Čau spoki! Klāt jauna daļa, nobijos no narami ka nākamo vilkacesdaļu man neredzēt. Tā nu tapa šī daļa, un jūs jau saprot ka strauji tuvojas beigas, kā jau katram stāstam.
Bet nu komentāros gaidu kritiku, atsauksmes, un visu pārējo.
P.S Piedodoet par gramatikas kļūdām.
Nē, kāds panāk mani. Tas uzveļas virsū manam ķermenim, un nospiežos plaušas tā ka ir grūti elpot. Cīnos par katru elpas vilcienu, par katru skābekļa litru, par katru dzīvības pazīmi, jo pretinieks nav engelõ, tas nav Drū.
Tās sarkanās acis, kas gaida lai nomirtu, pēc viņa domām. Tie baltie pirksti kas apķer manu kaklu, un neļauj man elpot, bet viņi nezina to ko zin katrs engelõ. Engelõ elpo , lai būtu līdzīgāki cilvēkiem, bet viņiem tas nav nepieciešams.
Pārstāju elpot, un it kā nomirstu, bet sirds turpina sisties. Eņģeļa acīs ir redzams apjukums, kā? Netalo no sevis sataustu ko cietu un lielu, paņemu to un izmantoju izdevību - triecu pret šī indivīda galvaskausu. Viņš zaudē samaņu, uzlieku rokas viņam uz kakla, pretojoties nelabumam kas kāpj uz augšu, un saspiežu viņā kaklu. Viņš sāk rīstīties, un tad viss. Viņa ķermenis saļimst , viņa dvēsele ir brīva, lai iemiesotos citā.
PIeceļos kājās, un pamanu kustību, tikai tas netaisās mani nogāst gar zemi un piebeigt ar metāla stieni, nu gluži kā vampīru.
Tas ir Drū, kurš stāv man aiz muguras.
-Tev jānāk ar mani,- viņš čukst man pakausī, un visi matiņi uz skausta saceļas stāvus. Elpa paatrinās par spīti tam, ka viņš manriebjas vairāk nekā patīk.
-Nē, vari aizmirst,- pagriežos pret viņu, un izvelku metāla stieni kas glabājās man jakas kabatā, un strauji ieduru viņam to krūškurvī. Engelõ metāla stieņi, izraisa līdzīgu reakciju kā vampīriem, tie acu mirklī mirst, un brīnumainā kārtā neviens nespēj to izskaidrot. Kurš to būtu domājis!
Izplešu spārnu, un lidoju turp kur dzimst ļaunums, turp kur rodas tie kas iznīcina mūs.
Viņu pasauli var viegli pazīt, viss ir baltās krāsās, kā jau tiem kas nekur un nekad nav vainīgi. Labi , ka esmu iemācijusies maskēt spārnus, līdz ko pieskaros deniņiem, sirdīj, labajam sānam - pretī sirdij, un deniņiem spārni paliek balti. Acu krāsu arī dzen var mainīt, tikai tad ir jāpieskarās sirdij,nabaj un deniņiem- acu krāsa kļūšt sarkana (šie punkti maina to krāsu uz sarkanu, citi punkti , savādāka secība uz savādākām krāsām).
Nolaižos uz šo pasaules, kur visi nekur nav vainīgi, pat tad ja ir vainīgi. Uzsāku gājienu pa pasauli, pret kuru man ir liels naids. Eņģeļi man nepievērš uzmanību, ja es domāju pareizi tad starp piekto un sesto ielu krustojumā, ir galvenā mītne - turp man jātiek.
Kurp viņa devās?- Šo jautājumu viņš atkārto iepriekšējās četredesmit minūtes. Viņš to uzdod visiem ceturtā līmeņa apmācāmajiem, kas ir viņa karaspēks šajā cīņā.
-Iespējams , uz eņģeļu planētu, ja jau viņa nogalināja vienu no viņiem,- atbild kāda gaišmataina meitene, kas varētu būt Rebekas vecumā, un viņa jau ir engelõ. Cilvēce ir briesmīga...
-Jā..- tā drīzāk izskankā doma priekš prāta, nevis citu apskatei domāta.
-Visi apmācāmie, jūs un piektā līmeņa, pēc bruņām un ieročiem. Mēs dodamies karā,- visi pošās iet prom, nenoklausoties līdz beigām.- Un visu līmeņu vecākos karavīrus.
Kur pie velna ir tā piektā un sestā iela, man liekas šeit es jau eju ceturtu reizi, varbūt piekto.
Eņģeļu iela, sarkanacītes uzbūves iela, ziedlapiņu iela, sulu iela, karnevāla iela. Tādi naivuļi, leikuļi... Riebjas, pat šis viens vāŗds viņas domās izskan ik pēc piecām minūtēm.
Viņi ir tiši tādi kā par viņiem runāja engelõ vesture, sapulces, un tajās nedaudzajās reizēs kad noklausijos citu sarunas.
Eņģeļiem ir viens galvenais, kas pārvalda visus sarkacainos, nogalinot vienu izcelsies karš, kura rezultātā viņi viens otru nogalinās, jo viņi nevarēs sadalīt varu pār eņģeleju - sauksim to tā.
