Sveiki spocéni, un já mani ir dívainas garumzíímes.
Bet nu nákamá nodala ir klát, un ceru ka nákamo uzrakstíu lídz 5dienai.
Piedodiet par gramatikas kludám.
Un já nodala sanáca táda paísa.
9.nodaļa
Nevaldāms spēks mani vilka pie Rebekas, nazis pilnīgi pamudināja iet uz turieni. Neviens ceļā uz turieni mani nemanīja, palātas durvis bija puspavērtas, es pa tām ieslīdu palātā. Viņa par ko domāja, man liekas, es viņu iztraucēju. Nekas viņai pēc šī apciemojuma būs daudz laika domāt.
Es droši soļoju viņai klāt, es esmu viņas baiļu iemesls. Viņas acīs var nolasīt, to ko viņa jūt – pašlaik tās ir tikai un vienīgi bailes.
Viņa ver vaļā muti, grib kliegt, bet viņa neizdveš ne pīkstienu. Viņa kustina muti kā mēmais, kas nerunā.
Es esmu viņai blakus, es izvelku nazi, un strauji ietriecu to viņas miesā. Sāpes tās tagad ir galvenais atspulgs , viņas acīs.
Pār visām šūnām, visiem asinsvadiem, visiem locekļiem staro prieks kas mīt manī. Mani mīt cerība , ka viņi mirs. Es bušu sagādājis viņiem , mokošu nāvi.
Smaids kad es iedūru viņiem, staro visu laiku, pat tad kad pametu palātu.
Cerams viņi mirs, viņiem jāmirst, tiem jāmaksā par vecāku grēkiem- par to ka viņu vecāki dzīvojuši.
***
Es pamostos, es vairs neesmu tajā palātā kurā atrados līdz šim. Esmu šaurā palātā, visapkārt ir pīkstoši aparāti, kas uzrauga manu dzīvību – es nespēju kustēties, katra kustība sagādā sāpes.
Labais sāns ir apsaitēts, no tā vīd milzīgs asiņu pleķis.
Par brīnumu es izdzīvoju, tie nebija mani pēdējie mirkļi šajā pasaulē.
Es nespēju ilgi noturēt plakstiņus vaļā, tiem , liekas, ka ir virsū akmeņi, vai liels spiediens kas ar varu ver tos ciet.
Es aizmiegu, nespēju pretoties tam ka acis grib atpūsties.
***
Ārsti par brīnumu nepamanīja manu pazušanu, tiešām man noveicās. Es redzēju Rebeku, un ar viņu viss ir kārība, vismaz tik cik uzmetu viņai pirmo skatienu, jo ilgi uzturēties ārpus palātas nevarēju.
Es vai staroju aiz prieka, Rebekai nekas nebija noticis, tikai viņa gulēja nedabiskā pozā, varbūt viņa tā bija pieradusi gulēt?
Man ir jāatriebjas Robēram , viņš tiešām pārvēršas maniakālā slepkavā. Ja kādreiz viņš bija tikai dīvains, tad tagad viņš ir slepkava- vai vismaz līdzīgs tam.
Caur manām smadzenēm izjoņo simtu divas domas, katra par ko citu, bet tā pat tās visas ir saistītas tikai un vienīgi ar pēdējo dienu notikumiem.
Telpā ienāk medmāsa, ignorējot mani viņa pieiet pie sistēmas un ieada tur zāles. Viņa ar mani nerunā, ieada zāles , pagriežas un aiziet.
Es domāju par Rebeku, vai patiešām viņa ir mana sapņu meitene? Šo jautājumu es atkārtoju domās visu laiku.
Pēkšņi mani ieaijā miega vilnis, tas pārņem manu augumu, un es laižos miegā. Bet pirms domām es aru atbildēt uz savu jautājumu, jā Rebeka ir mana sapņu meitene, bet vai es esmu viņās sapņu zēns? Šis jautājums ir vienīgais kas nomoka manu prātu pirms iemigšanas.
