Čau spoki!
Klāt jaunā daļiņa!
Krtiku, gaidu!!!
P.S piedodiet par gramatikas kļūdām.
16.nodaļa
Es raudu, bet tam nav jēgas. Tas nemaina pašreizējo situāciju, tas nemaina neko. Varbūt man paliek vieglāk, varbūt…
Es pieceļos kājās , negaidot nevienu, nevienu atļauju dodos uz priekšu. Es eju taisni, nemainot virzienu, nenoejot nost no vienīgā ceļa kas liek man justies droši – iet taisni.
Es cenšos iet ar augsti paceltu galvu, es neskatos apkārt, vismaz necenšos to darīt. Bet pat neskatoties redzu kas man ir apkārt, betona sienas, pa retam ir kāds gaismas avots.
Priekšā man ir durvis ar uzrakstu vadība , es apstājos un palūkojos uz aizmuguri, tu nav neviena. Ar pārliecību veru durvis vaļā, tur sēž engelõ melnā uzvalkā.
-Sveika, ilgi tevi gaidīju.- viņš nevīžīgi izmet, it kā runātu ar sevi.
Es speru soli pāri slieksnim, salīdzinājumā ar betona sienām , te ir mājīgi. Sienas ir pelēkā krāsa, bet ne tādā kā betona sienas. Grīda – brūnas flīzes, telpā ir divi koka galdi, un pāris puķu.
-Labdien,- es ledaini nosaku, paceļu galvu augstāk. Es vairs neļaušu nevienam sev darīt pāri.
-Nu ko tik oficiāli. Mēs jau sen esam pazīstami,- viņš pagriežas pret mani, viņa acis ir tumšas, neizsniedzamas, tukšas – nav vārdu lai raksturotu. Svarīgākais ir tas ka viņš ir, viņš ir slepkava. Viņš mani nogalināja, viņa dēļ es esmu šeit.
Es mēģinu savaldīties, neizskatīties šokētai, būt mierīgai. Varbūt man tas sanāk, jo pamanu vilšanos viņa sejā.
Klusēšana, labākais ko var darīt , lai iebiedētu ienaidnieku.
-Nu ko tik klusa, slimnīcā vai tad biji tāda pati?-viņš ņirgājas par mani, viņš zināja par ko es kļūšu kad nomiršu, jo viņš zināja kas būs viņš.
Es klusēju, ceru ar to viņu uzveikt.
-Nu ko , iepazīsimies oficiāli, beidzot?,- viņš pienāk man klāt, viņš ir dažu centimetru attālumā no manis.
-Eduards – engelõ. – viņš paklanās, cik teatrāli. Es smīnu uz viņu.
-Ceru ka manu vārdu tu zini, un cik noproti to kas es esmu arī- es izsmejoši saku, nicinot viņu, nicinot to ka viņa dēļ es esmu te.
-Protams,- viņš stāv ,vēl jo projām , man blakus. Un cieši lūkojas man acīs.
-Būtu, laiks parādīt tev savus apartamentus,- viņš iet pa priekšu un es viņam sekoju. Viņš atver durvis, un palaiž mani pa priekšu. Es mēmi klusēju, atgriežos pie klusēšanas.
Es un viņš ejam pa gaiteņiem, šie gaiteņi ir izgaismoti. Gaismekļi ir it visur. Es eju ātrāk nekā viņš, viņam nākas skriet man pakaļ.
Viņš paķer mani aiz rokas ,lai apstādinātu pie durvīm ar ciparo 8.
-Tava istaba,- viņš atver durvis, un norāda lai es eju ēst.
Šī istaba ir diezgan mājīga, gaiši pelēkā krāsā ar baltām mēbelēm. Šeit ir gulta, galds, krēsls, skapis. Neteiksim ka šeit ir daudz mēbeļu.
Es aizveru durvis viņam deguna galā, neteiksim ka esmu īpaši viesmīlīga.
