Čau spociņi un spocenes!
Klāt jauna nodaļa, ceru ka jums patiks.
P.S piedodiet par gramatiku!!!
15.nodaļa
Viņa raud, baltu mākoņu un debesu ieskauta raud – mana engelõ. Es nedroši tuvojos viņai, es nezinu kā izvērtās viņas saruna ar tēvu, kā tas beidzās, kādu iespaidu tas atstāja uz viņu…
Ja viņa zinātu, kas es esmu… Viņa mani ienīstu, viņā mani …. Labāk nedomāt par to, kas notiks tad kad viņa uzzinās.
Es esmu gandrīz viņai blakus, kad viņa paceļ galvu. Viņas zaļās acis ir , ir kvēlojoši zaļas. Liekas viņa spētu nogalināt, liekas ka viņa varētu būt slepkava….
-Rebeka,- klusu, klusu jautāju,- Rebeka,- es čukstu , un noslīgstu viņai blakus, ar spārniem apķeru viņu, es vēlos tikai pasargāt viņu no visa, visa ļaunā. Man viņā būtu jāpasargā no sevis, es esmu tas kura dēļ daudzi viņai var uzbrukt, vēlēt ļaunu, ļaunākajā gadījumā nogalināt. Nav tādu vārdu , lai pateiktu cik ļoti es ienīstu sevi par to ka cietīs viņa…
***
Viņš apskauj mani ar rokām un spārniem, es nevaru pārstāt raudāt. Es nevarētu pateikt pat ,par ko es raudu…
Es pagriežu galvu pret Dāvi, viņš nav krāsojis spārnus tie vēl jo projām ir melni. Ar rokām saņemu viņa seju un velku sev tuvāk…
Šāviens, bultas lido …. Dāvis saķer mani aiz rokas, un mēs skrienam. Tie kas šauj uz mums – neatpaliek. Tie dzenas mums pakaļ, viens no viņiem saķer manu spārnu, es raujos uz priekšu par spīti tam ka man sāp. Viņa tvēriens atsvabadinās, un viņš izplēš tikai kušķi spalvu.
Mākoņa mala ir tuvu, divi metri, viens… Lēciens, es nevaru pakustināt spārnus, šoks , panika, nav nekā no tā. Es nomierinos. Man nav bail – mirt.
Dāvis saķer mani, un mēs kopā lidojam. Es nebaidījos ne iepriekš, ne tagad. Varbūt sāku pierast pie tā? Varbūt es nejūtu negatīvas emocijas? Bet kāpēc, kāpēc es raudāju? Ja kāds spētu man atbildēt…
Es aizveru acis , un piespiežu galvu pie Dāvja krūtīm. Es ieelpoju viņa saldo smaržu. Viņš piespiež mani tuvāk sev, mēs lidojam augstāk, un augstāk. Apkārt vairs nav mākoņu, ir tumši zilas debesis ar mirdzošām zvaigznēm.
Mēs uzsēžamies uz kādas planētas. Tur nav ceļu, nav māju. Ir tikai zāle, pļavas, meži ,liekas, ka atrodamies tam visam pa vidu. Dāvis nolaiž rokas gar sāniem.
-Kur mēs esam?- pavisam, pavisam klusu jautāju.
-Engelõ valstībā, tev laiks iepazīties ar sev līdzīgiem,- viņš bezjūtīgi atbild, it kā viņam būtu vienalga, it kā viņam tas nerūpētu. Es paskatos uz augšu, viņa zilās acis ir tumšas ,kā okeāns. Tik neizsniedzamas, neizskaramas, tālas.
Es neatbildu viņam, viņš iet uz priekšu. Es skrienu viņam pakaļ, un parauju viņu aiz rokas.
-Dāvi , kas notiek?-es bļauju.
-Nekas,- viņš īgni atbild un turpina soļot uz priekšu. Es skrienu viņam pakaļ, un bļauju. Es vairs nevaru izturēt, to vēsumu , aukstumu.
-Kāpēc tu tā dari? Kāpēc kad esam mājiņā, tu esi savādāks?
-Neesmu, skaidrs,- viņš sagrābj mani aiz rokas un pievelk sev klāt,- šeit es esmu tāds kādam man jābūt, tāds kā esmu uz zemes, tāds…- viņš apklust, un noņem roku no manas rokas.
-Nu kāds?- es vairs nebļauju, es neskatos uz viņu, es ignorēju viņu, tā it kā runātu ar sienu, tukšu gaisu, runātu ar sevi.
Viņš neatbild, tikai mēmi klusē. Viņš paātrina soli, līdz ar to es arī.
Pļavu, mežus zāli nomaina tuksnesis. Smilšains, smacīgs tuksnesis.
-Mēs iesim pa tuksnesi?- es runāju mierīgi, bet ceru ka viņš sadzird arī īgnuma pieskaņu, ceru ka viņam sāp, tā pat kā sāpēja man.
-Jā, tev ir pretenzijas?-viņš runā klusu , gandrīz čukstus, it kā atvainotos. Es izliekos ka to nedzirdu.
-Kādēļ mēs neizmantojam spārnus?
-Tādēļ ka šis tuksnesis ir veidots tā , lai tos nevarētu izmantot ne engelõ , ne eņģeļi, ne citi radījumi.
Skaidrs, tātad jāiet kājām.
Mēs ejam klusēdami, es izliekos ka vēroju ainavu, un uz viņa pusi neskatos.
-Nāc te,- viņš pasauc mani. Nekurienes vidū ir parādījušās durvis, Dāvis tās atver , bet pirmo ielaiž mani.
-Kur mēs ejam?- panika sāk iezagties prāta tumšākajos kaktos. Man paliek bail, jo mēs ejam arvien dziļāk pazemē.
-Uz pilsētu,- viņš nosaka tā, ka gandrīz nesadzirdu.
Gaitenis, tā to laikam varētu saukt, manuprāt, stiepjas bezgalīgi tālu. Gaiteņa galā var saredzēt gaismu, bailes sāk pamazām atkāpties līdzi velkot paniku.
Mēs iznākam ārā no gaiteņa, tur ir tik gaišs ka pirmajā mirklī man apžilbst acis, un viss kas ir apkārt sagriežas.
-Tev viss labi?- Dāvis satraukti jautā.
-Jā, -es šaubīgi nosaku.
Kad acis ir pieradušas pie gaismas , es apskatos kas ir man apkārt. Mēs stāvam apaļa laukuma vidū, apkārt mums ir sastājušies pāris duču cilvēku. Viņi mūs aplūko kā muzeja eksponātus, it kā ko neredzētu.
Tikai tagad pamanu ka viņiem visiem ir melni spārni, tā pat kā man. Viņi visi ir engelõ.
Es speru soli uz priekšu, viņi atkāpjas. Viņi baidās no manis, bet es , es esmu tāda pati kā viņi, es arī esmu engelõ. Kādēļ viņi baidās?
Asaru kamols veļas ar vien lielāks un lielāks, līdz es sabrūku uz ceļiem, un asaras sāk tecēt pār maniem vaigiem. Nekas vairs neapturēs tās, ja kāds jautātu kāpēc es raudu, es nemācētu atbildēt. Es vienkārši raudu – par neko…
