Sveiki spocēni.
Komentāros lūdzu izsakiet kritiku.
Piedodiet par gramatikas kļūdām.
Un ja vēlies seko ---->https://twitter.com/#!/WOLF132435
3.nodaļa.
Pirmais rīts dzīvoklī. Es nolēmu guļamistabu iekārtot nevis pie televizora, bet otrā istabā. Saulīte iespīdēja pa logu, tikai tagad ieraudzīju cik viņi ir netīri. Šis dienas darbu augšgalā notīrīt logus. Man gribētos vel , vel pārkrāsot sienas. Vēlos visas sienas nokrāsot maigi dzeltenā krāsā. Negribu vairs pelēcību, tikai košas krāsas. Vēl jāsameklē kāds māksliniecisks veikals ,kur nopirkt ko priekš gleznošanas.
Jāceļas, izstaipos un izlienu no gultas. Zem gultas ir pakļuvušas manas čības, interesanti kā? Ja es tās vakarā noliku blakus gultai. Noliecos zem gultas, ja un tur jau tas ir. Izvelku ara, un ieslidinu kājas iekšā, taču jūtu ka čībās kas ir ticis. Novelku nost kreiso čību, jo tur nebija kas labi, pakratu un izkrīt zīmīte. Šoreiz zīmīte vairs nav tāda kā iepriekšējā, man sāk likties ka mani vajā. Kāds ko es nepazītu. Zīmīti neatveru , paņemu saņurcu un aizmetu.
Es mēģinu izmest šo domu no galvas, uzvelku čību un šļūcu uz virtuvi. Sameklēju kafiju, par laimi vakar biju veikalā. Šodien varu pagatavot tādu kafiju kas man patīk, nevis pliekano bērnunama kafiju. Labi ka bērnu nams ir aiz muguras. Labi ka bērnunams dzīvoklim bija sagādājis ledusskapi. Pieeju pie ledusskapja paņemu sieru, sviestu. Pieeju pie maizes kastes paņemu maizi, un dodos pie galda, taisīt ēst. Uzmeistaroju divas siermaizītes , izdzeru kafiju un dodos ģērbties
Saģērbusies dodos uz pilsētu. Man ir jāatrod saimniecības preču veikals, un gleznošanas piederumu veikals. Manu uzmanību piesaista kāds aizdomīgs tips. Cenšos uz viņu neblenzt, bet viņš seko man. Es paātrinu tempu, un ieeju pirmajā lielveikalā. Tas ir pavisam milzīgs veikals, ar skaistām izkārtnēm, reklāmām. Man nav laika apjūsmot, man jātiek no viņa vaļa, es iekāpju liftā, uzbraucu augšā uz trešo stāvu un meklēju glezniecības piederumu veikalu.
***
Viņa nāk, viņš klusi paziņo pa mikrofonu. Viņa viņam pievērš vairāk uzmanības kā vajadzētu, es sāku sekot. Viņa gan ir paaugusies. Vairs nav tā četrgadīgā knīpa, bet nu jau pieaugusi sieviete. Ja pareizi atceros viņai jau ir astoņpadsmit, laiks uzzināt pagātni. Māte ar tēvu gan bija lieli neprašas šai, viens dzēra, otrs auklēja sīko. Kad sajuta ka viņus vajā, Džeks uztaisīja pašnāvību, līdzi paņemot sievu, bērns brīnumaini izdzīvoja.
Meitene paātrina soli, vai tiešām viņa domā ka es sekoju? Tuvumā var jau saskatīt lielveikala siluetu. Viņa nepārprotami virzās uz lielveikala pusi. Viņš cenšas iet tik pat ātri cik viņa, bet viņa ir ātrāka. Lielveikals jau ir ar roku sasniedzams. Viņa ieiet iekšā, es eju tik ātri cik Varu. Ieejot lielveikalā viņas nav, es mēģinu viņu sameklēt cilvēku pūli, varbūt viņa uzbrauca uz otro , vai trešo stāvu? Es virzos uz liftu, šī teorēma jāpārbauda.
Nospiežu lifta pogu, gaidu , gaidu, pienāk lifts. Es iekāpju iekša, un nospiežu trešā stāva pogu, nezinu pat kāpēc, kāda iekšēja dziņā man lika to izdarīt. Nopētu liftu, tam ir metāla durvis, tas nav caurspīdīgs, bet gan diezgan vecs.
Lifts lēni apstājas, es izkāpju ārā, un pamanu viņu . Viņa sēž kafejnīcā, un ko ēd. Es ieeju tai pašā kafejnīcā, un apsēžos vienu galdiņu aiz viņas. Viņa pagriež galvu uz atpakaļ, un nopēta mani. Es paņemu ēdienkarti, un sāku pētīt. Šeit nav nekā ko man gribētos šodien, kad pienāk oficiante es pasūtu tasi kafijas. Izvelku no sava melnā ādas portfeļa, datoru un ieslēdzu. Sazinos ar bāzi, esmu viņu atradis. Man liek likt viņu mierā, vismaz pagaidām.
