Čau! Zinu jau zinu, ka ilgi nebija, bet nu tagad ir klāt 13.nodaļa.
P.S Sorry par gramatikas kļūdām.
13.nodaļa
Man jālido prom… Prom no Zemes, lai kā arī es nespētu atstāt viņu…
Mani gaida pārējie eņģeļi, tie kas atbalsta mani. Nedaudzi grib pasargāt Rebeku, bet daudzi, jo daudzi grib viņu iznīcināt- nogalināt.
Man būs jācīnās par viņu, lai viņa dzīvotu…
Pēkšņi kas ietriecas manā spārna, es strauji pagriežos, lai redzētu uzbrucēju. Par brīnumu trieciens nav mani nogāzis.
Tas ir , tas ir…
Es pamostos, visapkārt ir zeme un es gulēju…- uz zemes. Kas tas bija, kas tas par dīvainu sapni.
Tas bija tas pats eņģelis, tas pats… Pēc kura es alkstu. Viņam kāds uzbruka, bet kurš? Kurš varētu uzbrukt viņam, kurš gribētu lai es mirstu, es aizmirsu. Lielākā daļa , droši vien, eņģeļu vēlās lai es mirstu. Man varētu būt spējas, es varētu traucēt, varbūt, viņi baidās no tā ka tādi kā mēs mainīsim eņģeļu pasaules sistēmu.
Man beidzot jāatrod sev mītne, es meklēju ezeru, bet es paveros apkārt un tā nav, bet, bet tikko viņš bija. Es noslīgstu uz zemes, es situ rokas pret zemi, un pēkšņi, ez, ezer, ezers parādās, tas ir tur pat kur vakar.
Dāvis teica ka eņģeļiem ar melniem spārniem mēdz būt spējas. Varbūt manas spējas ir uzburt lietas?
Es dodos meklēt kādu priekšmetu ko , ko pazudināt un uzburt no jauna. Es atrodu kādu koku, es pieeju pie tā un uzlieku plaukstu uz tā. Koka zari , tie izveidoja tādu kā apmetni, bet es gribēju lai viņš pazūd- izgaist.
Varbūt runa gāja par uguns, zemes, gaisa, ūdens elementiem, kurus pārvalda kāds no eņģeļiem?
Es ieeju zaru apmetnē, tā nav diez ko liela, bet man pietiks. Es pieskaros zariem, domāju tikai par to ka zariem jāizveido gulta, un tas arī notiek. Varbūt es pārvaldu zemes elementu?
Es apguļos gulta, un acumirklī iemiegu.
Ir tumsa, bet es neesmu uz Zemes, es lidoju. Neapzināti vēzēju spārnus, līdz sasniedzu palielu mākoni. Es uzkāpju uz tā, mākonis ir kā dūnas, tik mīkstas.
Es eju tālāk, pa gabalu redzu ka deg uguns kurs. Es eju tuvāk, tas nav ugunskurs – tas ir sārts. Apkārt tam stāv eņģeļi ar baltiem spārniem. Uz sārta ir eņģelis ar melniem spārniem. Tas agonijā kliedz, tam sāp.
Paceļu roku, un no sārta pazūd uguns, tā vietā līst lietus. Es nolaižu roku, un pārstāj līt. Eņģelis pieceļas un lido, kamēr pārējie vel nav sapratuši kas notiek. Viņš aizlido prom, prom no tiem briesmoņiem. Visi baltie eņģeļi pagriežas pret mani, viņi visi brāžas manā virzienā, es paceļu roku, un domāju tikai par to lai viņi pazustu , lai viņu vairs nebūtu. Viņi nepazūd, virs viņiem nolaižas kupols, tas iesprosto viņus. Es uzmetu pēdējo skatienu viņiem, un paceļos spārnos.
Es lidoju aizvien augstāk, un augstāk. Līdz atkal redzu mākoni, es uzkāpju uz tā. Šis mākonis nav kā dūnas, šis ir vairāk līdzīgs asfaltam – tas ir ciets, raupjš.
