Čau, ceru ka vel nesat aizmirsuši stāstu!
Ja soryy ka tik ilgi nebija, bet nu pārāk daudz jāmācas.
Nākamo centīšos uzrakstīt ātri, bet nu nezinu kā sanāks uz darbiem, vismaz centīšos uzrakstīt līdzsesdienai.
Bet nu lasat, komentāros kritiku un piedododiet par gramatikas kļūdām.
21.nodaļa
Vieglāk nepaliek, sāpēs nepamet mani tās dzīvo ar mani. Tās ir mana ēna, tās seko man. Es neveru vaļā acis, es pagriežos pret sienu, un velku pa to dažādas līnijas, iztēlojos dzīvi kā būtu ja viss paliktu tā kā bija.
Blakus gultā kāds pagriežas , jo gulta iečīkstas. Kāds pieceļas kājās un pienāk pie gultas.
-Rebeka,-viņš viegli papurina mani, izliekos ka guļu.
-Rebeka,- viņš apsēžas uz gultas malas.
-Celies,-viņš čukst,-celies…
Atveru acis un pagriežos pret viņu, tas ir vel neredzēts engelõ, viņš nav Ostins it ne maz nē, viņš ir pavisam savādāks. Viņš izskatās tik laipns, tik mīļš…
-Kas tu esi?-čukstus, pavisam klusu es bilstu.
-Tavs istabas biedrs,- viņš pasmaida un atbild.
Es uzraušos sēdus ,-manam istabas biedram bija jābūt Ostina?-tas izklausās pārāk muļķīgi.
-Viņš palūdz man,-viņš ietur pauzi,-viņam nepatīkot aura.
Mēs abi sākam smieties.
Es pastiepju roku, lai iepazītos –Rebeka
-Dereks.
-Prieks ar tevi iepazīties,- es staroju aiz laimes, piepeši sāpes ir atkāpušās. Nākotne vairs neskatās tik pelēka kā iepriekš šķita.
-Man arī,-viņš paspiež roku, mēs smaidam. Varbūt tas ir sakums kam jaunam, kam neredzētam?
-Man tev ja iedot tavs grafiks,- viņš nu jau nopietni uzlūko mani,- nu tā kā tu esi kareive.
Pareizi, vakardienas atmiņas sāpīgi atriežas pie manis, tagad es esmu kareive. Tikai tāpēc ka nogalināju eņģeli, jo viņš nogalināja Dāvi. Es saku nevaldāmi raudāt, asaras plūst pār maniem vaigiem. Atstājot rētas, kas sāp, rētās kas nepazudīs.
Dereks apskauj mani, un šūpo ka mazu bērnu, viņš saprot mani? Iet laiks un viņš turpina mani šūpot, reizē jūtos tik muļķīgi, bet arī laimīga. Varbūt tiešām viņš saprot mani?
Asaras rimstas, viņš pagriežas pret mani.
-Tev viss kārtībā?-viņš lūdzoši skatās manī.
-Jā,- es nočukstu.
-Labi,- viņš nosaka, un pieceļas un aiziet līdz galdam, kur paņem ko un atgriežas, viņš pasniedz man lapiņu,- tas ir saraksts ar stundām.
Es uzmanīgi aplūkoju lapiņu.
10.00 Spēka treniņš.
11.30- 12.30 Šaušanas nodarbības
15.00 – 16.30 vēstures nodarbība.
17.00 Spēka treniņš
19.00 Loka šaušanas nodarbības
21.00 Medības (pēc izvēles)
-Vai tev arī ir ,- es ieturu pauzi,- tāds pats grafiks?
-Nu jā, bet man nav jāapgūst vēsture,-viņš pasmaida.
-Vai šodien man ir jāiet uz nodarbībām?
-Nē, šodien visiem kareivjiem ir brīvdiena, no rītdienas sāksies treniņi.
-Skaidrs,- klusiņām novelku pie sevis.
-Vai ir vel kāda kareive ?- tas skan muļķīgi, bet man gribas zināt vai es esmu vienīgā.
-Nē, ir vel viena kareive,- tas skan drūmi, tā kā viņš nevēlotos to teikt.
-Cikos ir brokastis?- un atkal tas ir muļķīgi, bet to es nezinu, jo, jo….
-10.30, bet bufete strādā visu diennakti.
-Cik ir pulkstenis?
-9.30
-Tad man jāsāk taisīties,- viņš pasmaida. Pieceļos no gultas, un aiztenterēju uz vanasistabu.
Iztīru zobos, izdaru kaut ko ar saviem matiem – sataisu asti , paķeru drēbes kas saliktas vanasistabas skapī. Ātri nokrāsoju acis , tā teikt uzlieku mākslīgo seju. Izeju no vanasistabas, un dzirdu klusu skaisti.
-Varam iet?- es smaidu, tiešām šis ir sākums kam jaunam.
-Jā,- viņš rūpīgi aplūko mani, man ir melni ādas imitācijas legingi, ērtas kediņas, melns tops un melna ādas jaka. Esmu visa melnā, jo piedevām man ir dabīgi melni mati, un āda man ir tumsnēja.
Mēs izejam ārā no istabas, viņš mani ved uz ēdnīcu, mēs ieejam tajā un visu skatieni pavēršas pret mums.
-Kādēļ viņi visi skatās uz mani,- es klusam jautāju Derekam.
-Visi zina to ka tu iznīcināji izbēgušo eņģeli, tu esi kļuvusi par tādu kā ,- ietur pauzi,- varoni.
-Skaidrs,- klusām novelku.
Mēs nostājamies rindā, un gaidām savu kārtu. Pasūtam to ko vēlamies, un apsēžamies pie brīva galdiņa.
Kāds slepus lūr uz mums, visu laiku. Es to jūtu, nezinu kā bet jūtu. Varbūt tā ir vel kāda engelõ spēja.
