Sveiki, sveiki klāt nākamā nodaļa.
Ceru ka jums patiks, un komentāros gaidu KRITIKU.
P.S Piedodiet par gramatikas kļūdām.
20.nodaļa
-Nē, nē-viņš nevar būt miris, nevar. Esmu gultā sēdus, nē.
Bailes tas ir tieši tas kas valda pār maniem locekļiem, pār manu prātu, pār manu dvēseli kad saķeru galvu no šausmām.
Viņa nav, viņa nav,viņa nav! Kā tas var būt, ja pirms , pirms stunda, divām viņš sēdēja šeit, bet tagad viņā nav.
Tas nolāpītais eņģelis viņu nogalināja, nevaru atrast sev vietu.
Paķeru virsjaku un eju meklēt viņu, viņš gāja pie ”galvenā”, tātad tur es jau esmu bijusi.
Gaiteņi paliek ar vien tumšāki un šaurāki, pāris stundu laikā te ir mainījies viss. Es nonāku pirmajā krustojumā , bet tur nav neviena, es eju tālāk bet gaisma izzūd, tagad varu orientēties tikai pēc savām maņām. Par laimi engelõ ir ļoti laba redze tumsā, acis aprod ar to un pamanu ašu kustību sev aiz muguras pamanu to pašu eņģeli, to pašu kas nogalināja D… Es nespēju vairs izrunāt viņa vārdu vienkārši nespēju.
Tas kas bija aiz muguras, tagad ir man priekšā, es vairs nespēju novaldīt naidu kas mīt manī,, naidu kas vērst pret viņu.
-Nu ko, tagad nogalināsi mani?-es izaicinoši jautāju, un vienlaikus ieņemu uzbrukuma pozīciju.
Viņš klusē, es negaidu kad uzbruks viņš, šoreiz es būšu tā kas uzbruks.
Viņš smīn, es uzlecu tam virsū un piespiežu pie zemes.
-Kādēļ tu esi dzīvs? Kādēļ tu vispār esi te?- manas rokas ir stingri apkļautas ap viņa kaklu, es spiežu vairāk un vairāk uz tā. Viņām ir jānosmok, viņam ir jāmirst, jāmirst!
Viņš saķer manu spārnu un lauž to, man sāp , bet es neņemu to vērā. Sāpes nav tas kas pamudina mani nogalināt, tā ir mīlestība pret svešo, pret to ko kādreiz mīlēju.
Piepeši viņš vairs neelpo, piepeši viņā nav. Viņš ir miris, un nespēs vairot ļaunumu.
Kāds nāk, soļi ir ļoti skaļi. Pie manis pienāk melnā tērpies engelõ.
-Piecelies,-viņš pavēl.
-Ka tu esi?-es bļauju, šodien tā visa ir par daudz, pārāk daudz.
-Tas kas neesi tu, varbūt vēlāk kāds tev izstāstīs. Bet tagad celies, mums jāiet.-viņš pavēloši noskalda.
-Kur?-es izmisīgi jautāju, viņš ir engelõ , viņš nevar man nodarīt pāri. Nevar….
-Pie Galvenā,- viņš nu jau laipni novelk,- ejam!
Es pieslienos kājās, bet spēka man nav, tādēļ drīzāk es klunkurēju nevis eju. Viņš pat nedomā man palīdzēt.
Mēs esam nonākuši pie durvīm , pie Galvenā.
Viņš atver durvis, un ievelkas iekšā pirmais. Viņam ne prātā nenāk palaist mani pa priekšu.
-Labdien , Ostin!- kāds paspiež viņam roku, es neredzu viņa seju, jo mazliet atpalieku.
-Labdien , Rebeka!- viņš pagriežas pret mani, tas ir gara auguma vīrs, ar bieziem , čirkainiem matiem. Viņš ir ģērbies uzvalkā, piepeši es sajūtos neērti šī vīra priekšā.
-Labdien,-ar apbrīnu nosaku, bet tur nav ko apbrīnot, viņš ir tikai parasts cilvēks, tikai un vienīgi parasts cilvēks. Es to mēģinu sev iegalvot, tik labi cik protu.
-Sēdieties lūdzu, -viņš norāda uz diviem krēsliem. Tie ir melni, diezgan vienkārši krēsli.
Es apsēžos un tas kas mani atrada arī. Galvenais apsēžas mums pretī aiz rakstāmgalda.
-Rebeka, tu izpelnies mūsu visu atzinību,-viņš ar bijību nosaka.
-Par ko?-šis jautājums, laikam, izklausās pārāk naivi.
-Par to ka tu nogalināji izbēgušo eņģeli ,tādēļ tu tagad oficiāli tiec iecelta par karēvi. Bet līdz ar savu jauno paaugstinājumu, tev būs daudz vairāk pienākumu,-viņš smaida, par ko? Par to ka tagad es esmu viņa jaunai bandinieks šahā?
-Iepazīsties ar savu jauno istabas biedru, tā kā tagad tu esi kareive tev būs cita istaba. Īpašs dienas režīms, un obligātais atpūtas laiks, un vēl tev būs jāapgūst engelõ vēsture.
-Ko?
-Jā , to ko tu dzirdēji,- bet to neatbild viņš , bet mans jaunais istabas biedrs.
-Tā tagad tu visu esi uzzinājusi, tev laiks doties iekārtoties jaunajā istabā, ka arī tev laiks doties atpūsties, jo rīt tevi gaida smaga diena.
Es pieceļos, neatvadoties aizeju. Es klīstu pa bezgalīgajiem gaiteņiem, nesaprazdama kur doties. Dāvja nav, viņš pat neizteica līdzjūtību, viņš vispār neteica neko`. Tagad man ir jauns istabas biedrs, kur maigi sakot var nosaukt par idiotu. Kādēļ visam jānotiek tā. Kādēļ?
Ceļgalos iestājās pēkšņis vājums, un es saļimstu turpat. Asaras sāk tecēt pār maniem vaigiem. Kādreiz emocijām bija jāgūst virst roku. Es raudu, šņukstu, kliedzu, bet neviens mani nedzird, neredz, nepalīdz. Esmu viena, pilnīgi svešā vietā, pilnīgā svešumā ,prom no visiem.
Es raudu, šņukstu, puņķojos un aizmiegu. Bezpalīdzīgi aizmiegu.
Kāds pieskarās manam plecam.
-Mosties, mosties,-šo balsi es pazīstu ,to šodien jau esmu dzirdējusi, tā šodien runāja ar mani.
Es nevaru acis vaļā, atgriezties realitātē ir pārāk smagi šodien.
Kāds paceļ mani kā mazu bērnu, piekļauj klāt un nes mani. Man ir vienalga uz kurieni, galvenais prom. Prom no smagās realitātes, prom.
Es pamostos savā istaba, vismaz tā man šķiet no sākuma, ka esmu savā istaba. Bet es pamanu ka blakus gultā arī kāds guļ.
Es aizveru ciet acis, un pārdomāju to kas es esmu tagad. Slepkava? Engelõ? Rebeka? Tukšums? Nekas? Kas es esmu, kas?
žēl ka Dāvis nomira