāmies un pasmaidījām viena otrai. UN tā viss sākās. Diendienā mēs tikāmies skolā un mūsu draudzība kļuva arvien stiprāka. Līdz piektajai klasei bijām parastas, bet labas draudzenes. Pieci gadi no pirmās klases ir pamats mūsu nešķiramībai. Sestajā klasē nācās mainīt skolu. Jaunā vide mūs satuvināja. Pirmais gads jaunajā skolā nebija smags, jo blakus man vienmēr bija viņa. Protams palīdzēja arī tas, ka klasē bijām daudzmaz tas pats sastāvs, kas vienmēr. Mēs bijām savādāki nekā citi un esam vēljoprojām. Nešķirama klase. Pirmajos gados mūs izstūma, bet šogad- pēdējā gadā vairs nē. Šajos četros gados ir bijuši daudzi piedzīvojumi, kas mani ar manu draudzeni padarīja par labākajām draudzenēm - pirmās simpātijas, citi cilvēki, pasākumi un daudz kas cits apspriežamais. Mēs runājam par visu, pilnīgi visu. Devītās klases sākums bija īsts pārbaudījums- strīdi, nesaprašanās, pat asaras, kas par laimi nevilkās ilgāk kā dažas stundas. Beigu beigās viss ir ļoti labi. Jaunajā gadā solijāmies būt vēl labākas draudzenes un pavadīt pēdējos mēnešus godam. Mums nepietiek ar to, ka tiekamies skolā, vakaros mums ir nesaskaitāmi ilgas telefona sarunas, jo nevaram iztikt bez saziņas.
Vienā vakarā runājot pa mobilo telefonu nedaudz sastrīdējāmies, bet nākamajā dienā viņa mani paņēma aiz rokas un teica: "Nāc!" Un viss atkal bija labi.
Viņa man ir pati labākā un svarīgākā. Nespēju iedomāties savu dzīvi bez viņas. Viņa ir kā gaiss, ko elpoju- nevar iztikt. Es nezinu, ko iesākšu, kad vairs nesatiksimies gandrīz katru dienu, būs ļoti grūti. Nevēlos šķirties no viņas un apsolu tikties un sazināties tik bieži cik vien tas būs iespējams. Varu likt roku uz sirds un apgalvot - Viņu neaizmirsīšu un neatstāšu vienu nevienā svarīgā un netiksvarīgā situācijā.
Mūsdienu sabiedrībā draudzība tomēr ir problēma, jo daudziem nav neviena mīļa un tuva cilvēka. Žēl to cilvēku, kam nav paša labākā drauga, jo LABĀKAIS DRAUGS ir tiešām liela dāvana no dzīves. Novēlu visiem atrast savu īpašo cilvēku. Man tāds jau ir, un es prognozēju, ka šī draudzība būs ilgstoša, bet jāuzmanās- Draudzība ir zelta stīga, sarausi- vairs nesasiesi.
Draudzenīt, PALDIES, KA TU MAN ESI! =]