Čau! Nu klāt jau 10 nodaļa, rīt visdrīzākais būs jau nākamā.
10.nodaļa.
Pie durvīm kāds klauvē, es skrienu lai tās atvērtu, bet māte mani norāj. Tēvs atkal nav bijis mājās, māte raud, man žēl viņas.
-Labdien!-saka kāds vīrs, kas klauvēja pie durvīm, tam ir zema balss, es gribu redzēt runātāju, bet māte stāv tā ka nevar neko redzēt.
-Labdien,-māte klusiņām nosaka, viņai nu jau ir bail no visa. Kur bijis tēvs, un ko izdarījis – vairs nav paredzams.
-Kur šobrīd atrodas Jūsu vīrs?-Vīrietis jautā.
-Es nezinu.
-Kad Jūs viņu redzējāt pēdējo reizi?
-Pirms trijām dienām. Kur viņš ir?
-Jūsu vīrs ir slimnīcā, viņam ir cauršauts augšstilbs – slepkavības mēģinājums,-vīrietis nosaka, manuprāt, viņš ir policists, bet neesmu īsti pārliecināta.
-Skaidrs…-viņa nosaka,-uzredzēšanos,-aizver durvis, noslīkst uz ceļiem un sāk nevaldāmi raudāt. Viņā raud, jo tēvs viņai ir viss, tas nekas ka viņš viņu sit, tas nekas jo viņa viņu mīl. Pārejam nav nozīmes.
Es negribu redzēt māti raudam, es pieskrienu klāt un cenšos viņu samīļot, bet viņa norūc –Pazudi!
Man sāp, kā mazam bērnam. Bērnam kas sajūtas vientuļi, jo pat miesīga māte viņu atgrūž.
Es ieskrienu istabā, un ļauju vaļu asarām, man sāp, un nekas to nemaina.
Viss apkārt sagriežas, es redzu no malas sevi, mazu bērnu. Tumsa tā tver mani, rokas vēlas apkļaut mani, asinis tās paralizē prātu – un sākās panika.
Es esmu viena, apkārt ir vienīgi tumsa, kas biedē mani. Es tupu, pievilkusi ceļgalus sev klāt, un raudu, jo viss kas reiz bijis sāp.’
***
Viņa pakustina pirkstu, it kā nekas sevišķs, bet priekš cilvēka kas komā gulējis 6 mēnešus nav slikti, ne?
Es saucu ārstu, viņa pakustināja pirkstu.
Mēs abi, es un ārsts, sēžam un skatāmies uz Rebeku, es mēģinu ar viņu runāt, teikt cik ļoti esmu viņu iemīļojis pa šiem mēnešiem.
Rebeka atver acis. Viņa atvēra acis! Man tas ir neviltots prieks, jo viņa beidzot ir pamodusies no komas.
No sākuma viņa tika sadurta ar nazi, bet pēc tam sašauta- lode ir vaininieks komai. Nebūtu bijis šāviena, es Rebeku būtu sācis iepazīt, kā meiteni, kā sievieti.
-Kur es esmu?- viņa ir atvērusi acis un jautā mums, balss tā vel jo projām ir tāda pati, tā liek tauriņiem dejot pa vēderu.
-Slimnīcā.
-Kā tevi sauc?- iejaucas ārsts un uzsāk izmeklēšanu.
-Rebeka
-Cik Tev gadu?
-18, kāpēc Jūs prasāt?
-Jo tu sešu mēnešus biji koma.
-Jūs gribat teikt, ka es sešus mēnešus vienkārši gulēju kā dārzenis?- viņas balss tonis pauda izbrīnu.
-Nu neteiksim ka kā dārzenis, bet tu gulēji koma…
***
-Kā tevi sauc?-ārsts vērās mani un gaidīja atbildi. Kamdēļ viņš man uzdod tādus jautājumus. Ja viņš nezin kā mani sauc , lai paskatās kartiņā.
-Rebeka,- es norūcu, negrasos atbildēt normāli, uz tik dīvainiem jautājumiem.
-Cik Jums Gadu?-Viss es vairs nevaru izturēt tos dīvainos jautājumus.
-18, kamdēļ Jūs man uzdodat tik dīvainus jautājumus?- es nekautrējoties jautāju.
-Tu tikko atmodies no komas,-no k…..kkomas, es gulēju komā?
-Es gulēju koma?
-Jā , sešus mēnešus.
-Jūs gribat teikt, ka es vienkārši sešus mēnešus biju kāda apgrūtinājums?
-Nu neteiksim tā, bet tavs ķermenis atpūtās kamēr tu gulēji komā…
Vairāk es neko nedzirdēju, es sešus mēnešus no savas dzīves vienkārši gulēju, neko nedarot? Es vienkārši gulēju kā dārzenis, biju apgrūtinājums citiem.
Es , es nespēju to sagremot, to ka sešus mēnešus es pavadīju komā.
Pa šiem sešiem mēnešiem, es varēju izdarīt tik daudz, es varēju uzgleznot šedevru, varēju , varēju.
Ārsts saķēra manu roku un purināja, laikam, es izskatījos pēc pilnīgi ķertas. Es nevaru sagremot to ka sešus mēnešus es gulēju komā.
-Vai tev viss labi?- viņš pavisam nopietni jautāja.
-Jā.
-Ja tev ko vajag,- viņš ieturēja pauzi,- nospied uz šīs pogas un kāds atnāks tevi apraudzīt, vai arī tu viņam pateiksi ko tev vajag.- viņš norādīja uz pogu, kas atradās blakus gultai. Uz lielu sarkanu pogu, tādu kuru grūti būtu nepamanīt.
Ārsts pagriezās un aizgāja, tad es ieraudzīju vēl vienu cilvēku. Viņš laikam pie manas gultas pavadīja sešus mēnešus.
-Sveika,-viņš nedroši teica, bet viņa seja staroja aiz laimes.
-Sveiks,- es centos smaidīt, bet diez vai man tas labi sanāca. Es nebiju laba aktrise.
-Hmm .. Kā Jūties?-viņš nezināja ko vaicāt, viņam būtu pieticis sēdēt pie mans gultas, tad kad es guļu. Šis jaunais vīrietis pamazām sāka iekarot manas simpātijas. Viņš ļoti atšķīrās no tā cilvēka , kas man atsūtīja zīmīti, un kura dēļ es pirmo reizi nonācu slimnīcā. Viņš bija mainījies, varbūt viņš bija noslēdzis savu veco dzīvi. Un sācis jaunu, skaistu dzīvi?
-Labi, un tu? Tikai nesaki ka tu šeit nosēdēji sešus mēnešus?
-Nu laikam jau labi, jā, es nosēdēju pie tavas gultas sešus mēnešus. Iedomājies, kāds muļķis es biju?- mēs saskatījāmies un sākām smieties, likās ka es viņu pazīstu visu dzīvi. Ka būtu uzaugusi ar viņu kaimiņos, tā it kā viņš zinātu manu stāstu, bet tā nav. Tā nevarēja būt.
nākamo! Šī bija PERFEKTA!!!