Es eju pa ielu, redzu pussabrukušu māju un pie sevis nodomāju, ka katrs cilvēks ir kā šī māja, jo katram taču ir savi plusi un mīnusi, bet vai mēs spējam tos mīnusus saskatīt sevī? To negatīvo, ko reizēm sevī nepamanām - pamana citi... Bet klusē.. Un tas ir skumji, jo mēs neesam atklāti pret cilvēkiem.. mēs nespējam citiem pateikt viņu kļūdas, tāpēc daži cilvēki sevi uzskata par perfektiem, bet patiesībā ir pēdējās nulles..
Bet ir arī cilvēki, kas sevi vērtē ļoti zemu, kaut ir daudz labāki nekā bariņš to muļķu, kas sevi uzskata par pasaules centru.
Vai mēs kādreiz aizdomājamies par cilvēkiem, kam darām pāri vai mēs varam kādu citu neapceļot paši izcelties? - Šo jautājumu sev uzdod retais, bet tikai ļoti laimīgs cilvēks spēj izcelties neaizēnojot citu. Mēs arī bieži sarūgtinam savus tuvos ar to veidu, kā cenšamies '' izsisties'' augšpusē, bet tie, kas atrodas augšā parasti ātri krīt lejā, bet tie, kas jau atrodas lejā.. tiem zemāk vairs nav kur krist..
Un brīžiem ir tik sasodīti žēl, ka nespējam cilvēkus salīdzināt ar mūra sienu, kuru nešķērso neviens.. tiešām žēl.. ;[[
