1

 30  0

Prologs

Izkāpis no mašīnas, Vilnis nopūtās. It kā nieks – slimība, bet pasaule bija paralizēta. Katrs, kam bija kaut mazākās iespējas dabūt sev, ko pašaudzētu to darīja. Rīgas dzīvoklī Vilnis nebija rādījies, kopš Latvijā apstiprināja 25000 gadījumu. Cik viņš zināja, Rīga bija kā izmirusi. Cilvēki pa retam devās uz veikalu, jo piegādes kompānijas nespēja apmierināt pieprasījumu. 2m kā covid-19, šķita brīvība. Mazie veikali bija ciet, lielās Maximas un Rimi vel tika turētas vaļā, taču ar ierobežotu darba laiku un ļoti striktiem cilvēku daudzuma tajos ierobežojumiem. Tiesa, liela jēga doties tur iepirkties nebija. Plaukti bija kā izslaucīti. Tādas lietas kā maize, konservi un higiēnas produkti bija kļuvuši par ekskluzīvu preci. Vilnis tāpēc labprātāk devās uz lauku pusi, jo par laimi nebija pārvietošanās ierobežojumu ar personīgo transportu. Tur viņam dzīvoja radi, kas varēja apgādāt ar pārtiku. Īsa ciemošanās un aidā uz vasarnīcu. 35 gadus vecais vecpuisis nesūdzējās par šādu variantu. Tas bija labāk, kā stundu gaidīt pie veikala, lai skrietu iekšā, cerot, kaut ko dabūt. Tagad viņš vismaz varēja piekrāmēt ledusskapi ar gaļu, pienu un citiem sīkumiem. No veikala viņš bija savedis makaronus, garšvielas, konservus – to viņam netrūka, galvenais, lai nesabojājās. Nauda Vilnim pagaidām arī vēl nebija problēma. Viņš bija no tiem, kas varēja strādāt no mājām, un viņa uzņēmums vēl nebija apstājies, tiesa tas varēja notikt jebkurā laikā. Ieslēdzis datoru, Vilnis fonā atstāja jaunākās ziņas. “Latvijā vēl 120 jauni saslimušie, kopējais skaits sasniedz 49021 saslimušo.” Vilnis nopūtās. Kamēr šis turpināsies, miera nebūs. Par laimi kopš covid-19 bija pagājuši pietiekami gadi un Latvijā, beidzot bija nākusi vara, kas domāja arī par parasto ļautiņu un slimnīcas vistiešākajā veidā bija sagatavotas kam tādam. Un… Šī slimība, lai arī bija lipīga pēc vella, tā, ļoti reti sasniedza smagākās pakāpes, turklāt lēni, ilgstoši – noslodze nebija tik liela, lai nebūtu iespējams tikt galā.

Atvēris alu, Vilnis nosēdās dīvānā un pētīja atnākušos e-pastus saistībā ar darbu. Atlaisti 15 darbinieki. Vilnis noskurinājās, jo apzinājās, ka viņš, lai arī ir grūti aizvietojams, var būt starp nākamajiem, ja viss šis turpināsies. Kā vairākos šīs pandēmijas vakaros viņu pārņēma riebīgas un pat mazliet divkosīgas domas. No vienas puses vīrietis priecājās, ka jau sen ir šķīries un tā arī nepaspēja radīt sev pēcnācējus – viņam nav jāuztraucas ne par vienu, nav vel kāda kurš domās, kā nu tik strādāt, kā mācīties, arī ēdamo vajag mazāk un pats var darīt ko un kā grib, bet tajā pat laikā arī naudas mazāk un…vientulība dara savu. Ja Vilnis nebrauktu uz laukiem, viņš droši vien jau būtu izbaudījis sajukšanu prātā. Vientulība un vienveidīga pārtika, slikts alus padara Vilni traku. Vilnis nolika savu pusizdzerto alu, lai palasītu jociņus, kas mētājas viņa sarakstēs. Ātri vien tie apnika, jo lielākā daļa veci kā pasaule un 101 reizi redzēti. Viļņa klusās pārdomas pārtrauca zvans no kolēģes.

Tu dzirdēji jaunumus? No rītdienas atlaidīs vēl 20 darbiniekus. Zinu. Vilnis gurdi atbildēja.

Kolēģe, kas zvanīja Kārlīna. Skaista, slaida tumšmate, bet Vilnim viņa krita uz nerviem dēļ pārlieku lielās uzbāzības pat visprastākajās situācijās.

Tu nemaz neuztraucies, ka tevi var atlaist? Uztraucos, bet tas tāpat neko nemainīs. Kā būs tā būs. Vilnis īgni atbildēja.

Kārlīna uzmetusi lūpu nolika klausuli. Vilnis atviegloti uzelpoja. Lai arī viņš brīžiem jutās vientuļš, Kārlīnas kompānija, kaut vai telefoniski galīgi nav tā, kuru kārotu viņa sirds. Atsācis savu alu Vilnis sāka lasīt ārvalstu ziņas. Līdzīgi kā covid-19 laikos, lielākā daļu virsrakstu sastāvēja no pandēmijas ziņām – slimo skaits, veselo skaits, jauni simptomi, mirušo skaits, atcelts tas, pārcelts tas. Vilnis izdzēra pēdējo malku, nolika lādēties telefonu un devās gulēt.

Komentāri 1

0/2000

fantastika LV variantā....

 1  0 atbildēt