Čau visiem! Šoreiz lieku pilnu nodaļu, ceru kāds izlasīs līdz galam.
Komentāros lūdzu izsakiet kritiku.
Piedodiet par gramatikas kļūdām.
Un ja vēlies seko ---->https://twitter.com/#!/WOLF132435
5.nodaļa.
Man jāmēģina tikt pie viņās slimnīcā, man viņu vajag satikt. Šī doma riņķo uz apli pa manu galvu. Man jāredz vai ar viņu viss kārtībā, jo es esmu vainīgs pie tā ka viņa cieta. Es norunāju ar viņu tikties, es nepasargāju viņu, un es noskatījos kā viņu notriec. Un atkal es nespēju pārstāt sevi vainot, nez kāpēc viņa ir vienīgais kas man rūp. Varbūt tā ir sirdsapziņa?
Es paķeru jaku no dīvāna, uzvelku apavus un dodos uz slimnīcu. Varbūt viņa negribēs mani redzēt, bet vismaz būšu mēģinājis.
Noķeru taksi, nosaucu adresi un dodos uz slimnīcu. Taksis apstājas pie lielas ēkas. Iedodu taksistam naudu un dodos uz slimnīcas ieeju. Slimnīcas kartē meklēju uzņemšanu, atrodu. Dodos uz turieni, iekšēji mani dīda nemiers. Atrodu uzņemšanu tā ir pirmajā stāvā , ēkas otrā pusē. Uzņemšanā sēž studente, es tā spriežu jo viņā ir ļoti jauna ap gadiem 20.
-Labdien , -es nervozi noberu,-vai jūs nepateiktu kurā palātā atrodas Rebeka Lārhāla.
-Labdien, uzgaidiet mirklīti.
-Trešajā stāvā, 390 palāta.
-Paldies.
Es steidzos uz liftu, nospiežu pogu vienreiz ,otrreiz bet lifts nepienāk. Ātrāk būs ejot pa kāpnēm. Es pārlecu pakāpienus pa divi. Jau esmu otrajā stāvā. Kā es gribu viņu ieraudzīt, redzēt ka ar viņu viss kārtībā. Es ceru ka viņa neatcerēsies mani, nezinās kas es esmu.
Pagrieziens, vēl viens un jau redzu uzrakstu 390 ,viņas palāta. Durvis ir vaļā, es apstājos, mēģinu nomierināties, bet tas man diez ko labi nesanāk. Uzsāku lēnām iet, uztraukums mani virmo, un draud izvirt kā vulkāns. Palūkojos palātā, viņa ir nomodā.
Es speru soli palātā, viņa paceļ acis, nav ne baiļu, ne panikas viņas acīs. Manuprāt , viņa uzlūko mani kā vienkāršu garāmgājēju.
***
Kāds parādās palātas durvīs, paceļu acis un lūkojos viņa. Sejas vaibsti liekas ka ir kur redzēti, pazīstami.
Manu prātu pāršalc pēkšņs atmiņu vilnis.
Viņš smīn, domā ka man viņam jāpaklausa. Es nekur ar viņu neiešu, negribu neko saistīt ar viņu. Mēs esam tik ļoti pazīstamajā bērnunamā, neviena tuvumā nav. Mēs esam tādā kā mežā, kas ir bērnunama teritorijā. Viņš saķer manu roku, bailes tās skaidri atspūlguļojas manās acīs, un viņš to redz.
Viņam manas bailes sagādā prieku, es bēgu, cenšos izrauties no viņa tvēriena. Man izdodas, panika iekšēji aug, es bēgu uz kurieni es nezinu.
Atveru acis, un atkal esmu realitātē. Viņš ir no manām atmiņām, es esmu viņu jau satikusi. Man jānomierinās, mēģinu sev to iestāstīt. Paņemu rokās žurnālu, un turpinu lasīt. Viņš pienāk man klāt, nu jau viņš ir gultas kājgalī.
-Labdien!-viņš moži nosaka.
-Sveiks,- es negribīgi nosaku.
-Kā tu jūties? Es redzēju tevi tajā vakarā, kad tevi notrieca automašīna, tev no kabatas izkrita šis,-viņš pasniedz man manu mobilo telefonu.
-Laikam jau labi, un paldies.- es nu jau smaidīgi nosaku.
-Tad nu es iešu,-viņš pagriežas uz durvju pusi, - lūdzu – viņš strauji pagriežas un pasniedz man puķes, kuras turēja rokā. Rozes, manas mīļākas puķes, un baltas tieši tā kā man patīk.
-Paldies.- smaržojot puķes nosaku , viņš pagriežas un aiziet , bet viņā lūpās izliecas smaidā, par to esmu pilnīgi pārliecināta.
***
Viņā mani neatpazina, vismaz man tā šķiet. Viņas puķes viss mīļākās vēl jo projām ir rozes, to es uzminēju pēc viņas sejas izteiksmes. Es piespiežu lifta pogu, man vajag viņu vēl apciemot. Pienāk lifts, bet liftā ir cilvēks kuru nevēlos sastapt. Es klusēdams iekāpju lifta, viņa klātbūtne manī izraisa riebumu, bet kāpt lifta bija prātīgāk nekā bēgt un iet pa trepēm. Viņš arī neizdveš nevienu skaņu.
Es spēju domāt tikai par Rebeku, par to ka man ir jāmaina sevi, lai vairāk būtu ar viņu.
Lifts apstājas, es izkāpju ārā un dodos uz izeju, iekāpju taksī un dodos uz mājām.
***
Viņš iekāpj liftā, izliekas ka mani nepazīst. Es satveru ieroci kas ir manā kabatā, nogalināt viņu šeit ir bīstami, mani atradīs un atmaskos, pagaidām lai jau viņš vel padzīvo.