Par laimi durvis ir slēdzamas, es ieslēdzos. Aizeju apsēžos uz gultas, paceļu spilvenu un tur stāv karte un kredītkarte. Karte, laikam, šī pazemes cietokšņa. Bet tur vel ir zīmīte Mūžīgi tu būsi atkarīga no manis, manu engelõ. Es neesmu ne no viena atkarīga, es saburzu zīmīti un aizsviežu prom to.
Es sāku pētīt to, mana istabiņa ir atlikta ar sarkanu punktu, un blakus pierakstīts ka tā ir mana istaba. Ejot pa to gaiteni var nokļūt pie lifta, cik es saprotu no apzīmējumiem, es apgriežu kartes otru pusi, tai virsū rakstīts ka tā ir pilsēta. Šīs pilsētas nosaukumu es īsti nevaru salasīt uz kartes.
Došos uz pilsētu, šī doma neviļus ielavās manā prātā. Es atveru skapja atvilkni, un tur stāv zils maks. Es ielieku tajā kredītkarti, es atveru naudas nodalījumu, un tur stāv nauda. Kaudze ar naudu!
Pieceļos , atslēdzu durvis un dodos pa kartē norādīto ceļu uz liftu.
Es piespiežu lifta pogu , un gaidu kāmēr tas pienāks. Atveras durvis , lifts ir tukšs, vairāk nav neviena kas kāptu iekšā, un lifts sāk braukt lejā- pazemē. Tas ar blīkšķi apstājas, man likās, ka lifts krīt, bet tas tikai apstājās.
Durvis atveras un es izkāpju ārā. Es esmu pilsētas malā, cik tālu vien redzams ielas abās pusēs stiepjas veikali. Ielas bruģētas, un šeit nav mašīnu. Vismaz šeit ne, tikai zirgu pajūgi. Tas izskatās kā no veco laiku filmas.
Es uzsāku gājienu pa bruģētajām ieliņām, es karti neizmantošu, gan jau neapmaldīšos.
Es meklēju apģērbu, apavu un greznumlietiņu veikalus. Es gribu iepirkties, iekārtot savu jauno mājokli.
Es pamanu apavu veikalu, un dodos turp. Es ieeju tajā , verot durvis iešķindas zvaniņš.
Veikals ir dzeltenīgos toņos, un tajā vairākos plauktos ir izlikti apavi. Es sāku staigāt ap plauktiem, un skatīties jaunus ērtus apavus.
Man , acīs iekrīt melni zābaciņi, bez papēža. Tieši tā kā man patīk, šņorējami. Es apskatos izmēru , un urā tas ir mans izmērs.
Sāku meklēt pārdevēju, es piespiežos netīšām pie sienas, un tad uzrodas – pārdevēja.
-Labdien, vai ko gribējāt?- viņa laipni vaicā, bet viņas acīs redzamas bailes. Visi šejienieši baidās no manis, nu labi, gandrīz visi.
-Jā, man lūdzu tos melnos zābaciņus,- pamanu vel vienus apavus- šoreiz kedas. Un norādu uz tām, tās ir gaiši zilas kediņas. Dievinu zilu krāsu.
-Lūdzu,- es jau stāvu pie kases. Kā? Pie kases nolikts liels maiss.
Es pasniedzu naudas banknoti, pārdevējas acis ieplešas, bet citādi viņa neizrāda nekādas emocijas.
Viņa pasniedz man atlikumu,-Paldies,- es laipni nosaku, un atgriežos atpakaļ uz ielas.
Ārā ir diezgan pavēss – pavasaris.
Es dodos tālāk, līdz ieraugu apģērbu veikalu. Dodos arī iekšā arī tajā, bet tur ir Dāvis.
Visa pasaule sagriežas man apkārt, man likas, ka zūd līdzsvars, bet es atjēdzos un atgūstu to.
Es cenšos neivērot viņu, bet viņš pienāk man klāt.
-Rebeka, lūdzu piedod man,- viņš vainīgi nosaka…
Es klusēju, es nevēlos ar viņu runāt. Es negribu ar viņu runāt, viņš atstāja mani vienu tur…
