Čau spoki!
Zinu jau zinu ka ilgi rakstiju, bet bija pārāk daudz citu darbu & problēmu.
Bet nu klāt ir nākamā nodaļā.
Izbaudat!
P.s. Piedodat par gramatiku.
17.nodaļu.
Es pagriežos uz durvīm un izeju ārā, viņš seko man.
-Lūdzu, piedod man,- viņš lūdzas, viņš parauj mani aiz rokas. Es to negaidīju un gandrīz nokrītu.
-Ko tu gribi?,- es kliedzu,- lai es tev piedodu pēc tā ka atstāji mani vienu???
Viņš domā par kaut ko, man vienalga. Pagriežos un eju tālāk pa bruģēto ielu.
-Lūdzu , pagaidi,- viņš panāk mani un soļo man blakus. Es strauji mainu virzienu, un soļoju uz liftu.
Klusēju, es tikai klusēšu. Jo klusums taču nogalina?
Piespiežu lifta pogu, viņš stāv man blakus, un klusē.
Atveras lifta durvis, es iesteidzos tajā iekšā, un uzspiežu pogu ar uzrakstu istabiņas. Nevēlos skatīties uz viņu, un sāku pētīt lifta durvis. Tās ir pelēkas, iespējams, metāla durvis.
Lifts apstājās es izkāpju ārā un soļoju uz savu istabiņu. Ceru ka viņš nepanāks mani, ceru ka viņš nedzīsies man pakaļ. Kļūdos, viņš panāk mani un soļo blakus.
Apstājos pie durvīm ar ciparu 8, atveru tās un pamanu ka tur ir vel viena gulta. Un visas mēbeles tagad ir dubultā. Ceru ka viņš nav mans jaunais istabas biedrs.
-Laikam tu nezini, bet es dzīvošu arī šajā istabā, - viņš klusiņām novelk. Es pagriežos pret viņu, es domāju, viņš saprot ka es to negribu.
-Ko tu gribi?- es savaldīgi jautāju.
-Lai tu man piedotu.
-Kādēļ man tev jāpiedod ja tu mani atstāji vienu?- caur zobiem izgrūžu.
-Es kļūdījos, piedod,- viņš saņem manas rokas, viņa plaukstas ir tik siltas, tik maigas. Nē, nē, nē. Es nevaru piedod viņam, vismaz vēl ne.
-Pierādi to ka tu gribi piedošanu. To ka neesmu tev vienaldzīga,- lai pierāda gribu redzēt, kā tas beigsies.
-Es nevaru tā, tev daudz jāmācās. Es nevaru izrādīt savas jūtas pret tevi. Nevaru,- viņš izgaist, izkūp gaisā.
Kā viņš nevar? Kā? Un kur viņš palika? Kur viņš aizbēga, kur?
Es iemetu kurpes un kedas skapī, un iegāžos gultā. Un sāku gauži raudāt, par to ka , ka viņš tā pret mani izturas. Viņš nevarot, neticu!!!
Es raudu, domāju par to ka pasaule ir netaisna. Ļoti netaisna.
***
Ir tumšs, es knapi saredzu to kas ir zem kājām. Mēs rindā kustamies uz galveno ēko kā vergi – padevīgi kalpi.
Mūs ieved lielā zālē, mēs esam ,vismaz, 100 visi engelõ. Zāle nav grezna, bet vienkārša, sienas ir dzeltenīgā toni, un grīda ir nenosakāma materiāla.
Par brīnumu šeit ir krēsli, ļoti vienkārši bet krēsli.
Sargi liek mums apsēsties, es apsēžos , aizveru acis. Iztēloties ka neviena nav blakus, iztēloties ka vari dziedāt, spiegt, dejot vienatnē –nevar.
Kāds uzsāk runu, zemā balsī. Paceļu acis tas arī ir engelõ.
-Mūsu vidū ir jauniņā. Viņu sauc Rebeka. Droši vien zināt ka viņa pārvalda visus elementus. Ceru ka elementi Jums nav jāatkārto,- viņš uzdod jautājumu publika, gandrīz visi noliedzoši papurina galvu.
-Viņa dzīvos starp mums, kā engelõ. Lūdzu Jums pret viņu izturēties laipni. Un lūdzu nebīstīties no viņās, cik man zināms viņa nekož.-pēdējos vārdus viņš saka tā it kā pasmietos par tiem. Šie vārdi” cik man zināms” paliek manā prātā, varbūt viņa nav engelõ. Nē, viņa ir, viņai ir melni spārni.
-Labi ,nerunāsim vairāk par viņu, bet pāriesim pie nākamās tēmas. Kā Jūs jau zināt, mūsu ienaidnieki neguļ, bet aktīvi darbojas. Eņģeļu izlūki ir manīti mūsu teritorijā, ieteiktu nostiprināt drošības sistēmu, un būvēt jaunus stāvus dziļāk tuksnesī. Bet ja mēs tos būvēsi vel tālāk, ļoti iespējams, ir tas ka mūs var atrast cilvēki. Tādēļ lai noskaidrotu vietas kur būvēt stāvus, griezieties pēc palīdzības pie šī kunga,- viņš norāda uz gados vecu vīru, ar dažviet sirmiem matiem. Es teiktu viņš ir engelõ ap 500 gadu vecumu.
-Viņš ir profesors Ērnssteins,- viņš vel jo projām norāda uz vīru, tagad pamanu ka pie viņa žaketes ir piesprausta zīmīte ar viņa vārdu un uzvārdu – Ērnsts Ērnssteins.
-Viņš jums palīdzēs jautājumos ar būvēšanu. Es domāju, ka vajadzēt pastiprināt armijas darbību, tiem ir jāpsargā gandrīz visi gaiteņi, it sevišķi tie kuri ir viegli pieejami no virszemes. Tuksnesī tiks uzstādītas mazas novērošanas kameras, tādas lai eņģeļi nepamana. Vel mēs izmēģināsim tādu lietu kas neļaus eņģeļiem atrast mūsu apmetnes vietu, bet,- viņš noklepojas-,par lielu nožēlu, tie ir tiki prototipi. Bet katrā ziņā tas ir labāk nekā nekas.
Labi, šodienai tas arī viss. Ja ir kādi jautājumi, nāciet pie manis, vai pie kāda no padotajiem,- pieceļas četri , melnā ģērbušies engelõ, pamāj ar roku un apsēžas,- varat iet!,- visi sēdošie engelõ pieceļas un reizē soļo uz izeju. Kādēļ man nekad nav patikušas šīs sēdes? Laikam zinu, jo mūs visus atved un aizved kā vergus, cietumniekus.
Mums visiem aizsien acis, tad pie katra pienāk pa sargam, kurš to pavada. Visus reizē sāk vest pa gaiteņiem.
Kad esam nonākuši mazākā zālē, kur no sākuma mums aizsēja acis, tagad mums tās atsien. Paiet laiks, līdz aprodu ar gaismu. Man pretī stāv…
