Pamodini mani,kad septembris beigsies (21)2

Ne velti saka, ka nekur nav tik labi kā mājās. Šīs četras dienas, kopš esmu mājās, es tieku lutināta vairāk nekā jebkad. Brālis bija sakārtojis manu istabu un salabojis plauktiņus, ko jau sen lūdzu, bet ko viņš nebija izdarījis. Mamma ikreiz, no darba braucot, man atveda kādu našķi vai jaunu apģērba gabalu un pat ļāva ēst manā istabā. Tas jau nebūtu nekas īpašs, ja vien iepriekš viņa visām varītēm nebūtu centusies mani pierunāt ēst pie galda virtuvē un nomazgāt šķīvjus pēc sevis. Mamma pat neiebilda, ka vēlu atgriezos mājās, vien piekodināja, lai esmu sazvanāma. Nevarētu teikt, ka par šādu situāciju es sūdzētos.

Ja vien reāli nebūtu tā, ka viņa to dara tikai tāpēc, ka es gandrīz atstiepu kājas.

-Mammu!- es uzsaucu, taisnojot matus pie spoguļa,- Mammu, es eju ārā.

-Tikai piezvani!- viņa, pabāzusi galvu pa durvju spraugu, sacīja,- Tu labi izskaties.

-Paldies,- neskatoties uz viņu atteicu un pasmaidīju spoguļattēlam. Man mugurā bija mammas dāvinātais „Celine paris” krekliņš un melnas bikses, kas kontrastēja ar košajām, baltajām kedām. Matus iztaisnoju un sakārtoju pāri pleciem. Iestiprināju matos stīpiņu, uzpūtu mīļākās smaržas un, paķērusi somu, devos ārā, lai sazvanītu Andu.

-Čau, kur esi?- Anda noprasīja, pirms paspēju bilst kaut vārdu.- Mēs jau te dažus sagaidījām. Trūksti tu un vēl pāris. Tev ir Krista, Daces un Ilzes numuri?

-Manuprāt, ir,- atteicu, dodoties Andas mājas virzienā,- Ieej internetā un uzraksti viņiem.

-Gan jau atvilksies paši,- Anda noņurdēja,- Cik tālu esi?

-Eju uz tramvaju,- atteicu, paātrinot soli, jo pamanīju sesto tramvaju, kurš gatavojās piestāt pieturā,- Pagaidi,  nolādēts!- skaļi nobļāvos, skrienot tramvaja virzienā, jo šoferis aizvēra durvis. Pieskrēju pie vēl stāvošā agregāta un gaidīju, kad durvis atvērsies, bet tās kā nevērās tā nevērās. Beidzot kāds puisis atvēra durvis no iekšpuses un es smaidot viņam, pateicos, būdama galīgi noskrējusies.

-Tu esi Laura Vītola?- tas pats puisis vaicāja,- Es esmu Krists,- puisis iepazīstināja ar sevi un es, pagalam apmulsusi, paspiedu viņam roku,- Priecājos iepazīties,- puisis mani nopētīja no galvas līdz kājām un atzinīgi pasmaidīja.

-Kā tu zināji manu vārdu?-

-Sirds pateica priekšā,- Krists skeptiski noteica un viņa attieksme man atsauca atmiņā Gati,- Bet, ja nopietni, kurš cits tad uzaicināja visus Gata draugus uz pasēdēšanu?

-Nu ja, kurš cits,- sapīkusi atcirtu un paskatījos uz tablo, uz kura rādījās pieturas,- Mums nākamajā jākāpj ārā,- es ziņoju un Krists pamāja ar galvu.

-Klau...- viņš ierunājās, kad izkāpām no tramvaja,- Vari pateikt, kas īsti ir noticis?

-Vēl ne,- klusi atteicu viņam, ejot cauri parkam,- Es to pateikšu visiem.

-Nu kā vēlies,- Krists atteica un rāmi soļoja man blakus. Beidzot nonācām līdz autostāvvietai, kur stāvēja vairākas mašīnas, ar ko mums jābrauc uz Vakarbuļļiem. Mūs sagaidīja pikta Anda.

-Jums abiem jāsēž aizmugurē, visi citi jau ir vietās,- Anda ziņoja, dodamās pie sava puiša. Mēs abi saskatījāmies. Bija skaidrs, ka nevienam no mums šī ideja nepatika.