Čau! Nākama nodaļa klāt.
P.S. Piedodiet par gramatikas kļūdām.
24.nodaļa
Mazliet mazāk sāpju tev un tev. Kāds mazināja kāda sāpes. Tas bija viņš, Drū. Viņš atradās kādā vāji apgaismotā telpā, kur bija engelõ vārdi un emocijas arī. Tas viss bija sarakstīts uz mazām stikla burciņām.
Pamanīju savu vārdu.
-Rebeka, mazliet prieka, mazliet laimes, mazliet sāpju,-viņš runā ar sevi, precīzāk skaļi domā.
Nē, lūdzu tikai ne sāpes, to jau ir daudz, to ir pārāk daudz. Viņš paņem rokās burciņu ar pelēku saturu un pusi ieber burciņā ar manu vārdu, nē…
Žēl viņš mani nedzird, viņš sāpina mani ar katru mirkli vairāk, un vairāk. Viņš to dara ar nodomu, viņš uzliek man pienākumu un sāpina mani, tikai ne personīgi , bet ar maģijas palīdzību, kas sāp tā pat.
Izraujos no vīzijas, un priekšā man stāv čūska, griežu motocikla stūri uz sāniem. Nespēju to novaldīt, un šļūcu pa cieto segumu. Sāpes galvā un kājās lauž mani, jūtu kā kaut kas auksts pieslīd man klāt.
-Tev ir laiks mirt.-ko ? Kā čūska var runāt? Paceļu galvu un taustos pēc kāda akmeņa vai zara, bet nekā nav. Cenšos piecelties kājās , bet sāpes ceļgalos ir pārāk stipras.
Čūska rāpjas virsū man, tā ir smaga , un drīz jau es nespēju elpot. No sākuma cenšos dabūt nost šo glumo radījumu no sevis, bet nekā viņa turpina rāpties viršu un drīz jau sāk žņaugt mani, bet es vairs nepretojos, necenšos atbrīvoties. Varbūt lemts mirt šādi visu aizmirstai, neviena nevajadzīgai, sāpju mocītais?
Bet varbūt tas ir sapnis? Nē, sajūtu kaut ko nokrakšķam vēderā, nē tas nav sapnis. Sāpes ir pārāk īstas. Dzirdu kādu pienākam un paceļam čūsku, mēģinu palūkoties uz augšu. Taču manu skatienu aizmiglo asaras. Redzu tikai baltus spārnus, kad eņģelis aizlido.
Diez gan traģiski nomirt visu aizmirstai? Neviena nevajadzīgai, klajuma vidū?
-Rebeka, Rebeka,- kāds sauc manu vārdu. Tas ir tas pats Drū.
-Viņa ir tuvumā pie tuksneša,- viņš satraukti paziņo kādam melnā uzvalkā ģērbtam vīram.
-Dodamies pēc viņas, sagatavo ceturtos, šis būs viņu uzdevums.
-Labdien, ceturtā līmeņa apmācāmie. Man jums ir uzdevums. – apmācību telpas paziņojums, telpā visi apmācāmies sāk apspriest šo, nē viņi nav viņš,- Jums ir jādodas uz tuksnesi, jo tuvumā tuksnesim atrodas kareijve Rebeka, kas ir ievainota un zaudējusi samaņu. Jums visiem ir jāpamet apmācību telpa un jādodas pie kareivja Drū, kas sniegs jums tālākos paskaidrojumus.
Kāds paceļ mani un nes, vārgi paveru acis, tas ir Drū. Aizveru acis un pasmaidu, varbūt viņš nav tāds. Varbūt vīzija meloja?
Nākamreiz pamostos baltā istaba, kur blakus manai gultai ir daudzas citas tikai tukšas.
-Rebeka,- pagriežu galvu uz to pusi no kuras nāk balss. Tas ir Drū, kas vaicā pēc manis.
-Kur es esmu?- man tonis vairs nav salts, drīzāk lūdzošs.
-Slimnīcā. Es labāk pasaukšu ārstu, - viņš pieceļas un dodas pēc ārsta.
-Nē..- viņš nedzird, viņš jau sarunājās ar kādu medmāsu, ik pa laikam norādot uz manis.
-Sveika Rebeka,- pa kuru laiku šis ārsts ir nonācis pie manis, viņš ir gara auguma ar tumšiem matiem, viņu viegli būtu sajaukt ar kareivi,- vai jūties labi.
