Pagaidi.0

Lietus lāses slīdēja pār automašīnas logu, un šur tur jau pavīdēja pirmie saules stari. Šī bija neierasti auksta vasaras diena priekš jūlija vidus. Lai arī man parasti ir varen daudz lietu, ko darīt vasarai ejot, es vienmēr tomēr vēlos atrast arvien jaunus piedzīvojumus. Patiesībā šis pasākums man likās nedaudz neizdevies, jo galu galā mēs braucam uz vecu māju meža vīdū. Biju dzirdējusi daudz stāstu, kas irkā atgadījušies tur, bet ah, es viņiem neticu. Kāpēc gan lai ticētu? Mēs esam 21. Gadsimtā ne jau viduslaikos, kad apkārt klīda teiksmainas runas par mistiskām būtnēm, raganām un gariem. . Kas gan tur varētu būt interesants? Tas šķita pat nedaudz biedējoši, man nepatīk tāda tipa piedzīvojumi. Ja ar mani atgadīsies, kas nelāgs, murgi mani mocīs vēl gadiem ilgi, tāpēc cerēju ka viss noritēs labi, un vasaras "siltāko" menēsi mēs pavadīsim pilnvērtīgi. Mašīna sāka braukt ātrāk un mēs izbraucām no Riverfrontas bulvāra ārā no pilsētas. Mašīnā sēdēju es- Ella, un dažas manas draudzenes - Betija, Laila un Anna, kā arī Lailas vectēvs, kura uzdevums bija mūs nogādāt vecajā lauku mājā, kas atradās krietnu gabalu ārpus pilsētas. Lietus ceļu bija padarījis diezgan slidenu, tāpēc braukt bija bīstami, taču acīmredzot Lailas vectēvu tas neuztrauca un viņš pāātrināja braukšanas ātrumu līdz tas bija sasniedzis maksimālo gaitu.
Nepārprotiet- es neesmu gluži bailīga vai man nepatiktu ātrums, taču man patīk būt piesardzīgai, tāpēc braukt uz 200km/h pa lietus noskalotu šoseju būtu pēdējais, ko es darītu, tādēļ jutos nedaudz nedroši un iekrampējos mašīnas sēdeklī un vēroju savu draudzeņu reakciju. Laila, Betija un Anna likās pat nemanīja cik ātri mēs traucamies. Viņas pat likās uzjautrinātas, tāpēc centos neirādīt uztraukumu. Augstums un ātrums ir divas manas vienīgās- taču lielākās bailes. Lai mazinātu uztraukumu sāku vērot dabas ainavu aiz automašīnas stikla. Aiz mums palika neskaidrās pilsētas aprises un nu jau mēs bijām pilnībā atālinājušies. Arvien retāk bija sastopamas mājas, augstceltnes un veikali, un arvien biežāk mūsu skatam pavērās tumši zaļš un drūms mežš. Pēc neliela brīža no abām ceļa pusēm vīdēja tikai neskartā un tīrā dabas ainava. Meži šeit nebija sevišķi skaisti- vietām koki bija nolauzti, zāle izkaltusi un dzīvnieku nebija gandrīz nemaz. Turpinājām braukt. Pēc pāris kilometriem gludi asfaltēto un līdzeno ceļu nomainīja grants ceļš, kas padarīja braukšanu vēl jo bīstamāku. Mums garām ik pa laikam pabrauca garām pa kādai tālbraucēju fūrei, un ik pa laikam mēs gandrīz ielidojām grāvī, dēļ Lailas vectēva braukšanas paražām. " Nudien, kas gan bijis viņa braukšanas inspektors, ja viņam tāds vispār bijis? Vai tas vispār ir legāli braukt šādā ātrumā?" klusībā pie sevis nodomāju jau kādu piecpadsmito reizi, kad mēs gandrīz atkal nobraucām no šosejas un izraisījāmmautoavāriju.
Tā kā ceļš bija garš ik pa laikam mēs arī sarunājāmies. Nav tā, ka mēs nerunātu ļoti daudz ikdienā, vienkārši mūsu sarunas parasti nav sevišķi sakarīgas tāpēc, diez vai Lailas vectēvs būtu augstās domās par mums dzirdot, ko tādu. Mēs sākām runāt par laikapstākļiem. Betija, Anna un Laila pilnībā piekrita man- šī vasara tiešām ir ārkārtīgi auksta, lietus to nepadarīja labāku un laiks bija pagalam dranķīgs.Laiks ritēja un mēs tā arī turpinājās runāt un apspriest dažādas tēmas. Biju jau galīgi aizmirsusi par ceļu, kad pēkšņi ....

Pēc diviem gadiem.




Turpinājums sekos.