34. daļa. 
- Neizliecies tagad, ja! - nopietni teicu, jo zināju, ka Agnis ir "slīpēts" tips, tādēl no viņa var viss kaut ko sagaidīt.
- Ko man izlikties? - šķita, ka Agnim tiešām nav nejausmas. - Kā es tev varu paskaidort to, ko nezinu?? KĀ?? -
- Bet, tu man nosūtīji sms, es uzreiz atzvanīju, un tad ari tieši TEV iezvanījās telefons... - visu centos "salikt" kopā. - Kā tu to izskaidrosi? -
- Ko kā? - Agnis raustīja plecus - Man tev nekas nav jāizskaidro. Man zvanīja viens cilvēks, lūdzu, varu pat tev parādīt zvanītāja vārdu... - Agnis pavērsa telefona ekrānu manā virzienā.
- UN? - neticīgi vaicāju - Tik pat labi tu manu nr. tā esi nodēvējis... -
- Labi. - Agnim vairs nebija lāga ko teikt - Piezvani vēlreiz uz to nr., kas tev atsūrija sms... Tad redzēsi, ka mans tel. nezvanīs... -
- Ok. - cerēju, ka Agnis mani tikai izaicina, bet sāku zvanīt.
Telfona klausulē dzirdēju saukšanas signālu, bet Agņa telefons stāvēja mierā...
- Nu redzi! - Agnis jutās, kā uzvarējis - Es taču tev teicu, ka NEKO par tavām sms NEZINU! - Agnsi uzsvēra dažus vārdus.
- Kas te notiek? - Alberts, pavēris durvis, vaicāja.
- Nekas, nekas.. - pagriezusies pret viņu, atbildēju,
- Mhm. - Alberts pienāca tuvāk - Tad par ko runājamies? - ieinteresējoši Alberts vaicāja.
- Ne par ko. - Agnis pasmaidīja - Es došos atpkaļ pie galda. - un ejot vļe noskatījās uz mani, tā kā būtu kaut kur uzvarējis.
Alberts, protams, pamanīja šo Agņa skatienu un uzreiz parādījās jautājums no viņa puses.
- Nu, ja te nekas nenotiek, tad kas te notika? - ALberts stingri skatījās manās acīs.
- Es turēju viņu aizdomās par to, ka viņš ir tas, kas sūta man draudu sms... - atzinos.
- Kādas sms? - atminējos, ka nebiju neko stāstījusi Albertam par to.
- Kādēļ tu man par to tikai tagad pasaki? - kad bijām 15 minūtes norunājuši par to, tad Alberts uzdeva savu "gala" jautājumu.
- Tādēļ, ka nepazīstu tevi tik ilgu laiku, un šinīs pēdējās dienās man nebija izdevības tev par to pastāstīt, jo tās pavadīju tik aizrautīgi. - pasmaidīju.
- Labi, labi.. - Alberts mani samīļoja. - Dodamies atpkaļ vēl pasvinēt? - viņš piedāvāja.
- Nu ja. - pasmaidīju un iedevu savu roku Albertam, kas man to pasniedza.
- Un viņš prasīja vai es arī esmu tur bijis! - kāds iesaucās, un līdz ar šo frāzi visie skaļi iesmējās.
Ar Albertu smaidot ienācām iekšā, un centāmies saprast par ko iet runa, un par ko visi tik aizrautīgi smējās.
Izrādās, ka tas bija kāds atgadījums, ko bija pastāstīji Matīss.
- Ak, tad jūs abi arī beidzot atpakaļ? - Aija, sēžot otrā galda galā, un malkojot vīnu, prasīja.
- Kā redzi, mam! - Alberts pasmaidīja.
Svinības turpinājās vēl krietnu laiciņu, jo visiem bija interesanti. Raisījas dažnedažādas sarunas par dažnedažādām tēmām, notikumiem, atgadījumiem, tādēļ neviens pat negribēja celties no galda un braukt prom.
Tagad sapratu, kas pietrūka manās mājās balles - kādam ar laiku palika garlaicīgi, tādēļ arī devās prom, ebt te visi čalo, ka pat neviens neapsver tādu domu, un, ja arī kāds apsver, tad viņš ātri tiek pārliecināts par pretējo.
Matīsa un Aijas attiecības bija necerēti labas. Tiešām, enzinu daudz tādu pāru, kas vļe pēc šķiršanās spēj saglabāt tik draudzīgas un labas attiecības un vispār vēl tusēt kopā. Tas man arī šeit ļoti patīk.
Vakara beigās nopratu, ka pārējie ir apmierināti ar šo vēsti, ko Alberts paziņoja.
Ar Liānu arī labi izrunājāmies, un nu jau bija laiks doties majās.
Ar Albertu un Matīsa ģimeni bijām pēdējie, kas aizbrauca, tādjādi atstajot oficiantes ar trauku kalnu.
Visi bija pacilātā garastāvoklī.
Atavdījāmies no Matīsa ģimenes, un abi divi devāmies uz Alberta viesnīcas numuru.
- Šovakars bija pa visiem 100% izdevies! - teicu, kad biju iegājusi numurā.
- Nē, mīļa. - Alberts pienāca no muguras - Par visiem 200%! - un sāka skūpstīt manu kaklu.
- Aha? - pagriezos pret viņu.
- Aha. - un viņš turpināja savu iesākto...
