Daļa manam zaķītim. ;*** :D Piedod, es tev aiznesīšu mandarīnus.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pamodusies-no-sapna-3/721600
-Man likās, ka tu aizbrauci,- sacīju, skatoties uz Maiklu. Viņš stāvēja durvīs ar nedaudz ieplestām acīm, kuras bija dusmu pilnas, skatoties uz mani.
-Es aizmirsu telefonu, tāpēc nācu atpakaļ,- viņš sakostiem zobiem atcirta un sāka staigāt šurpu turpu, cenšoties sevi nomierināt, ar rokām vairākas reizes izbraucot cauri matiem.
-Maik, kur tu tik ilgi? Kamī tevi bērnu dārzā tak gaida,- Aleksandrs iesteidzās istabā un strauji apstājās, uzlūkojot visus pēc kārtas. -Kas te notika?- viņš piesardzīgi vaicāja. -Maik, ko tu izdarīj, atkal?- viņš pievērsās savam brālim, kurš joprojām nemitīgi izbrauca ar roku caur matiem, tos sajaucot.
-Jautā Keitlinai,- Maikls norādīja uz manis un paņēma savu telefonu no galdiņa. -Man vajag ātri kādam piezvanīt,- viņš nomurmināja un izgāja ārā. Ārdurvis skaļi aizcirtās un Aleksandrs apjucis uzlūkoja mani un savu vecmammu.
-Tātad, kas notika?- puisis jautāja.
-Nekas,- ātri atbildēju. Mazliet pārāk ātri, jo Aleksandrs uz mani aizdomīgi paskatījās. -Nu, nekas, nav par ko uztraukties,- centos nomierināt veco draugu.
-Aleksandr, mīļais, ej, tev jābrauc uz darbu,- Sarmīte teica, cenšoties tikt no Aleksandra vaļā, lai man nekas nebūtu jāskaidro. -Esmu pārliecināta, ka Maikls tev mašīnā visu paskaidros,- sieviete piebilda un mēs noskatījāmies kā Aleksandrs iziet no mājas. Nopūtos un uzlūkoju veco sievieti, kas sēdēja man blakus.
-Viss būs kārtībā, neuztraucies,- Sarmīte mani mierināja. Mēs vēl kādu brīdi pasēdējām klusumā, līdz es piecēlos.
-Man laikam jābrauc mājās, Juliāns un Emma mani gaida,- noteicu. Sarmīte piecēlās, apskāva mani un tad es biju gatava doties mājās.
Iesēdos mašīnā un sāku braukt. Braucot es nedomāju ne par ko, līdz es apstājos, tikai ne pie savas daudzdzīvokļu mājas.
Es biju pie savu vecāku mājas.
Ievilku dziļu elpu un izkāpu no mašīnas. Neaizslēdzot to, devos uz mājas pusi. Vēl nebiju pat tuvu durvīm, kad dzirdēju ko atsitamies pret tām un tad stiklu šķindoņu. Bet es turpināju iet, man jāsavāc Juliāna mantas. Viņš te vairs nedzīvos, es viņu nepakļaušu tādam riskam.
Atvēru durvis un uzreiz pieliecos, jo kaut kas lidoja manā virzienā. Tas, paldies Dievam, šoreiz bija tikai spilvens un tas palidoja tieši gar manu galvu, ārā pa durvīm.
-Ko tev vajag?- māte šļupstot jautāja.
-Atnācu pēc Juliāna lietām,- atbildēju, ar līkumu apgāju apkārt savam tēvam, kas bija atspiedies pret sienu turpat pie durvīm un tāpat ar līkumu pagāju garām savai mātei, lai tiktu uz Juliāna istabu, kas kā jau vienmēr bija nekārtībā un dažviet varēja redzēt tukšas alus un šņabja pudeles, kas lika man pretīgumā saviebties.
Paņēmu lielo koferi, kuru turēju paslēptu aiz brāļa skapja un saliku to pilnu ar Juliāna lietām, dažas viņa mantas nesalīda, bet tās es paņēmu rokās un izgāju no viņa istabas, vecās istabas. Viņš šeit vairs neatgriezīsies. Juliāns nav pelnījis tādu dzīvi.
Viņš neko nav izdarījis, lai to pelnītu, viņš ir tikai mazs puika, kam bail pat paskatīties uz saviem vecākiem. Viņš uzskata, ka viņa māsa ir viņa enģelis, kas viņu vienmēr aizsargās. Un viņam ir taisnība. Es viņu vienmēr aizsargāšu. Es būšu tepat viņam blakus, lai arī kas notiktu.
Māte un tēvs atkal par kaut ko strīdējās, bļaujot, sitot un metot priekšmetus viens otram. Izvairījos no viņu acīm un izgāju no mājas. Durvis pat netaisījos aizvērt. Lai paši nāk un aizver, ja tas viņiem traucē.
Saliku visu mašīnas bagāžniekā, iekāpu mašīnā, iedarbināju to un ar apmierinātu smaidu uz lūpām, braucu mājās, uz savām īstajām mājām.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pamodusies-no-sapna-5/727899
---
Zinu, ka īsa, bet domāju, ka pietiks. Pagaidām. :D Tiešām ceru, ka atceraties šo stāstu. Domāju, ka turpmāk šī stāsta daļas nebūs TIK ilgi jāgaida, jo iedvesma ir atgriezusies.
