Čau!
Klāt jau atkal turpinājums.
Piedodiet par grammatikas kļūdām.
Un tā nu lasiet un izaudiet!.
8.nodaļa
Tas maita noņēma kameru, kā viņš varēja. Viņš zina par mani, tagad viņš viņu uzmanīs. Es nevarēšu viņai tik viegli piekļūt. Viņš! Tas mērglis! Ko viņš grib panākt? Pasargāt viņu, uztraucās par viņu. Bet par ko? Viņas dēļ mira viņa vecāki.
Viņš saķer pudeli un met, tai saskaroties ar sienu, tā izjūk.
Kaut viņš varētu pazust! Nomirt, bet tas būtu pārāk vienkārši priekš abiem.
Viņš nav normāls, to zina ik viens kas viņu ir redzējis, saticis vai pat runājis ar viņu. Viņa vienīgais mērķis ir likvidēt Rebeku, jo viņai jāmaksā tēva vietā.
Viņš aiziet līdz virtuvei, meklēt dunci. Viņš nevar vairāk izturēt viņām r jālikvidē kāds no viņiem. Rebeka- pārāk bīstami – slimnīca, cilvēki. Viņas drauģelis- vienkārši. Izlemts tātad mirs viņš , tas viņas draugs.
Viņš ātrumā uzauj kurpes un uzvelk jaku, ar lielu būkšķi aizcērt durvis, un dodas viņa meklējumos.
Viņš dodas uz slimnīcu, tur viņa nav. Tad viņam rakājoties pa kabatām, izdodas uzdurties viņa vizītkartei, kur šis paņēma no Rebekas.
Viņš ir dzīvoklī, dzīvoklī deg gaismas. Viņš nevar iedomāties kas viņu sagaida, kam viņš stāsies pretī.
Vīrs kas viņu meklē jau ir pie ārdurvīm, viņš piezvana. Durvis atveras un viņš dur. Kliedziens, kaimiņi to dzirdēja. Viņš atlaiž dunci, izvelk to un skrien, cik ātri vien var.
Iekšā viņam gavilē uzvaras prieks, beidzot viņš ir viņu piebeidzis, beidzot neviens viņu vairs neaiztiks.
***
Pa televizoru neko nerāda, ir taču piektdiena. Kāpēc, nav nevienas sakarīgas programmas ko skatīties? Laikam, uz to neviens neatbildēs man, vismaz tagad.
Vajadzēs apciemot Rebeku, šī doma riņķo pa manām smadzenēm jau 100 reizi šodien. Viņa ir tas cilvēks ko gribu redzēt visu laiku, gribu satikt viņu, gribu pieskarties viņai. Esmu iemīlējies? Pilnīgi noteikti.
No manām domām par viņu, mani iztraucē zvans pie durvīm. Kas man varētu zvanīt? Bet droši vien tā ir kaimiņiene, tādēļ bez mazākās domāšanas veru vaļā durvis.
Nazis tas ieurbjas manā miesā. Viņa sejā ir prieks, tas ir viņš. Viņš kas grib nogalināt Rebeku. Tas ir viņš kas nogalināja manus vecākus, un tagad ir ieradies nogalināt mani – tā teikt pabeigt savu darbiņu.
Es neapzināti iekliedzos, kāds nāks mani glābt- tas ir vienīgais uz ko man atliek cerēt.
Viņš izvelk dunci no manas miesas, un bēg. Viņam bail no atbildības .Es saļimstu. Kāds pieskrien pie mana ķermeņa, kliedzieni tie ir tik tālu. Es aizmiegu, varbūt tās ir visa beigas? Varbūt tā tam bija jābeidzas, bez mīlas, bez romāna, bez attiecībām ar Rebeku? Tās ir pēdējās domas kas izjoņo pa manu prātu, varbūt tās ir pēdējās manā mūžā.
