local-stats-pixel

Pamestā (24)2

 185  0

Šī bikiņ garāka. ;)

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pamesta-23/715375

Nākamajā dienā, tiklīdz pamodos un paēdu, paķēru sev līdzi telefonu, maku un austiņas, tad devos uz vilcienu. Tur nokļuvu ātri, pēc piecām minūtēm, par cik gāju ātrā solī. Gribēju to visu izbeigt ātrāk, lai man ir miers. Tālumā jau manīju vilcienu, kurš lēnām tuvojās. Ieliku ausīs austiņas un ieslēdzu mūziku.Atkāpos, lai dotu vietu braucošajam vilcienam, kurš, pamanījis mani, sāka stāties.

- Sveiks, Mark! – pasveicināju puisi, tiklīdz kā uztrausos augšā siena gubā.

- Sveika,sveika, Gabriel! Kur tad Kate? – puisis atbildēja.

- Viņa šodien nebrauks, paliks mājās.Man šodien uz citu pusi, jānokārto šādas tādas darīšanas. Pasauc, kad tuvosimies pilsētai, labi? – teicu un ērtāk iekārtojos.

- Ok. – puisis atbildēja un uzsāka braucienu. Diena bija silta, bet ne pārāk karsta: to atvēsināja vietumis esošie mazie mākonīši, kas atdzina šurp vēja pūsmiņas. Mūzika, kas skanēja manā iPodā, bija jautra un enerģiska, un man uzlabojās garastāvoklis. Šodien klausījos tikai enerģijas pilnās dziesmas, lai sagatavotos braucienam uz vietu, ko kādreiz dēvēju par mājām , bet nu vairs ne – no tā bija palikušas vien gaistošas atmiņas.

Atgūlos un vēroju debesis.Tās bija tīras un zilas, pašlaik neredzēju neviena mākoņa. Debesis bija tik zilas, ka man no to košuma iesāpējās acis, tāpēc nolēmu vērot kokus un apkārtni.Koki bija visrinķī un apkārt – tie zibināja savas kuplās galotnes ik pēc minūtes, un man apnika uz tiem skatīties. Acis nogura, un uz mirkli aizvēru acis, Attapos vien tad, kad izdzirdēju Marka saucienu, ka pēc piecām minūtēm būsim klāt.

- Tik saldi es sen nebiju gulējusi. – tīksmi izstaipījos un izķemmēju matus.

Kad vilciens sāka stāties, jau sāku kāpt lejā un pateicos Markam par aizvešanu.

- Es braukšu projām 16:00, tas ir,pēc četrām stundām. Tik ilgs laiks taču būs pietiekams, lai tu izdarītu visu, kas tev nepieciešams? – puisis man draudzīgi uzsmaidīja.

- Protams, nekādu problēmu! Būšu atpakaļ te precīzi laikā. – teicu un atvadījos no Marka līdz vēlākam.Saša bija teicis , ka mana māte un Kristers strādā līdz vēlam vakaram, tomēr drošības pēc biju lūgusi viņu nostaigāt garām mājai un pārbaudīt, vai viss ir tā, kā viņš teicis.Un tā arī bija, bet es vienalga jutos neomulīgi.

Sameklēju atslēgu, kurtu, skrienot projām, biju atstājusi savā slēptuvē zem puķupoda. Ar atvieglojumu konstatēju, ka tā tur vēl stāv, tikai nu tā bija noputējusi un netīra.Smagi nopūtos, noslaucīju kājas uz grīdas esošajā paklājā un devos iekšā.

Durvīm veroties, tās nočīkstēja, un acumirklī dzirdēju nodipam mazu kāju solīšus. Protams, mazais taču bērnudārzā negāja, viņu pieskatīja auklīte, jo rinda bērnudārzā bija par lielu. Taču mazajam tas nekādi nekaitēja, viņš visu apguva mājās, spēlējās un bija kā parasts četrgadīgs puika.

- Māsaa! – viņš priecīgi iekliedzās un klumpačoja pie manis. Mazo pa šo garo laiku biju pilnībā aizmirsusi, un, lai gan Renaldiņš man bija vien pusbrālis, mīlēju viņu kā īsto brāli.

- Kul tu biji palikusi? Mamma teica, ka tu esi aizblaukusi kaut kul plojām , bet es gaidīju tevi! – viņš sūdzējās. Es pacēlu mazo opā un pasmaidīju par to, cik mīļi viņš cenšas izteikt grūto r burtiņu, bet tas vēl neizdodas.

- Jā, mazais, es biju projām. Man tagad arī vajadzēs iet prom, atbraucu apciemot tevi un paņemt dažas mantiņas, pēc tam braukšu prom. Bet tevi noteikti apciemošu, sarunāts? – iečukstēju mazajam austiņā.

- Nūū labi, bet tu šodien vēl biščiņ ar mani paspēlēsies. – viņš apņēmīgi noteica. Es nolaidu mazo lejā, un viņs iekrampējās manā rokā.

- Uū, Renaldiņ, kur tad tu mums pazudi? Kas atnāca? Māsa atnāca, pareizi! – mūsu ģimenes auklīte Milda teica un pasmaidīja, mani ieraugot. Mēs visi kopā kāpām uz augšstāvu, kur atradās mana un aiz starpsienas – Renalda istaba.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pamesta-25/715673

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

Aaawww, tik mīļš puika ! Kaut mans brālis būtu tik mīļš : D

 3  0 atbildēt