Pagātnes rēgi 27.nodaļa6

Sveiki spoki!

Klāt beidzamā nodaļa, komentāros kritiku par to vai kopumā patika/nepatika.

P.S.Piedodiet par gramatikas kļūdām.

Viņš stāv manā priekšā - Drū, un tēvs. Tā nevar būt taisnība, viņš nevar būt dzīvs.

-Tu esi dzīvs?- tas skan šokējoši, liekas ka tūlīt sabrukšu, tas ir par daudz, pat man.

-Neredzi,- viņš pieceļas un tuvojas man. Viņš ir tieši tāds pats kā bija, es tiešām esmu viņam līdzīga. Tāds pats matu tonis, tādas pašas acis. Drū nenolaiž acis no viņa.

-Nenāc man klāt!- nē viņš ir miris, viņš nomira, viņš nevar būt šeit. Ja vien viņš nav engelõ,-kā tu vari būt eņģelis?

-Redzi, tā pat kā tu engelõ,- pēdējais vārds izskan ar naidu, viņš atstutējās pret galdu, un raugās manās acīs,- es nomiru un kļuvu par eņģeli, bet redzi mums šeit jaatrisina naids starp abām rasēm, un bērniem jaiet prom.

Protams viņš vel jo projām domā ,ka man ir četri gadi, un es esmu tā pati mazā meitenīte.

-Nē , es nekur neiešu,- es nostājos tam pretī, un izvelku sudraba mietu, ko tik pat labi var izmantot kā ieroci.

-Kādēļ jūs nevarat izlīgt mieru, un eņģeļi un engelõ dzīvotu mierā līdz mūža beigām,- tik līdz to pasaku, sajūtos muļķīgi, bet viņiem ir naids, un cēloni tam viņi ir aizmirsuši.

-Nē, ne eņģeļi , ne engelõ nekad neizlīgs mieru, saprati?- tēvs skatās uz mani no augšas. Viņš ir garāks par mani, es skatos viņam acīs, un viņš man. Viņa sarkanās acis kvēlo. Liekas ka viņš sitīs man, par muļķīgo ideju, viņš sitīs tā pat kā toreiz mātei.

Drū pieiet viņam klāt un notēmē.

-Drū, nē,- viņš nolaiž ieroci un paskatās uz mani, viņš neko nesaprot līdzīgi man.

-Paskaties pa logu, visi ir miruši, gan engelõ , gan eņģeļi, esam mēs trīs. Kādēļ mēs nevarētu dzīvot saticīgi, pāršķirt jaunu lapusi, un pārakstīt vēsturi. Ka eņģeļi un engelõ var dzīvot saticīgi, ka tie var dzīvot kopā, bez naida.

-Nē,- tas izskan gan no Drū, gan tēva. Es būtu priecājusies ja tēva vietā eņģeļu vadītājs būtu cits.

-Jūs neatstājat man izvēli, kaut kam ir jānotiek , lai mainītos cilvēki, eņģeļi, engelõ,- paskatos uz viņiem pēdējo reizi, pieeu klāt pie loga, tad atkāpjos, ieskrienos un lecu.

Krītu no trīspadsmitā stāva, man nav bail it ne maz. Cenšos noturēt spārnus kas vēlās izplēsties un ts izdodas , jorokā man vel jo projām ir sudraba miets, ko sekundes simtdaļā izduru caur krūtīm. Kāds kliedz, kāds bļauj, cits nolād , bet tam nav nozīmes, jo manis vairs nav. Ir tikai klusums, un tumsa. Nāve - mūžīgs miers...

-Nē, nē, nē,- stāvu pie loga, kur tiko viņa izlēca, un noslepkavoja sevi, kur viņa tko mira, kur viņa atbrīvoja savu dvēseli, -tu pie tā esi vainīgs!

Viņš, jā viņš, tas kurš viņai atņēma māti un tēvu,kurš viņš bija. Un tagad viņa, un manas spītības dēļ viņa ir mirusi.

Staigāju pa kabinetu, nolādot sevi, likteni, viņu - visu.

-Nomierinies, tu zināji ka tā notiks. Tu lasīji pareģojumu, tu to zināji ka kāds upurēs sevi ,lai glābtu visus- tu zināji,- viņš skatās cieši man acīs, liekas ka viņš cenšās ieskatīties manā dvēselē.

-Jā, bet taj nebija jābūt viņai,- es zināju, es varēju mainīt. Liktenis ir maita! Maita!

-Nē, tu arī zināji ka tas būs kāds no engelõ kas pārvērst pirms laika. Tu zināji ka viņa ir otrā, kas pārvērsta pirms laika. Pirmais ir miris no eņģeļa rokas jau simtutrīsdesmit gadus, bet viņa ir dzīva. Tu zināji ka tā ir viņa,- viņš nosoda mani, cik orģināli!

-Nē, nē , nē,- izvelku metāla stieni, saspiežu to rokā, un lecu tur pat kur lēca viņa. Viņš kliedz ka es esmu idiots, bet man pietiek laika lai izdurtu stieni caur krūškurvim,kaut gan man nav baiļu no tā ka miršu.

Tumsas ezers, kam pieder viss - pat slēptākās domas, apskauj manu ķermeni, katru atmiņu, katru šūnu. Tagad esmu daļā no tā, esmu daļā no tumsas, daļa no pagātnes...

Esmu vienīgais dzīvais šeit, šeit kur visi mirst vai nu kaujā, vai no pašu rokas. Es neesmu muļķis lai mirtu, stāvu pie loga un domāju ko darīt tālāk.

Iespējams, atgriezties uz zemes, vai uz citu planētu kuru neviens neapdzīvo.

Viņš iet pa ielām, kur zem viņa guļ līķi, ķermeņi bez dvēselēm, viņš iet uz pasaules malu. Viņš izplēš spārnu, un lido prom- pretī jaunai nākotnei,jaunai iespējai uz dzīvi.

Dzīve nemainās, tā sākās vienādi un beidzās vienādi. Ir tikai iedoma par to ka reiz viss mainīsies, ka kaut kas būs savadāks. Bet nākās vilties, katrā jaunā iespējā , katra pretīmnācējā, katrā dvēseles gabaliņā... Mainīt vari tikai tu,nevis kāds kuru nezini, nevis tikai iedoma par to ka viņš ir...