-Viņa ir tuvu, - šoreiz runātājs ir kāds ceturtā līmeņa apmācāmis, nu teiksim čirkainis,- viņas spārnos ir raidītājs, bet tas ir daļēji bojāts. Tā kā zeme atradās tālu, to nevarēja uztvert. Taču tagad viņa ir tuvu, sarkanacū pasaulē, jo vistiprākais signāls nāktu no turienes.
-Labi,- pacietīgi uzklausu skaidrojumu, jo viņi vilcinās,- visus apmācāmos un kareivjus uz turieni, ir karš. Starp eņģeļiem un engelõ, starp pasaulēm, un uzskatiem.
Nostājos pasaules plakanajā malā, ar mani ir kopā pārsimts cilvēku, kas izpilda jebkuru manu iegribu, jo esmu vadonis šim karam kas ieies vēsturē. Visi vienlaikus izplēš spārnus, un paceļas lai lidotu. Visi kopā kā vienots veselums, kā viena bolinga bumba kas trauvās pretī kegļiem, tikai šoreiz tam ir jābūt straikam.
Ieejot galevnajā ēkā, tā drīžāk atgādina karaļa pili. Visur ir zelts, visas lietas ir apzeltītas. Apsardzes nav, tātad par engelõ viņi nezin visu, precīzāk neko.
Virzos uz lifta pusi, iekāpju tajā, un jūtos kā būtu iekāpusi zelta klusī, jo tur arī viss ir ar zeltu, tā ka redzu savu atspīdumu. Uz pogām ir trīspadsmit skaitļi - trīspadsmit stāvi.
Skaitlis trīspadsmit ir slikts, intresanti tad kādēļ tāds ir eņģeļiem. Sasniedzam trīspadsmitp stāvu, tur ir vairāk gaiteņu nekā šajai pasaulei.
Ieeju trešajā gaitenī pa labi, meklēju durvis ar uzrakstiem "galvenais";"virsvadītājs", vai ko līdzīgu, bet ne kā , ne šajā gaitenī.
Virzos uz priekšu tālāk, gaitenis neiet taisni, tas atzarojās. Ja tas būtu pilsētas ielu plāns, es teiktu ka viņi veido šķērsielas starp galvenaiem ceļiem, bet tie ir gaiteņi. Gaiteņi kas veido posmus starp lielajiem gaiteņiem.
Nolemju doties gaitenī kas ir pa kreisi, un tur nav uzrakstu kas mani piesaistīu, nonākot šķietami šī gaiteņa galā, tas atkal atzarojas. Manuprāt, tā ir ar visiem gaiteņiem, pamanu kā ka kāds eņģelis gaitenī kas ir pa vidu, pirms iešanas iekšā paklanās. Tur viņš ir! Pagaidu kad viņš izies ārā, un dodos pa šo gaitenu, un speros iekšā tur.
Bet tur jau ir kāds,kurš vajāja mani, paskatos pa logu un tur ir panika, jo viņu ir vairāk , viņi ir uzbrukuši.
Pirms nolaižamies visi maskējamies gan ar acu krāsu, gan spārniem, jo pārējais eņģeļiem un engelõ ir vienāds. Teiksim tā ka viens no mums ir ģenētiska kļūda, kļūda kura gadījumā radās otri. Bet tas nav droši zināms, tā ir tikai tāda kā teorija, par to kādēļ eņģeļi un engelõ ir karojuši ilgu laiku.
Viņi neko nemana, jo mēs sadalamies un ielencam visu no visām pusēm. Mans uzdevums ir doties uz galveno ēku, kuru drīž vien sasniedzu, jo šeit mēs pārvietojamies ar kājām.
Ēkaa ir milzīga, no ārpuses tā ir sarkana un vietām apzeltīta.
Ieeju iekšā un tur viss ir no zelta. Virzos uz lifta pusi, cenšoties nepievērst lieku uzmanību, ēkas plāņs man ir izpētīts. LIfts ir tukšs, nospiežu lifta pogu un virzos uz trīspadsmito stāvu. LIfts apstājās un es dodos pa gaiteņiem, drīz vien nonāku kāda kabineta priekšā ar uzrakstu :"mazsvarīgiem darijumiem". Hmm , cik veikla maskēšanās, atveru druvis un speros iekšā, izvilvis ieroci.
-Kas jūs tāds esat?- viņš man atgādina kādu, ko neesmu redzējis četrapasdsmit, piecpadsmit gadus. Rebekas tēvu, galveno eņģeli.
-Esmu tavs ļaunākais murgs, tu zini to,- notēmēju uz viņa krūtīm.
Kāds ienāk telpā es to acu mirklī nošavju, par laimi esmu paspējis apstulbināt Rebekas tēvu kurš sēž nekustīgi, līdzīgi kā atrastos hipnozē. Atnācēju nohiptonizēju lai viņš npietu simttrīspadsmit soļus un tad saļimtu, un viņam konstatētu nāvi. Hipnoze, vel viena engelõ īpatnība.
-Un tagad tu,- hipnozi pārtraucu, lai jau mirst pa īstam. Bet kāds to negrib, tas kurš ienāk iekšā, tas kura dēļ mēs devāmies uz šejieni.