Es soļoju , šoreiz uzmanīgāk. Apkārt ir pamestas ēkas, pamesti dārzi, pamesti ceļi. Nekas neliecinātu par kādu dzīvību. Mani sāk pārņemt bailes, paniskas bailes no , no vientulības. Ja nu es palikšu šeit uz visiem laikiem? Ja nu es neatgriezīšos uz Zemes?
Pagriežos un skrienu atpakaļ, mākoņa malā es lecu. Es mēģinu savaldīt spārnus , lai tie nevicinātos, bet tas neizdodas. Man neizdodas brīvai kritiens, man neizdodas…
Man trūkst skābekļa, es mēģinu atvērt acis, tas neizdodas. Kāds ko spiež man virsū, ko tādu kas smacē mani. Kāds mēģina mani nogalināt… Panika tā pārņem mani, katru šūnu, katru ķermeņa daļu, visu ko vien var. Prāts nespēj domāt loģiski, es cenšos bļaut. Tas neizdodas skaņa iesprūst rīklē…
Tas kas spiež mani – lai pazūd. Šo domu es atkal un atkal atkārtoju savā galvā, un pazūd. Es atveru aci, man pretī stāv baltais eņģelis. Tas nav tāds kā Dāvis, tā acīs nav zilas, bet gan, gan sarkanas ugunīgi sarkanas.
Panika un bailes mani savažo, es mēģinu cīnīties gan pret bailēm un paniku, gan pret eņģeli. Es paceļu rokas, un ja jau es pārvaldu zemes elementu, cenšos izsaukt ko tādu kas aizturēs viņu. No mājiņās zariem izvijās jauni zari, kas saķer viņu – viņa kājas, viņa rokas, viņa spārnus. Zari noplēš eņģeļā spārnus, es tā negribēju… Eņģelis kliedz, skaļi… Tā ka dzird visi… Pat Dāvis…
Dāvis iesteidzās mājiņā, redzot eņģeļa noplēstos spārnus, un mani noslīgušu uz ceļiem, domāju, ka viņš nejutās laimīgs. Ne tuvu tam…
Viņš pienāk man klāt, un apliek rokas ap maniem pleciem, es raudu… Esmu monstrs, es nogalināju eņģeli.
Eņģelis ar sarkanajiem spārniem ir atguvies, un lido virs mums, viņš pār mums gāž tādu kā melnu šķidrumu. Dāvis ir acumirklī augšā, un iedur sudraba mietu viņa sirdī. Eņģelis iekliedzas , un pazūd. Viņa nav… Viņš pazuda… Nomira…
-Kas viņš bija?- es jautāju Dāvim, ļoti klsu un bailīgi, ja nu kāds sadzird.
-Viņš bija slepkava ,- viņš ietur pauzi, un pienāk man klāt,-mednieks. Viņš nogalina tādu kā tu un es…- šo teikuma daļu viņš nosaka čukstus, it kā slēptu ko.
-Tev arī ir melni spārni, bet kā?
- Man nav baltu spārnu, manējie ir tādi paši kā tavi . Bet es slēpju to, es tos pārkrāsoju. Tas ir ļoti bīstami eņģeļiem, bet savādāk nevar.
-Kādēļ tu neļauj darīt tā man?
-Jo krāsa, paralizē spējas. Kādreiz es pārvaldīju visus četrus elementus, ka arī papildspējas. Es biju tāds vienīgais engelõ, jā mēs nēesam eņģeļi bet gan engelõ. Zemes, ūdens, gaisa, ugusn elementi… Pār tiem visiem es pārvaldīju,- es nepārtraucu viņu, kaut gan, es gribētu uzzināt vairāk, es klusēju un mēmi klausos viņā,- es varēju iesprostot medniekus sprostā, ar viena pirksta kustību es tos nogalināju. Bet līdz brīdim, kad… Mednieks nogalināja manu tēvu, es vēlējos atriebt viņa nāvi. Bet es nespēju, jo tas bija, bija galvenais mednieks, galvenais vajātājas,- un nu jau raud viņš, es aplieku rokas ap viņa pleciem, un čukstu viņam ka viss būs labi, ka viss ir labi…
