33. daļa. 
- Apsveicu, Albert! - Alberts māte sabučoja savu dēlu.
- Prieks par Tevi! - viņa tēvs paspieda roku viņam.
- Negiadīts pavērsies, brāl... - Agnis iesaistījās, viegi uzsitot Albertam pa plecu.
Un tā visi rindiņā turināja priecāties un apsveikt Albertu ar lielo notikumu.
Jutos interesanti, jo, šķiet, ka šo brīdi, kad Alberts būs saderinājies, visi ir gaidījuši ilgi. Vēlējos noskaidrot vai manām domām ir pamats.
- Šķiet, jūs visi esiet starā par šādu pavērsienu.... - ierunājos, kad kaut cik apsveikšana bija beigusies.
- Bet, prtams, mīļa! - Alberta māte atmeta ar roku - Man jau likās, ka viņš nekad neaprecēsies... - visi iesmējās.
- Bet, kāpēc? - vēl uzjautāju.
- Nu, redz.. - viņa māte iesāka - Alberts visu laiku, tā teikt, nepielaida nevienu sev klāt... - viņa māte runāja, nomainījusi balsi, tā kā stāstot kādu bērnības notikumu. - Bija daauuudz meiteņu, kas labprāt gribētu būt ar Albertu, taču Alberts nē... - domāju, ka tas ir nedaudz pārspīlēti, taču paveroties uz Albertu, kas bija ieslīcis domās par to, varēja just, ka tā patiešām bija. - Nu, jā.. Mēs jau viņam sen teicām, ka vajag kādu draudzeni atrast. Bet tad viņš tik atbildēja, ka priekš kam vajag "Kaut kādu" draudzeni vienkārši statusa pēc? Un jā, var jau viņam piekrist... - māte skatījās uz Albertu - Izskatās, ka ir bijis vērts gaidīt.. - un pacēla glāzi. - Par jauno pāri! - māte iesaucās.
- Par jauno pāri! - visi korī iesaucās.
Mēs ar Albertu sasmaidījāmies un iedzērām pa malkam no gardā šampānieša.
Vakara gaitā es beidzot tā īsti uzzināju apkārtējo vārdus un iepazinos ar visiem klātesošajiem.
Alberta mammu sauca Aija, bet tēvu Matīss.
Skatoties uz Matīsu, ir redzama liela līdzība starp viņu un Albertu, savukārt Agnisir gluži kā Aija pēc izskata. Smalkais deguns, pelēkzilās acis un garena seja, tomēr abu matu izkārtojums piestāvēja pie sejas formas.
Alberta acis nebija, ne Matīsa acu krāsā jeb gaiši brūnas, ne mātes zilganzaļajās, bet gan dzidri zilas.
Visu laiku, kad pavēros uz Agni, redzēju, kā viņš interesanti noskatās uz mani, laikam, jutās nedaudz kaunīgs par saviem kādreizējiem darbiem, tomēr neko neteica, un ik pa brīdim, ka ieraudzīja, ka skatos uz viņu, tad "uzlika vieglu" smaidiņu.
Viņa draudzene, vai vienkārši lēdija, kas bija ar viņu, manuprāt, ne reizi nepavērās uz mani, bet gan izlikās, ka cītīgi klausās sarunās. Ik pa brīdim, kaut ko iečukstēja Agnim.
Kad Agnis, viņai parpasīja, lai pasniedz garneļu šķīvi, tad dzirdēju, ka viņa ir Laila.
Vienreiz pavērusies uz mani, viņa pasmaidīja, un smaids [at nemaz nelikās viltots.
Agnis ik pa brīdim "iemeta" aci telefonā.
Apkārt valdīja viegls šums. Kāds visu laiku kaut ko stāstīja, tajā skaitā arī es, kad Matīss man uzdeva jautājumu par manu agrāro dzīves vietu.
Tad nācās mums ar Albertu otreiz pastāstīt mūsu agrāko pazīšanos.
Visi sāka saprast, ka tā tiešām bija.
Aija ierosīnāja, kādreiz, pirms kāzām, vēl kādu kopīgu tikšanos ar maniem vecākiem.
Protams, ka piekritu, jo mani vecāki arī noteikti gribēs redzēt Albertu.
Sarunas raisījās un raisījās, līdz dzirdēju klusu sms signālu savā somiņā.
Neuzkrītoši, kamēr citi aizrautīgi runājās, izvilku telefonu no somiņas, lai apskatītu ziņojumu.
"Hā, laikam, esi labi iejutusies..
Ak, jā - interesanti agn tev tur iet, mīļā!"
Iepletu nedaudz dusmās acis.
- Kas ir? - Liāna blakus sēžot, bija ievērojusi, manu pēkšņo nemierīgumu.
- Lūdzu, tas. - pagriez ekrānu pret Lia.
- Khe! - Lia nosprausloja - Kāds dranķis ir kāds... -
- Ja', bet kurš? - uz šo jautājumu vēl joprojām nebiju radusi atbildi. - Pag..
- Kas? - Lia jutās izbiedēta - KO tas Agnis vius laiku čubinās gar telefonu?? -
- Tik tiešām... - Lia pavērās uz Agni, kas atkla bija ieslīdzi telefona ekrānā - Un to raksta kāds, kas zina, kas notiek, jeb ka'ds kas vienmēr ir tuvumā/saistībā ar tevi...
- Paskatīsimies! - uzpiedu "zvanīt" pogu - Tūlīt redzēsim... JO nu viņš nevar paspēt samainīt SIM kartes... -
- Malace! - Lia pasmaidīja un vēroja Agni, kas piecēlās un izgāja no telpas.
- Ahā. - kad Agnis izgāja, devos arī, lai beidzot izskaidrotos..
- Pēkšņi ienākoši zvani, kādam?? - atbalstoties pret durvīm, teicu Agnim, kas spaidīja telefonu.
- Oo, tu te! - Agnis pavērās pret mani - Neredzēju.. - un pievērsās ekrānam.
- Izbiedz vienreiz šito! - devos pie viņa, un izrāvu no Agņa rokām telefonu.
- KO tu dari?? - Agnis pacēla balsi.
- To, ko man sen vajadzēja izdarīt! - sāku skatīties nosūtītās SMS.
- Atdot! - Agniz izrāva no rokām telefonu. - Ko tu esi aptrakusi? Ko lien citu SMS?? -
- Ko uztraucies, ja nav nekā slēpjama...? -
- Kā KO?? - Agnis "šķībi" skatījās uz mani - Tu man esi kandrīz nepazīstams cilvēks, tad kāpēc, lai es Tev ļautu ložņāt pa manu telefonu un lasīt manas SMS??? -
- Tāpēc, ka TU esi Tas, kurš man raksta savas "draudu" ziņas.. - teicu.
- KO?? - Agnis bija neizpratnē - Kādas draudu ziņa tev vēl?? -
