Sveiki spocēni.
Komentāros lūdzu izsakiet kritiku.
Piedodiet par gramatikas kļūdām.
Un ja vēlies seko ---->https://twitter.com/#!/WOLF132435
4.nodaļa
Es žāvēju matus, pēc dušas apmeklējuma. Nespēdama izmest no galvas to SMS. Es iešu ar viņu satikties, lai ko tas maksātu man. Man jāzina tas ko zina viņš par maniem vecākiem.
***
Sejā man smaids iezogas, ceru tā muļķe uzķersies uz mana SMS. Jāsapulcina savējie pie viņās mājas šonakt. Šonakt uzzinās savu pagātni, savus pagātnes rēgus. Milzīgo bagāžu kas vilksies viņai līdzi, pēc vecāku nāves, viņai jāpārņem viņu mokas, maksājumi, parādi, pārvērtības. No viņas mēs prasīsim tik vienu, vienu lietu ko saņemt apmaiņā pret informāciju.
***
Ir pulksten 22.40 ceru ka mans slepenais atnāks, ceru. Minūtes lēni, mokoši velkas uz priekšu.
Beidzot 22.45 , nekur neviena nav, vismaz ne manā redzeslokā. Es gribu uzzināt, to ko zina viņš, nezinu es.
Ar acs kaktiņu redzu ka kāda ēna aizslīd, tā parādās manā priekšā. Tā nav ēna, tas ir cilvēks, paliela auguma, melnā mēteli, melniem matiem. Viņš viscaur ir melnā.
-Sveika skaistulīt,- šī balss neskan no viņa tā skan no aizmugures. Es strauji pagriežos, tur stāv vel viens cilvēks melnā mēteli, viņa mati ir blondi. Man liekas , ka viņu esmu kur redzējusi, tas ir tas pats cilvēks kas man sekoja, toreiz bet es paspēju ieskriet lielveikalā, tas kurš kafejnīcā sēdēja aiz manis -redzu ka esi atnākusi.- viņš smīn, citu biedēšana sagādā tam prieku.
-Labdien,- es kokaini novelku.-Jūs rakstījāt ka zināt ko par maniem vecākiem, es vēlētos uzzināt šo informāciju kas zināma jums.- es nu jau lietišķi nosaku. Lūkojos viņam tieši sejā, nekustinot nevienu vaibstu, neizrādot bailes, kas pamazām iekaro katru manu šūnu.
-Es zinu daudz ko par taviem vecākiem, bet tā nav saruna uz ielas,- viņš nāk man tuvāk, solis, vel viens , viņš jau ir gandrīz man blakus. Es gribu bēgt, neatskatoties, bet manas kājas ir kā ar svinu pielietas. Viņš nostājas man blakus.
-Varbūt dosimies uz kādu citu vietu, kur neviens mūs netraucēs.- viņš apņēmības pilns nosaka, tādā intonācijā it kā man būtu jāpakļaujas viņam.
-Nē, ja jums ir ko teikt, sakāt tepat,- es nosaku, ar riebumu, cerot ka viņš to sadzirdēs.
-Tu man neatstāj izvēli,- viņš smīkņājot nosaka, es jūtu smagumu kas man uzgāžas, tāds kā tikls vai kas līdzīgs. Es krītu, tuvāk un tuvāk asfaltam. Līdz ar blīkšķi saskaros ar asfaltu. Pēdējais ko jūtu ir dunoņa deniņos.
