Čau! Zinu jau zinu ka bija jau sen jaieliek, bet bija galīgs slinkumiņš rakstīt. Un tagad vel esmu esaistijusies dziesmas rakstīšanaā- ak dievs as ir tik piņķerīgi. Bet nu labi nākamā daļiņa būs vainu 7dien vai nākamās nedēļas sākumā.!
6.nodaļa
-Tu esi maita!- nokliedzas tēvs, es sēžu blakus istabā – otrā istabā strīdas vecāki.
-Tad tiec no manis vaļā, ej prom!-viņa nevērīgi nosaka, tā it kā nekas nebūtu. Man gribas skriet , bļaut lai viņi izbeidz, bet es saprotu ka tā nevar.
-Nē, tāda kā tu pievāks pusi,- viņš nosaka, atvēzē dūri un sit, viņš iesit mātei. Dzirdu māti, kas vaid. Tēvu kurš aizcērt ārdurvis – viņš atkal ir aizgājis dzert.
Es izsteidzos no istabas, un skrienu pie mātes, kas sakņupusi sēž istabā. Tai seja ir zilumos, sitiens bijis pamatīgs.
Es atgriežos tagadnē, es atcerējos savu bērnību, pirms katastrofas. Šādas dienas nebija retums, kad tēvs sita māti. Tas bija neizturami man, mazam bērnam. Mātei vienmēr bija kosmētika plauktos, lai arī nedzīvojām labi, viņai to vajadzēja lai nomaskētu zilumus. Es būtu gribējusi , lai tēvs nesistu māti un nedzertu. Bet vai tas būtu iespējams?
Es aizveru acis, un cenšos uz mirkli to visu aizmirst. Es esmu Rebeka Lārhāla, meitene kas nezin neko par saviem radiniekiem, un nezin kas viņa ir. Daudz jo daudz es nezinu vai neatceros, bet man ir jāuzzina kas bija mani vecāki – tagad es to zinu pilnīgi noteikti.
Pēkšņi telpa man apkārt sagriežas, un es krītu bezdibenī.
Medmāsa mani velk uz kapliču. Tur ir kāda dāma, kuru man iekrīt acīs. Tik bagāta un eleganta, ko viņa te meklē. Varbūt viņa ir žurnāliste? Kas raksta par avāriju. Mani vecāki nevarēja pazīt viņu, viņi bija nabagi, un tēvs dzēra, nežēlīgi izturējās pret māti. Bagātajai dāmai bija asi sejas vaibsti, melna kleita līdz ceļgaliem, kurpes uz papēžiem, mati saņemti copē. Viņu nevarētu nosaukt par nepievilcīgu, viņa bija ļoti simpātiska. Mani tomēr kas atbaidīja, tie bija sejas vaibsti – tik asi, nosodoši. Viņas seja man likās redzēta, es paskatos uz tēva līķi kas guļ kapličā, un uz mātes līķi – šoreiz acis viņai ir ciet. Man kaut kas iekrīt acīs, tēva vaibsti ir līdzīgi tai dāmai , tik pat asi.
Šoreiz gaisma, apžilbina mani. Esmu atpakaļ laikā un telpā. Tā sieviete, viņa ir pazīstama. Varbūt es viņu redzēju bērnunamā? Man liekas viņā bija tā kas paņēma manu labāko draudzeni. Es ”patinu” atmiņu un atceros tēva seju, kad viņš ir nopietns- lielas brūnas acis, auksti vaigu kauli, un asi vaibsti. Līdzīgi bagātajai dāmai.
Pastiepju roku un paņemu mobilo telefonu, sameklēju WIFI ieslēdzu un meklēju tīklu- bez paroles. Ieeju google un meklētāja uzrakstu Edijs Lārhāls, šoreiz es atveru citu rakstu, kur minēts ka viņš nav vienīgais bērns ģimenē.
Edijs Lārhāls – slavens izgudrotājs, gar kuru vērptas daudzas intrigas. Daudzu intrigu vaininieks bija viņš pats, viņam bija uzmanības trūkums – tā šobrīd mēs varam secināt. Vecākais bērns ģimenē, kad piedzimuši jaunākie brāļi un māsas atstāts novārtā. Lai paglaimotu savu ”ego” daudz dzēra, un neteiksim ka apmeklēja tās labākās vietas, un satikās ar tiem labākajiem cilvēkiem. Lai izietu sabiedrībā kā pieklājīgs cilvēks- apprecējās. Sievu viņš nosacīti mīlēja, viņu māju bieži vien apmeklēja policija. Viņš bieži dzēra ,un kad dzērumā ieradās mājās sita sievu, kaimiņi nebija laimīgi ka tādi cilvēki dzīvo tiem kaimiņos.
Edija brāļi, nebija izgudrotāji. Daudzi no tiem krita karā, no 5 brāļiem dzīvi ir tikai 2 ieskaitot Ediju. Par māsām ziņu nav, viņas ātri apprecējās, pieņēma vīra uzvārdu.