-Laikam,- pat nedomāju kā es jūtos, es gribu tikt prom no viņiem visiem. Man riebjas slimnīcas, no laikiem kad atrados bērnunamā, kur ārsti bija sadisti.
-Tad šodien tu aiziesi uz dažām pārbaudēm un varēsi iet uz savu dzīvokli, labi?°
-Jā.
Ārsts pieceļas un aiziet, iedot tikai lapiņ Drū. Tātad viņš mani pavadīs uz pārbaudēm, jauki. Man jācenšas neizrādīt to ka es ko zinu.
-Nāc,- viņš pastiepj roku, pieturos pie viņa un speru nedrošus soļus. Liekas ka kājas ir veidotas no vates, jo iet ir ļoti grūti, var teikt ka es nejūtu kājās.
Viņš ved mani pa slimnīcu, cieši turot mani ap vidukli un aiz rokas. Pa gaiteņiem kur staigājam čum un mudž no ārstiem un medmāsām, ārsti un medmāsas mans ļaunākais murgs.
Mēs iegriežamies visādos kabinetos, kur pār bauda manas kājas, ribas un galvu.
-Vai vel ilgi?- es nedroši jautāju, nodūrusi skatienu.
-Nē, šī bija pēdējā.
Viņš pavada mani līdz dzīvoklim, nekad nedomāju ka tik grūti ir staigāt. Līdzko nokļūstu dzīvokli, aizeju līdz gultai līdz kurai mani pavada Drū.
Līdz ko nokļūstu lielajā, mīkstajā gultā aizmiegu.
Fonā skan simfoniskā mūzika.
-Tev jāuzmanās,- runātājs ietur pauzi,- manuprāt, viņa spēj ielīst citu cilvēku prātā. Esi uzmanīgs ar savām domām un darbībām.
-Jā,- tas ir Drū, tagad viņš runā salti it kā viņam nebūtu emociju,- iespējams, bet vai viņa to noklusētu.
-Iespējams,- kādēļ tikai iespējams, kādēļ tikai pieņēmumi,- bet katrā ziņā esi uzmanīgs, viņā nav parasta viņā ir kas īpašs ja jau viņu vajā eņģeļi.
Man vajā eņģeļi nē… Tā nevar būt taisnībā, tā nevar būt, viņi nevar melot man.
Bet kāda iekšēja balss saka ka var, ka viņi melo, visu laiku.
Bēgt ir vienīgais saprātīgais risinājums, bēgt prom uz visiem laikiem, atriebt eņģeļiem viņa nāvi un viss.
Asaru kamols kāpj uz augšu, bet nē man ir jābēg , bez asarām.
Pieceļos , es jūtu kājas, tas jau ir uzlabu. Sameklēju mugursomu kurā ielieku ūdeni ko atrodu virtuvē, pāris drēbju un ieroci ko Drū ir atstājis.
Eju atkal pa tumšo gaiteni pēc motocikla, uzsēžos virsū tam, garāžas durvis atveras, un beidzot es dodos pretī brīvībai.
-Viņa aizbrauca,- paziņo miesassargs kas sēž pie sistēmas paneļa, - šorīt sešos ir fiksēts kā atveras un aizveras garāžas vārti.
-Viņa nevar būt nekur tālu, viņa vakar vispār nevarēja pārvietoties,- Drū manāmi nervozē.
-Varbūt tas bija tikai apmāns,- vecais vīrs čūkst viņam ausī,- mēs nevaram viņu laist prom ,viņa ir pārāk bīstama, viņa apdraud mūsu un eņģeļu vienošanās.
-Man vienalga par jūsu vienošanos!-Drū bļauj,- viņa ir tur ārā kur viņai var notikt jeb kas,- Drū pagriežas un aiziet, vecais vīrs vel saka ko un apklust.
-Kur ir tā burciņa?-viņš atkal runā ar sevi, meklējot divas burciņas.
-Re, re kur ir,-viņš sniedzas pēc burciņas ar Rebekas vārdu taču tā ir pārāk smaga tagad, tajā tagad ir pārāk daudz sāpju, burciņas vāks attaisās un viss tās sastāvs izbirst, viņš to saslauka un izmet, tad piepilda burciņu pilnu ar veiksmi, spēku, izturību un laimi.
Savādi kas iesāpas, motocikls nedaudz sašūpojās, bet es spēju to noturēt līdzsvarā, mēģinu aizbraukt līdz vietai kur beidzas asfalts. Vēlos lidot, kaut gan man nav ne jausmas vai es vel to spēju…
trūkst vārdu... gaidu vēl 