Čau! Nu klāt jau nākamā nodaļa.
Ceru ka patīk.
P.S. Sory par kļūdām.
P.S.S ja nav grūti pajutā http://ask.fm/WOLF132435
25.nodaļa.
Nokāpju no motocikla, atstutēju to pret tuvāko un lielāko akmeni. Palecos un spārni izplēšas.
Tie vel jo projām ir tik pat skaisti un melni, uz tiem ir viena zelta spalva. Mēģino to izraut, bet mani iztraucē tālumā skanošā motora rūkoņa, paceļos spārnos un lidoju. Tur kur nezinu kas mani sagaida… Pat nezinot kurp lidoju…
-Viņa ir tuvumā,- bļauj kāds no ceturtā līmeņa apmācāmajiem,- viņa ir atstājusi motociklu šeit, un nezvani viņa ir aizlidojusi.
-Ir, paskaties šeit beidzās pēdas,-Drū balsī jaušama vilšanās.
-Tas ir jālido viņai pakaļ, bet Jūs zināt cik tas ir sarežģīti,- to jau saka kāda meitene, nekad iepriekš viņu neesmu redzējusi.
-Tātad es lidoju, jūs visi,- viņš norāda uz visiem apmācāmajiem kas bija norīkoti šajā uzdevumā,- dodaties atpakaļ, un tu esi galvenā,- viņš norāda uz gara auguma apmācāmo ar tumšiem matiem, brūnām acīm.
Viņš arī palecas, izplēš spārnu un lido. Viņš nezin kurp Rebeka lidoja, ko domāja…
Klīstu pa visumu, nezinot kurp lidoju un ko daru.
Līdz pamanu planētu kas varētu būt zeme, mēģinu nolaisties uz tās tā lai neviens mani neredz.
Es nekļūdījos tā ir zeme, jo es nolaižos tur kur dzīvoju pirms pārvērtos par engelõ.
Sagaidu kad iestājās tumsa un dodos izpētē pa pilsētu, spārni atkal pazūd, tādēļ neko daudz neatšķiros no parasta Zemes iedzīvotāja.
Soļoju uz vietu kurp man bija iedalīts dzīvoklis, tur neviena nav vismaz man tā šķiet pirmajā mirklī, bet tad es pamanu kādu uz mājas jumta. Uzreiz noprotu viņš nav cilvēks, jo viņa acis ir tādas kā eņģeļiem sarkanas. Viņš izslej savus spārnu un lido pretējā virziena, varbūt viņš mani nemanīja? Es par to ļoti ceru…
Turpinu soļot pa naksnīgajām pilsētas ielām, aizeju līdz bērnunamam, kur uzraksts uz vārtiem liecina par to ka tas ir slēgts. Tātad moku māja ir aizslēgta, sadistiem nav darba, un viņi tādu neatrastu jo viņi ir sadisti.
Turpinu savu pastaigu līdz manā priekšā parādās Drū.
Viņa spārni arī ir melni, taču lielāko daļu to sedz zeltainas spalvas, viņš ir kareivis kas ir piedalījies jau daudzos uzdevumos, iespējams, es ari esmu kāds no uzdevumiem.
Cenšos nelikties par viņu ne zinis, bet viņš pienāk klāt paņem mani aiz rokas un mēģina mani dabūt prom no Zemes.
-Ko tu dari?
-Vedu tevi prom no vietas kur tev draud briesmas.
-Ja nevēlies lai man draudētu briesmas, tad izplet spārnus un lido prom.
-Tagad nav laika taviem jociņiem,- viņš atkal saķer mani aiz rokas, un mēģina pacelt, bet es spītīgi turos tam pretī.
-Ja, bet man tieši otrādi liekas ka šis ir pats piemērotākais laiks,- paņirgāšos par viņu, tā pat kā viņš darija ar manām emocijām, man tikai jāatceras ka nedrīkstu izpaust to ko zinu.
-Tu nevari , varbūt, vienu dienu būt normāla, nevis apveltīta ar savu sarkasmu, jociņiem, un saltumu?
-Nē, jo …- es nevaru teikt kāpēc, es nodošu sevi. Noduru galvu un neskatos viņam acīs.
-Kāpēc? Saki,- viņš ar plaukstu noglāsta man vaigu , un tad paceļ manu galvu tā lai es raudzītos viņam acīs.
-Nē…
-Tu vari man teikt,- viņa skatiens mani ievelk kādā apslēptā mistērija, apslēptā labirintā bez izejas.
-Nē…- jūtu kā asaru kamols kāpj uz augšu, aizgriežos prom no viņa un skrienu prom, es esmu savā pasaulē, es zinu kurp doties. Uz vietu kurp vienmēr varēju rast mierinājumu.
Es skrienu uz mežu, vietu ko kādreiz zināju kā savu kabatu. Ar acs kaktiņu redzu gan baltus , gan melnus spārnus, tagad viņi ir divi, bet es viena.
Kur viņa ir, viņa nevar palikt viena. Šeit ir pārāk daudz eņģeļu, un viņa zina manu noslēpumu.
Bet ceru ka veiksme viņai palīdzēs un noderēs. Ceru ka eņģeļi nesatiks viņu.
Pamanu kustību priekšā, izvelku ieroci no kabatas notēmēju un šauju, trāpīts tieši sirdī.
Viņš saļimst tur pat kur atradās.
Man jāatrod viņa, viņā ieskrēja turp no kurienes nācu es tātad viņa dodas uz pašu meža centru – vidieni.
Skrienu uz turieni ko kājas nes, skriet ir ātrāk nekā lidot, nokļūstu tur pirms eņģeļa. Kā es noliecos pie viņas, sajūtu eņģeļa klātbūtni. Priekš engelõ tā ir ļoti nepatīkama.
Pagriežos un vienlaikus izvelku ieroci.
-Ej prom ar labu, vai es tevi nogalināšu.
- Dari to,- eņģelis stāv man pretī un smīn, viņi ir radīti lai mirtu tā pat kā cilvēki. Engelõ baidās mirt vismaz vairums, jo atdzimt lai mirtu ir muļķīgi…
Lode ietriecas eņģeļa ķermenī, tā seju vēl jo projām rotā smīns, viņā baltos spārnu tagad klāj asinis. Līdz mirklim kad viņš pārvērtīsies pelnos…
Nākamo!