Es atmostos slimnīcā, esmu vidēji lielā palātā. Nav neviena kas mani pieskata, vismaz pagaidām es tā domāju, neviens nenāk skatīties vai esmu pamodies. Es par to priecājos, es mēģinu piecelties. Man jāaiziet pie Rebekas, viņš viņai arī varēja nodarīt kaut ko. Par laimi šajā pilsētā ir tikai viena slimnīca, es ceru ka Rebeka ir tai pašā stāvā kurā es.
Es ceļos kājās, bet tiklīdz aparāti atvienojas no manis, tie sāk pīkstēt. Palātā iebrāžas ārsts un medmāsa.
-Guli!-viņš man pavēl, un medmāsa mani cenšas apguldīt.
-Labi, bet sakiet kad mani izlaidīs?-es viņam pavisam mierīgi, pat pārsteidzoši mierīgi atbildu, viņš apjūk, un meklē vārdus.
-Nu tad kad būsi atzīts par veselu, vismaz tādā mēra lai tiktu ārā no slimnīcas. Tā kā tev ir dūriena pēdas miesā, un mums tevis jānovēro laiciņu, tas varētu aizņemt kādu laiciņu.-viņš saraustīti nosaka.
Es apguļos, ārsts ar medmāsu aiziet, es vēroju aparātus kas atrodas apkārt. Es pieceļo gultā sēdus, un uz ierīcēm atrodu izslēgšanas pogu, es nospiežu to, tās nepīkst, tikai izdziest ekrāns.
Es ceļos kājās, bet sāns – tas iesāpas tik dziļi, ka man liekas ka kāds vēlreiz mani sadur. Par spīti sāpēm es dodos uz priekšu, man jāredz Rebeka.
Es atrodos 399 palātā, tas ir vienā stāvā ar Rebeku. Es dodos pie viņas, neviens mani neievēro. Izturos kā parasts pacients, vismaz cenšos.
Durvis uz 360 palātu ir pusatvērtas, es ielūru pa durvju spraugu. Rebeka guļ, neliekas ka kāds viņu traucētu. Vismaz pārliecinājos ka ar viņu viss labi, es pagriežos un raitā solī cenšos atgriezties palātā, par spīti sāpēm, kas neliek aizmirst tās.
Es atgriežos palātā, sāpes paliek arvien uzstājīgākas, tās pārņem ķermeni. Es pielieku klāt atpakaļ aprātus, vismaz vietās kur tām būtu jābūt, pēc manām domām.
Apguļoties sāpes rimstas, vismaz daļēji. Tās neparalizē ķermeni.
Aizveru acis un cenšos iemigt, par laimi man tas izdodas.
***
Es ceru ka mani drīz izlaidīs, man ir apnicis sēdēt šajās četrās sienās.
Dzirdu soļus, tie apstājās pie palātas durvīm. Iekšā iesoļo vīrietis, tērpies melnās drānās, n paslēpis vienu roku mētelī.
Viņš pienāk man klāt, es nevaru bilst ne vārda, skaņa nenāk ārā no rīkles, es mēmi kā zivs kustinu lūpas. Es jūtu ka viņš man ko nodarīs, tā savādā dzirkst viņa acīs, tā liek satrūkties visiem locekļiem.
Atveru rīkli lai kliegtu, bet skaņa tā pazūd, nav ne kliedziena – ne kā. Tikai nazis kas saskaras ar manu miesu, es nejūtu sāpēs. Tikai savādu gaismu, savādas ēnas kas pēkšņi lidinās pa palātu.
Viņš pagriežas un aiziet. Sāpes pārsteidz mani , tās pārņem mani kā viesulis, aizslaukot visu dzīvu, veselo.
Pasaule apkārt sagriežas, un es krītu, kāda rokās. Bailes tās iekaro katru nervu šūnu, man bail no rokām.
Ēnas paliek lidināties palātā-pie grieztiem, tās neseko man.
Rokas ieskauj mani, tumsa ieskauj rokas, un tie abi kopā pazudina mani.