Rītdien vajadzētu apciemot Rebeku, vajadzētu pasviest drupačas no man zināmās informācijas.
Markusam nekad nevajadzēja satikt Rebeku, viņi ir pārāk bīstami man. Viņu dzimtas, noslēpumi kas vīti gadu simtiem. Galvenais lai Markus nepasaka ko tādu, kas uzvestu Rebeku uz pareizā ceļa, lai viņa neuzzinātu cik vareni bija viņas senči, un ka viņa ir vienīga kas ir dzīva no viņiem, bet domājams to ātri var labot. Viens solis, nepareizs un iznākums nav paredzams.
Lifts apstājas, viņš iziet ārā pirmais, un tad izgāju es no lifta. Es nedodos uz izeju, es apsēžos uz tuvējā soliņu, izvelku avīzi un sāku lasīt. Kā nekā jānovēro apkārtne.
***
Paņemu rokās telefonu, vismaz tas ir atradies. Es sāku pamazām atgūt atmiņu, zīmīte ,izziņa , smīns, smagums. Man jānoskaidro kas vairāk. Atveru izvēlni, un sāku meklēt WIFAI , pieslēgšos internetam un sameklēšu beidzot ko par manu uzvārdu. Sameklēju tīklu kas ir pieejams bez paroles, un atveru googli.
Meklētāja ievadu Lārhāla.
Tas parāda man atrastos rezultātus, tur ir kāds raksts par traģēdiju kas notikusi pirms 14 gadiem, kad slavens izgudrotājs gājis bojā, Edijs Lārhāls –tas ir mans tēvs. Esmu šokā, viņš nevarēja būt izgudrotājs, viņš dzēra un sita māti. Cenšos savākties un lasu tālāk.
Edijs Lārhāls un viņa sieva Līzbeta Lārhāla gājuši bojā 1994, gada 25. Jūlijā- Edijs 29 gadu vecumā, bet viņa sieva 24 gados. E. Lārhāls bijis slavens izgudrotājs, viņam bijis daudz ienaidnieku, bet viņu nenoslepkavoja. Viņš izdarīja pašnāvību, mēģinot nolēkt no klints, bet ietriecās ceļa apmalē, bet jebkura gadījumā viņš un viņa sieva gāja bojā. Sieva esot bijusi mirusi jau pirms negadījuma , kas atklājies līķa sekcijā. Mašīnā šajā laikā bijusi vēl kāda persona, Edija un Līzbetas kopīgā meita- Rebeka. Meitene kļuva par bāreni, jo pirms divām nedēļām mistiskā veidā pazuda visi viņas radinieku.
Vai tā ir sazvērestībā? Es teiktu ka jā. Edija tēvs- Dāvids arī bija zinātnieks Edija māte- nāca no bagātas ģimenes. No mazām dienām viņš bija audzināts pēc augstākās sabiedrības pieņemtajām normām. Skolotāji kas skoloja viņu, bija vieni no labākajiem valstī.
Edija sieva nāca no parastas ģimenes, Edija vecāki to neatbalstīja – sākotnēji. Ar laiku tiem nācās samierināties jo Līzbeta bija mazuļa gaidībās. Vecvecāki savu atvasi nekad nebija redzējuši, jo tas bija pārāk bīstami viņai. Lārhāliem bija daudz ienaidnieku, vairāku apsvērumu dēļ, daži no tiem viņi bija bagāti cilvēki, veiksmīgi izgudrotāji, ka arī labi biznesmeņi. Viens no viņu lielākajiem ienaidniekiem bija Brendons Štalsers – arī izgudrotājs, bet ne tuvu stāvošs Lārhāliem.
Es pārstāju lasīt, es nespēju uztvert to ka mans tēvs bija izgudrotājs ,pietam vel veiksmīgs. Tēvs dzēra, viņu bieži atlaida no darba. Ne, tā nevarēja būt taisnība. Bet fotogrāfijas kas bija blakus rakstam, bija patiesas. Tēvs- blondiem matiem, gara auguma, zilām acīm, melnā uzvalkā. Māte- Tumšiem matiem, zaļām acīm, gaiši zilā gaisīgā kleita. Šī bilde, manuprāt, bija uzņemta pirms manas piedzimšanas, jo šeit mani vecāki ir jauni , smaidoši, nevis problēmu mākti, kādus biju pieradusi viņus redzēt.
Es aizveru acis un cenšos iemigt, man ir par daudz informācijas šai dienai. Es lēnītēm iemiegu, bet kāds mani visu laiku vēro man nezinot.
***
Es uzkāpju augšā pa trepēm, neviens man nepievērš uzmanību. Pagrieziens pa kreisi, tad vēl viens tikai šoreiz pa labi, un durvis uz 390 palātu ir vaļā, es cenšos nemanāmi ielūkoties iekšā, neviena nav. Ātri iesoļoju piestiprinu miniatūras kameru pretī viņas gultai. Tad izeju ārā, tieši laikā. Pagriežos un eju prom, pa kreisi, tad pa labi. Esmu klāt pie lifta, un piespiežu pogu.
Man nav uz ko steigties , tāpēc nesteidzos un vēl pāris reiz nospiežu lifta pogu. Lifts pienāk tukšs ,neviena par laimi iekšā nav. Iekāpju liftā, un pārdomāju visu kas man pēdējā laikā teikts. Cik daudz norādījumu, un rīkojumu dots. Pats galvenais rīkojums man tagad ir uzmanīt Rebeku. Lai viņa neuzzina ko tādu, kas vēlāk kaitēs man. Lifts apstājās, tātad esmu pirmajā stāvā. Izkāpju ārā, un šoreiz dodos uz izeju.
tā tik turpini!!! 
