Čau, klātt turpinājums 12...
Nē, melnais šķīdums veido siluetu, kas met man melnu lodi, tā izēd caurumu manai miesai. Es redzu eņģeli ar melniem spārniem, ar Rebekas ķermeni un seju. Caurums plešas plašumā, melnais šķīdums plešas pāri visam ķermenim, un nu jau vairs ir tikai pelni…
Kritiens, tumsa, cietoksnis. Zobens kas nozib manā miesā, nav sāpju, nav nekā. Es neko nejūtu. Manu ķermeni pārvieto, precīzāk stumj uz upi. Uz sēru upi, upē met mirušos ķermeņus, lai atbrīvotos no gariem. Upes ūdens apkļauj manu augumu, tas ir kā skābe. Tā ēd manu augumu, un nav nekā - Ir tikai upe…, sēru upe….
***
Staigāju gar ezeru, man jāatrod vieta kur pārlaist nakti. Bet , varbūt, tādi kā es neguļ? Varbūt, tādiem kā es nesalst, varbūt, es esmu vienīgā….
Ar acs kaktiņu redzu nozibam baltus spārnu, es pagriežos un tur jau viņš stāv. Šis baltais eņģelis, tauriņi kas iepriekš gulēja , uzsāk aizrautīgu deju manā vēderā.
-Sveiks,- es bikli nosaku, un mani vaigi acumirklī nosarkst.
-Sveika,-viņš nosaka, viņš nenosarkst, viņa balsī nav bikluma. Viņš ir pārliecināts par sevi,- hmm laikam mēs neesam iepazinušies, vai ne?-viņš pasmaida un pasniedz man roku – sveicienam.
-Rebeka, - es pasmaidu un ieslidinu savu plaukstu viņējā.
-Dāvis, -viņš smaida, vel jo projām, tu zini kas tu esi?
-Nē, es neesmu eņģelis vai ne?
-Nē tu esi eņģelis, tu neesi ,vienkārši, parasts eņģelis. Rebeka tu esi īpaša. Tu esi eņģelis ar melniem spārniem, jo tad kad tu miri, daļu tavas miesas piesavinājās tumsa,-viņa sejas izteiksme palika nopietna, es esmu eņģelis,-tevi ir daudz ienaidnieku, jo tumsa tev piešķīra spējas, tu nekad nebūs tā kā mēs – baltie eņģeļi. Tādu kā tu ir ļoti maz, varbūt dzīvi ir palikuši tikai 10, jo viņu iznīcina…
Es pieeju viņam klāt, es nesarkstu, es apskauju viņu –samīļoju.
Kas slapjš saskaras melnajām drānām kas ir man mugurā…
-Neraudi,-es pie sevis klusībā atkārtoju to , atkal un atkal…
Pēc mirkļa viņš pieceļas kājās, saķer manu roku, un raugās manī , tik nopietni, tā it kā no tā atkarīgs cilvēces liktenis.
-Man jāiet, lai kā es gribētu šeit palikt, es nevaru…,-viņš atlaiž manu roku , baltie spārni ievēzējās, un viņš… Viņš pamazām attālinās no manis, asaras šodien , ir neatņemama dzīves sastāvdaļa….
