Pamestā.0

Tās sajūtas, ar kurām diendienā sadzīvoja katrīna ir neaprakstāmas, tas ir tā, itkā tev neviena nebūtu. Tev apkārt ir tik daudz cilvēku,bet tev liekas,ka neviena nav. Tu vienkārši esi viens. Katrīna ir 16 gadīga meitene,kura zaudēja vecmammu. Viņas vecmamma viņai bija viss, iespējams,ka vecmamma vēl būtu dzīva, ja vien būtu bijuši citi ārsti. Ir pagājusi 7 mēneši,kopš zaudējuma, bet Katrīnas sāpes ir tik pat stipras, kā tajā vakarā, viņa netiek tam pāri. Katrīnas vecāki ir interesanti cilvēki tādā ziņā, ka viņi itkā ir, bet tajā pašā laikā nav. Katrīna no rīta piecēlās. Viņa noglaudīja Miki - savu krievu zilās šķirnes runci, kurš gulēja viņai blakus. Viņa izkāpa no gultas un uzgāja uz terases. Uz terases apsēdās un smēķēja, ik pa laikam nobira pa asarai, meitene pazuda savās domās par vecmammu. Katrīna saņemās un iet atpakaļ uz istabu. Viņa nomazgājs, saģērbjas un dodas lejā uz pirmo stāvu brokastot ar vecākiem.

-Labrīt.
-Labrīt, meitiņ, ko tik vēlu piecēlies? Cikos skolā jābūt?
-Vēlāk.
-Šodien tev jāizņem māsa no dārziņa, mēs nebūsim mājās.
-Atkal? Uz cik igu laiku šoreiz?
-Uz nedēļu. Mēs, protams, atstāsim naudu. Tev būs jāparūpējas par māsu un dzīvokli.
-Es dodos uz skolu.

Katrīna aizgāja uz pieturu un pa ceļam uzsmēķēja. Viņa aizbrauca līdz skolai un vēl iegriezās blakus pagalmā, kur sastapa savus klases zēnus, kuri, tā pat kā viņa pati, bija ieradušies uzsmēķēt pirms stundām. Skolā viņa centās mācīties un koncentrēties,bet nespēja, visu laiku pārņēma domas par vecmammu. Pēc stundām viņa devās uz to pašu pagalmiņu un uzsmēķēja ar klasesbiedriem. Daudzi prašņāja,kas noticis,bet viņa neuzticējās nevienam. Viņa bija ļoti mainījusies. Kādreiz viņa varēja kuram katram izstāstīt visu ko par sevi, taču tagad pat labākajai draudzenei neko nestāstīja.

Viņa aizbrauca uz mājām, aizgāja uz veikalu, viņai bija beigušās cigaretes. Mazajā piemājas veikalā dokumentus viņai neviens neprsīja, viņa nopirka savu iemīļoti marlboro gold un devās mājās. Mājās neviena nebija, bija vecāku atstātā nauda un zīmīte " Turi māju kārtībā, parūpējies par māsu, tiksimies pēc nedēļas". Katrīna izmeta zīmīti, ielika naudu makā un atkal devās smēķēt. Meitene smēķēj ļoti,ļoti bieži, bet viņai tas nerūpēja. Kad kāds prasīja,kāpēc viņa tik daudz smēķē, viņas atbilde pārsvarā bija "Ceru ātrākt nomirt un nokļūt pie vecmammas". Viņa smēķēja un atkal pazuda domās par vecmammu. Viņa atcerējās, kā vecmamma stāstīja jaunības mīlestības stāstus. Meitene sāka skaļi raudāt un devās uz savu istabu. Viņa iekrita gultā un raudāja, līdz nomierinājās, tad viņa paņēma savu ģitāru un sāka spēlēt. Viņai pietrūka vecmammas un viņas stāstu. Arī naktīs meitene raudāja. Reizēm viņa mēģināja sev iestāstīt,ka vecmamma ir tikai kaut kur tālu aizbraukusi, gluži kā viņas vecāki, taču tad saprata,ka nav jēgas sevi mānīt un atkal sāka raudāt. Pilnmēness naktis bija vismokošākās, reizēm viņa visu nakti nosēdēja uz terases un runāja ar savu vecmammu, smēķēja un atkal raudāja. Meitenes dzīve bija kļuvusi neizturama un dzīves jēgu viņa meklēja cigaretēs,ģitārā un pie sava kaķa.