Vienīgā ievērojumā māsa ir Lueta Lārhāla – ārlaulības bērns, par viņu ziņu nebija, līdz autokatastrofai kurā gāja bojā Edijs. Viņa izlasot šo raktu, devās uz viņa bērēm, vēlāk avīzēm sniedzot intervijas atzinusi ka redzējusi viņa meitu , skaista meitene, bet jau pārdzīvojusi vecāku nāvi. L.Lārhāla ir dzejniece, ļoti slavena, ar savu slavu viņa nelepojās. Daudzus gadus mēģināja atrast Edija meitu, taču nesekmīgi. Neviens viņai neteica uz kuru bērnunamu meitenīte aizvesta, vienīgā informācija kas viņai bija dota bija viņas vārds- Rebeka. Pēc viņas teiktā var saprast, ka viņa ļoti mīlēja meitenīti, kaut gan bija redzējusi viņu vienu reizi.
Es pārstāju lasīt, kādam tomēr es biju slavena. No manām pārdomām mani iztraucē, kāds kuru es negribēju satikt. Viņš ienāk palātā, viņš ir tas kura dēļ es esmu slimnīcā, un kura deļ tovakar es izgāju ārā.
***
Es veru vaļā palātas durvis, tur jau sēž viņa. Viņa par ko cītīgi domā, to ataino viņas seja. Es viņu iztraucēju, tā es nospriežu. Sažņaudzu rokās puķu pušķi, esmu pamatīgi uztraucies.
-Sveika,- es cenšos runāt moži.
-Sveiks,- viņā drūmi novelk.
-Kā iet? Es tevi iztraucēju?
-Nē tu mani neiztraucēji,- viņa atbild, bet viņās seja pauž pretējo.
-Skaidrs,- Es pasniedzu viņai puķes, šoreiz dzeltenas gerberas. Viņa tās pasmaržo un ieliek vāzē, kas atrodas blakus slimnīcas gultai.
-Paldies par puķē,- nu jau mazliet priecīgāk viņa nosaka,- vai tu lūdzu varētu piepildīt vāzē ūdeni.
-Jā,- es paņēmu vāzi un dodos pie ūdens krāna kas atrodas pa kreisi no gultas.
-Vai tu ko zini par maniem vecākiem,- es nebiju gaidījis tik tiešu jautājumu, es mirkli padomāju un nodomāju atbildēt pozitīvi, bet kaut kas mani samulsina, es pamanu kameru kas ir pretī gultai.
-Es tev atbildēšu tikai mirkli uzgaidi,- es nolieku vāzi uz galdiņa kas ir blakus gultai, pieeju pie sienas kur atrodas kamera, paņemu to un salaužu.
-Kas tas ir, ko tu izdarīji?- viņa nervozi runā.
-Tevi novēru, kāds kuru nezini tu, bet viņš zina tevi. Saproti tavi vecāki nebija tādi cilvēki par kuriem tu viņus uzskatīji, tavs tēvs Edijs bija slavens izgudrotājs, tādēļ viņam bija daudz ienaidnieku. Nu tu jau saproti bagātība, slava, nauda. Tagad tavs tēvs un māte ir miruši, tas bija izdevīgi daudziem cilvēkiem, bet viņi domāja ka tu arī aiziesi bojā, bet tu brīnumainā kārtā izdzīvoji.
-Tu gribi teikt man ir daudz ienaidnieku, tikai tāpēc ka man tēvs bija slavens izgudrotājs?
-Jā, un daudzi no tiem domā ka tu arī , esi apdāvināta ar tādām pašām spējām kā tavs tēvs. Tagad saproti?
-Jā. Bet kas esi tu?
-Es esmu sens tavs bērnības draugs, līdz bērnunamam mēs dzīvojām kaimiņos, bet tad tevi aizveda uz bērnunamu, un pēc diviem gadiem nomira abi mani vecāki – arī tavu ienaidnieku dēļ, jo tie uzskatīja ka viņi ko zina, par kādiem slepeniem izgudrojumiem. Mani brīnumainā kārtā atstāja dzīvu, viņi mani neatrada es noslēpos. Mani aizveda uz to pašu bērnunamu kur tevi, bet atceries zēni un meitenes bija atšķirīgās ēkas daļās, un tevi es satiku tikai tad kad mūs izlaida. Es tevi redzēju pa gabalu, bet diez vai tu mani ievēroji, ieraugot tevi man uzreiz bija skaidrs ka tā esi tu – Rebeka.
***
Viņš ir pienācis pie manas gultās, un satvēris manu roku. Es viņu atceros, es domāju ka esmu viņu kur redzējusi, bet ātri izmetu to domu no galvas. Galvenais tad bija izkļūt brīvībā, prom no bērnunama.
-Kā lai es zinu ka varu tev uzticēties? Ka tu neēsi mans ienaidnieks?- es viņam tieši jautāju.
-Jo es nekad nespēšu būt tavs ienaidnieks,- viņš pagriežas un aiziet. Gribēju kliegt, lai viņš man pastāsta vel kaut ko par manu tēvu, māti, ģimeni. Taču es ietiepīgi klusēju, neizdvesu ne vārda, tikai nolūkojos viņam pakaļ, un kaut kas manā sirsniņā iekņudējās.
